[14] 1940. gada martā Portlendu Menā apmeklēja Viljams Millers un noturēja tur savu pirmo lekciju sēriju par Kristus otro atnākšanu. Šīs lekcijas izsauca lielu sensāciju un baznīca Kasko ielā, kur kalpoja Millers, bija pārpildīta kā dienā, tā vakarā. Šinīs sanāksmēs nebija nekāda mežonīga satraukuma, bet klausītāju sirdis pildīja dziļa nopietnība. Interese radās ne tikai pašā pilsētā, bet arī lauku iedzīvotājos, kas katru rītu diendienā pulcējās, līdzi ņemot grozu ar ēdienu, lai varētu uzkavēties līdz pat vakara sapulču noslēgumam.
Es apmeklēju šīs sapulces kopā ar saviem draugiem un klausījos vareno vēstījumu par Kristus nākšanu 1843. gadā, tas ir, pēc dažiem gadiem. Millers mums atklāja pravietojumus ar tādu noteiktību, ka dziļi pārliecināja klausītāju sirdis. Viņš kavējās pie pravietiskajiem laika periodiem un lietoja daudzus pierādījumus sava viedokļa apstiprināšanai. Viņa svinīgie un spēcīgie brīdinājumi un lūgumi tiem, kas vēl nebija sagatavoti, ļaužu pulkus it kā apbūra.
Tika noturētas īpašas sapulces, kurās grēciniekiem deva izdevību meklēt Pestītāju un sagatavoties tuvu esošiem briesmīgajiem notikumiem. Bailes un pārliecība pārņēma visu pilsētu. Sasauca lūgšanas stundas, un dažādās draudzēs notika vispārēja atmoda, jo visus lielākā vai mazākā mērā skāra sludinātā vēsts par Kristus otro atnākšanu.
Kad grēciniekus uzaicināja iziet uz priekšu, atsaucās simti, arī es spraucos cauri pūlim un ieņēmu vietu starp žēlastības meklētājiem. Tomēr manu sirdi pildīja jūtas, ka nekad nebūšu cienīga saukties [15] par Dieva bērnu. Neuzticība sev un pārliecība, ka citi nesapratīs manas jūtas, aizkavēja mani meklēt padomu un palīdzību no kristīgiem draugiem. Tā es lieki staigāju tumsībā un izmisumā, kamēr viņi, neiedziļinājušies manas noslēgtības iemeslos, bija pilnīgā neziņā par manu patieso stāvokli.
Kādu vakaru kopā ar brāli Robertu atgriezāmies no sanāksmes, kur dzirdējām visiespaidīgāko vēsti par to, ka tuvojas laiks, kad virs zemes valdīs Kristus. Tad sekoja nopietns, svētsvinīgs aicinājums kristiešiem un grēciniekiem sagatavoties tiesai un Kunga nākšanai. Dzirdētais satrauca manu dvēseli. Mana sirds bija tik dziļi pārliecināta, ka baidījos, vai Kungs mani vēl saudzēs ceļā uz mājām.
Manās ausīs vēl joprojām skanēja vārdi: “Kunga lielā diena ir tuvu; kas pastāvēs, kad tā rādīsies!”. Mana sirdsbalss bija: “Saudzē mani, ak Kungs, šinī vakarā. Neiznīcini mani manos grēkos, žēlo mani, glāb mani!”. Pirmo reizi es centos savus pārdzīvojumus atklāt savam brālim Robertam, kurš bija divus gadus vecāks par mani. Stāstīju viņam, ka neuzdrošinos ne atpūsties, ne gulēt, kamēr nezināšu, ka Dievs ir piedevis manus grēkus.
Brālis tūlīt man neatbildēja, bet viņa klusēšanas iemesls man drīz kļuva skaidrs – viņš raudāja, jūtot līdzi manām ciešanām. Tas iedrošināja mani uzticēties viņam vairāk un stāstīt, ka esmu vēlējusies mirt tanīs dienās, kad dzīve man likās smaga nasta, bet tagad doma, ka varu nomirt tagadējā grēcīgajā stāvoklī un zaudēt mūžību, pilda mani ar šausmām. Es viņam jautāju vai viņš domā, ka Dievs varētu mani glābt vienā vakarā, ja to pavadītu, cīnoties lūgšanā. Viņš atbildēja: “Domāju, Viņš var, ja Tu lūgsi ticībā. Es lūgšu par tevi un sevi. Elen, mēs nekad nedrīkstam aizmirst vārdus, ko šovakar dzirdējām!”. [16]
Atgriezusies mājās, es daudzas no nakts stundām pavadīju lūgšanās un asarās. Iemesls, kāpēc savas jūtas slēpu no saviem draugiem, bija bailes dzirdēt mazdūšīgus vārdus. Mana cerība bija tik maza un ticība tik vāja, ka baidījos, ka, ja kāds par manu stāvokli domātu līdzīgi man, tad tas mani iegrūstu izmisumā. Tomēr ilgojos, kaut kāds pasacītu, ko man darīt, lai tiktu glābta, kādus soļus spert, lai sastaptu Pestītāju un varētu Viņam pilnīgi nodoties. Augsti toreiz vērtēju iespēju būt par kristieti un sapratu, ka tas prasa īpašas pūles no manas puses.
Tādā noskaņojumā dzīvoju vairākus mēnešus. Parasti kopā ar vecākiem piedalījos metodistu sanāksmēs, bet, kopš interesējos par drīzo Kristus nākšanu, es apmeklēju sanāksmes Kasko ielā. Nākošajā vasarā mani vecāki devās uz metodistu telts sanāksmēm Bakstonā Mičiganas štatā, ņemot līdzi arī mani. Biju apņēmusies tur nopietni meklēt Kungu un ja iespējams, mantot grēku piedošanu. Sirdī ļoti ilgojos pēc kristiešu cerības un miera, ko sniedz ticība.
Mani ļoti iedrošināja apcere par vārdiem: “Es iešu pie ķēniņa un ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Esteres 4:16). Izskaidrojumā runātājs norādīja uz tādiem, kas svārstās starp cerību un bailēm un ilgojās pēc glābšanas no grēka un Kristus piedodošās mīlestības, tomēr šaubās, paliek baiļu verdzībā bīstoties no neveiksmes. Viņš deva tādiem padomu uzticēties Viņa žēlsirdībai. Viņi atradīs laipno Pestītāju gatavu pasniegt viņiem žēlastības scepteri, tāpat kā Ahasvers pasniedza Esterei savas labvēlības zīmi. Viss, kas prasīts no grēcinieka, kas trīc, būdams sava Kunga klātbūtnē, ir izstiept ticības roku un aizskart Viņa žēlastības scepteri. Šis pieskāriens nodrošina piedošanu un mieru.
Tie, kas gaida, līdz paši kļūs dievišķās labvēlības cienīgi, [17] iekams pieķeras Dieva apsolījumiem, liktenīgi kļūdās. Vienīgi Jēzus šķīsta no grēkiem. Vienīgi Viņš var piedot mūsu pārkāpumus. Viņš ir apsolījis uzklausīt lūgumus un paklausīt lūgšanas tiem, kas nāk pie Viņa ticībā. Daudziem ir neskaidrs priekšstats, it kā no viņu puses vajadzīgas kādas sevišķas pūles, lai iegūtu Dieva labvēlību. Bet velta visa pašpaļāvība. Vienīgi ticībā savienojoties ar Jēzu, grēcinieks kļūst cerību pilns, ticošs Dieva bērns. Šie vārdi mani iepriecināja un rādīja, kas man jādara, lai tiktu glābta.
Es daudz skaidrāk sāku redzēt savu ceļu, un tumsa sāka izzust. Es nopietni lūdzu, lai tiktu piedoti mani grēki, un centos pilnīgi nodoties Kungam. Bet bieži es ļoti cietu, tāpēc ka nepiedzīvoju garīgu pacilātību, kas pēc manām domām būtu pierādījums, ka Dievs mani pieņēmis, un bez šāda piedzīvojuma neuzdrošinājos ticēt, ka esmu atgriezusies. Cik ļoti man vajadzēja pamācības par šī jautājuma vienkāršību!
Kamēr es zemojos pie altāra ar citiem, kas meklēja Kungu, visa manas sirds valoda bija: “Palīdzi, Jēzu, glāb mani, vai arī es aiziešu bojā! Es nekad nemitēšos lūgt, līdz mana lūgšana tiks uzklausīta un mani grēki piedoti”. Es sajutu savu vajadzību un bezpalīdzīgo stāvokli tik skaidri kā nekad agrāk. Kad es zemojos un lūdzu, pēkšņi nasta mani atstāja, un mana sirds kļuva viegla. Vispirms es jutos satraukta un mēģināju atgūt savu sāpju nastu. Man šķita, ka man nav tiesību justies priecīgai un laimīgai. Bet likās, ka Jēzus man bija ļoti tuvu, es jutos spējīga iet pie viņa ar visām savām bēdām, nelaimēm un pārbaudījumiem, tāpat kā visi nospiestie nāca pie Viņa pēc atvieglojuma, kad Viņš bija uz šīs zemes. Manā sirdī bija droša pārliecība, ka Viņš saprot manas īpašās bēdas un jūt man līdzi. Es nekad nevarēšu aizmirst šo dārgo Jēzus līdzjūtības maigo iedrošinājumu pret to, kas ir viņa ievērības tik necienīgs. Es vairāk mācījos par Kristus dievišķo raksturu šinī īsajā brīdī, zemojusies starp lūdzējiem nekā jebkad agrāk. [18] Viena no mātēm Izraēlā pienāca pie manis un sacīja: “Dārgais bērns, vai Tu esi atradusi Jēzu?”. Es gribēju atbildēt “Jā” ,bet viņa izsaucās: “Patiesi Tu esi Viņu atradusi, Viņa miers ir ar Tevi, es redzu to tavā sejā.”. Atkal un atkal es sacīju sev: “Vai tā var būt ticība? Vai es neesmu kļūdījusies?”. Likās, ka tā man ir pārāk augsta priekštiesība. Lai gan ļoti kautrējos to atzīt atklāti, es jutu, ka Pestītājs ir mani svētījis un piedevis manus grēkus.
Drīz pēc tam sapulce noslēdzās un gājām mājās. Es domāju par svētrunām, uzmundrinājumiem un lūgšanām, ko bijām dzirdējuši. Viss dabā likās pārmainījies. Sapulču laikā pa lielākajai daļai bija apmācies, lija, un manas jūtas bija harmonijā ar laiku. Tagad saule spīdēja spoža un skaidra un pārpludināja zemi ar gaismu un siltumu. Koki un zāle tērpās svaigā zaļumā, debess bija zilāka. Likās, ka zeme smaida Dieva mierā. Tā Taisnības Saules stari bija izspiedušies cauri mana prāta tumsai un mākoņiem un aizdzinuši grūtsirdību.
Man likās, ka katram jābūt mierā ar Dievu un atsvaidzinātam ar Viņa Garu. Visur, kur manas acis vērās, viss likās pārmainījies. Koki bija daudz brīnišķīgāki, putni dziedāja daudz melodiskāk nekā jebkad agrāk. Likās, ka viņi dziesmās slavē savu Radītāju. Es nemēģināju runāt, jo baidījos šo laimes apziņu un Jēzus mīlestības dārgos pierādījumus pazaudēt.
Tuvojoties mūsu mājai Portlendā, mēs pagājām garām dažiem vīriem, kas strādāja uz ielas. Viņi sarunājās par parastiem tematiem, bet manas ausis bija kurlas pret visu izņemot Dieva slavu. Viņu vārdus es uztvēru kā pateicību un priecīgu Ozianna. Griezdamās pie mātes, es sacīju: “Kāpēc šie cilvēki visi slavē Dievu, kaut gan viņi nebija telts sapulcē?”. Tad es nesapratu, kāpēc asaras parādījās mātes acīs, un [19] maigs smaids apgaismoja viņas seju, klausoties manus vienkāršos vārdus, kas atgādināja viņas pašas līdzīgu piedzīvojumu.
Mana māte mīlēja puķes un ar lielu prieku tās audzēja, tā padarot mūsu māju pievilcīgu un patīkamu bērniem. Bet nekad agrāk man mūsu dārzs nebija licies tik pievilcīgs kā mūsu atgriešanās dienās. Es pazinu Jēzus mīlestības izteiksmi katrā krūmā, pumpurā un puķē. Šis skaistums likās runājam mēmā valodā par Dieva mīlestību.
Dārzā bija brīnišķīga rožaina neļķe saukta Šāronas roze. Es atceros, ka es tai tuvojos un godbijīgi aizskāru gleznās ziedlapiņas; manām acīm tās šķita svētas. Sirds pārplūda maigumā un mīlestībā uz šo brīnišķīgo Dieva radību. Es redzēju dievišķo pilnību puķēs, kas rotāja zemi. Dievs kopj tās, un Viņa visu redzētāja acs ir pār tām. Viņš tās bija radījis un nosaucis par labām.
“Ak,” es domāju, “ja Viņš tā mīl un rūpējās par puķēm, kuras Viņš izgreznojis ar skaistumu, cik daudz vairāk Viņš būs nomodā par bērniem, kas veidoti Viņa līdzībā.”. Es atkārtoju klusu pie sevis: “Es esmu Dieva bērns. Viņš mīlestībā rūpējās par mani. Es būšu paklausīga un nekādā veidā neapbēdināšu Viņu, bet slavēšu Viņa dārgo Vārdu un mīlēšu Viņu vienmēr.”.