Baidīdamās no izsmiekla, es domāju labāk pagaidīt, kamēr vairums izklīdīs vai kamēr es varēšu ieiet viņu neievērota. Bet skaits palielinājās, nevis pamazinājās, un baidīdamās nonākt par vēlu, es steidzīgi atstāju savu māju un spiedos caur pūli. Ieejot celtnē, es redzēju ka plašo dievnamu atbalstīja milzīgs pīlārs un pie tā bija piesiets Jērs - viscaur ievainots un asiņojošs. Mēs - klātesošie, likās zinājām, ka šis Jērs bija ievainots un saistīts mūsu dēļ. Visiem, kas ienāca dievnamā vispirms vajadzēja nākt pie tā un nožēlot savus grēkus.
Tieši Jēra priekšā bija paaugstināti sēdekļi. Cilvēki, kas tur sēdēja, izskatījās ļoti laimīgi. Likās, ka Debesu gaisma mirdz viņu sejās, un viņi slavēja Dievu un dziedāja priecīgas pateicības dziesmas, kas līdzinājās eņģeļu mūzikai. Viņi bija tie, kas bija nākuši pie Jēra, nožēlojuši savus grēkus, saņēmuši piedošanu, un tagad līksmi gaidīja kādu priecīgu notikumu.
Pat pēc tam, kad biju ienākusi celtnē, mani pārņēma bailes un kauna sajūta, ka man jāzemojas šo ļaužu klātbūtnē. Bet likās, ka kāds mani spieda iet uz priekšu un es lēni gāju savu ceļu ap pīlāru pie Jēra. Tad ieskanējās bazūne, templis nodrebēja, no sapulcētajiem [28] svētajiem atskanēja uzvaras saucieni. Varens spožums apgaismoja celtni, pēc tam viss ietinās pilnīgā tumsā. Visi laimīgie ļaudis līdz ar spožumu bija pazuduši un es biju pamesta viena klusās nakts šausmās. Es pamodos garīgi ļoti nomocījusies un tikko spēju sevi pārliecināt, ka esmu sapņojusi. Man likās, ka mans liktenis ir apstiprināts, ka Kunga Gars mani atstājis, lai nekad vairs neatgrieztos.
Drīz pēc tam es redzēju citu sapni. Man šķita, ka sēžu galīgā izmisumā, seju apklājusi rokām, un domāju: “Ja Jēzus būtu virs zemes, es ietu pie Viņa, nomestos pie Viņa kājām un izstāstītu Viņam visas savas ciešanas. Viņš nenovērstos no manis, Viņš iežēlotos par mani un es mīlestībā kalpotu Viņam vienmēr. Tieši tad atvērās durvis, un ienāca cilvēks - skaists augumā un sejā. Viņš mani līdzjūtīgi uzlūkoja un teica: “Vai tu gribi redzēt Jēzu? Viņš ir šeit un tu vari Viņu redzēt, ja to vēlies. Ņem visu, kas tev pieder un seko man.”.
Es to uzklausīju ar neizsakāmu prieku un priecīgi savācu kopā visu savu mazo īpašumu, katru glabāto dārgumu un sekoju savam vadonim. Viņš veda mani pie stāvām un šķietami nedrošām kāpnēm. Kad sāku kāpt, viņš mani pamācīja vērst skatu augšup, lai es neapreibtu un nenokristu. Daudzi citi, kas kāpa pa stāvajām kāpnēm krita, nesasnieguši augšu.
Beidzot mēs sasniedzām pēdējo pakāpienu un stāvējām pie durvīm. Šeit mans pavadonis norādīja atstāt visas lietas, kuras biju ņēmusi līdz. Es priecīgi noliku tās zemē, tad viņš atvēra durvis un lika man ieiet. Nākošajā mirklī es stāvēju Jēzus priekšā. Šajā skaistajā sejā nevarēju kļūdīties. Nevarēja būt, ka šāda labvēlība un varenība būtu redzama vēl kādā citā sejā. Kad Viņa skats apstājās pie manis, es tūlīt zināju, ka Viņš pazīst visus manus dzīves apstākļus un visas manas iekšējās domas un jūtas.
Es mēģināju paslēpties no Viņa skata, nespēdama panest Viņa pētošās acis, bet Viņš tuvojās ar smaidu [29] un, uzlikdams roku uz manas galvas, sacīja: “Nebaidies.”. Viņa melodiskās balss skaņas saviļņoja manu sirdi un lika tai ietrīcēties nekad iepriekš neizjustā laimē. Es biju pārāk priecīga, lai runātu, bet jūtu pārņemta, nokritu pie Viņa kājām. Kamēr es tur gulēju bezpalīdzīga, man garām slīdēja godības un skaistuma ainas un man likās, ka esmu sasniegusi Debesu drošību un mieru. Beidzot mans spēks atgriezās un es piecēlos. Jēzus mīlestības pilnās acis vēl bija vērstas uz mani un Viņa smaids pildīja mani ar prieku. Viņa klātbūtne iedvesa svētu godbijību un neizsakāmu mīlestību.
Mans pavadonis tagad atvēra durvis un mēs abi izgājām ārā. Viņš man lika atkal paņemt visas lietas, kuras es biju atstājusi. Kad tas bija padarīts, viņš pasniedza man cieši satītu zaļu auklu un norādīja, lai es to lieku tuvu pie sirds un kad vēlos redzēt Jēzu, lai to izņemu un cik iespējams izstiepju. Viņš mani brīdināja, lai es to neturētu satītu ilgu laiku, citādi tā samezglosies un būs grūti iztaisnojama. Es paslēpu auklu tuvu pie sirds un priecīgi kāpu lejā pa šaurajām kāpnēm, slavēdama Kungu un stāstīdama visiem, kurus sastapu, kur viņi var atrast Jēzu. Šis sapnis deva man cerību. Zaļā aukla man attēloja ticību un manā dvēselē sāka pamosties vienkārša un skaista uzticēšanās Dievam.
Tagad es visas savas bēdas uzticēju savai mātei. Viņa sirsnīgi juta līdzi un iedrošināja mani, norādot man iet pēc padoma pie vecākā Stokmaņa, kurš toreiz Portlendā sludināja adventes mācību. Es viņam ļoti uzticējos, jo viņš bija Kristum nodevies kalps. Dzirdējis manu stāstu, viņš sirsnīgi uzlika roku uz manas galvas, sacīdams ar asarām acīs: “Elena, tu esi tikai bērns. Tavi piedzīvojumi ir pārāk neparasti priekš taviem jaunības gadiem. Jēzus grib Tevi sagatavot kādam īpašam darbam.”.
Tad viņš man stāstīja, ka pat tad, ja es būtu sasniegusi brieduma gadus un mocītos šaubās un izmisumā, viņš man sacītu, [30] ka pateicoties Jēzus mīlestībai zina to, ka man ir cerība. Tieši manas garīgās ciešanas esot drošs pierādījums, ka Kunga Gars cīnījies ar mani. Viņš sacīja, ka tad, kad grēcinieks nocietinās grēkā, viņš neaptver sava pārkāpuma lielo noziegumu, bet glaimo sev, ka ir taisns un viņam nedraud nekādas sevišķas briesmas. Kunga Gars viņu atstāj un viņš kļūst bezrūpīgs un vienaldzīgs vai pārgalvīgi izaicinošs. Šis labais vīrs stāstīja man par Dieva mīlestību pret saviem maldīgajiem bērniem -kā Viņš ilgojas tos vilkt pie sevis, vienkāršus ticībā un uzticībā, nevis atstāt viņus postā. Viņš pakavējās pie Kristus lielās mīlestības un atpestīšanas plāna.
Viņš runāja par manu bērnības nelaimi un atzina, ka tās tiešām bijušas smagas bēdas, bet viņš lika man ticēt, ka mīlošā Tēva roka nav no manis atrauta, ka turpmākajā dzīvē, kad migla, kas tagad aptumšoja manu prātu, izzudīs un es sapratīšu tālredzīgo Gudrību, kas likās tik briesmīga un noslēpumaina. Jēzus sacīja mācekļiem: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.”. (Jāņa 13:7) Lielajā nākotnē mēs vairs neskatīsim kā caur neskaidru stiklu, bet gan nāksim vaigu vaigā ar dievišķās mīlestības noslēpumu.
“Ej brīvi, Elena, atgriezies savā mājā uzticoties Jēzum, jo Viņš neatraus savu mīlestību nevienam patiesam meklētājam.” Tad viņš nopietni lūdza par mani un likās, ka Dievs noteikti ievēros Sava svētā lūgšanu, pat ja mani pazemīgie lūgumi nebūtu sadzirdēti. Es atstāju viņa klātbūtni iepriecināta un stiprināta.
Dažās minūtēs, kurās es saņēmu norādījumus no vecākā Stokmaņa, es biju ieguvusi vairāk zināšanu par Dieva mīlestību un līdzcietīgo lēnprātību, kā no visām svētrunām un pamudinājumiem, kurus es jebkad biju izskanējis. Es atgriezos mājās un atkal gāju Kunga priekšā, apsolīdama darīt un paciest visu, ko Viņš varētu prasīt no manis, lai tikai Jēzus smaids iepriecinātu manu sirdi. Sajutu to pašu pienākumu, [31] kas jau iepriekš bija mani uztraucis un nomocījis – uzņemties savu krustu un lūgt, starp sapulcējušāmies Dieva ļaudīm. Izdevība nebija ilgi jāgaida. Tovakar bija lūgšanas sapulce, kuru es apmeklēju.
Pa lūgšanu laiku es zemojos trīcēdama. Pēc tam, kad daži bija lūguši, es pacēlu balsi lūgšanā, pirms es to pati apzinājos. Dieva apsolījumi man parādījās līdzīgi tik daudzām dārgām pērlēm, kas saņemamas vienīgi lūdzot. Kad es lūdzu, dvēseles nasta un mokas, ko es tik ilgi biju cietusi, mani atstāja un Kunga svētība nāca pār mani kā maiga rasa. Es slavēju Dievu no savas sirds dziļumiem. Viss no manis likās izslēgts, palika vienīgi Jēzus un Viņa godība – es zaudēju apziņu par to, kas notika ap mani.
Dieva Gars dusēja uz manis ar tādu spēku, ka es nespēju tovakar iet mājās. Kad es nākošajā dienā atgriezos, manā prātā bija notikusi liela pārmaiņa. Man bija grūti atzīt, ka esmu tas pats cilvēks, kas iepriekšējā vakarā atstāja tēva mājas. Šie vārdi bija pastāvīgi manās domās: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.”. (Ps. 23:1*) (*-Glika. tulk.) Mana sirds bija pilna laimes, kad es maigi atkārtoju šos vārdus.
Manas domas par Debesu Tēvu bija mainījušās. Tagad es uzlūkoju Viņu kā maigu un laipnu Tēvu, nevis kā stingru tirānu, kas prasa aklu paklausību. Mana sirds Viņam atvērās dziļā un dedzīgā mīlestībā. Paklausība Viņa gribai likās prieks, bija prieks Viņam kalpot. Neviena ēna neaptumšoja gaismu, kas atklāja man pilnīgo Dieva gribu. Es jutu iemājojošā Pestītāja apliecinājumu un aptvēru patiesību, par ko Kristus bija teicis: “Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”. (Jāņa 8:12)
Mans miers un laime bija tik zīmīgā pretstatā iepriekšējai tumsai un bailēm, ka man likās, ka es būtu izglābta no elles un pārnesta Debesīs. Es pat varēju [32] Dievu slavēt par nelaimi, kas bija manas dzīves pārbaudījums, jo tā bija līdzeklis pievērst manas domas mūžībai. Pēc dabas lepna un godkārīga es nebūtu tiekusies, dot savu sirdi Jēzum, ja sāpīgā nelaime nebūtu novērsusi manas domas no pasaules uzvarām un niecības.
Sešus mēnešus neviena ēna neaptumšoja manu prātu. Es arī ievēroju visus man zināmos pienākumus. Visu nodevu, lai darītu Dieva gribu un pastāvīgi paturētu prātā Jēzu un Debesis. Es biju pārsteigta un sajūsmināta par savu tagadējo skaidro priekšstatu par Kristus salīdzināšanas darbu. Es negribu mēģināt tālāk izskaidrot savus spriedumus, pietiek, ja sacīšu, ka vecās lietas bija pagājušas un visas lietas kļuvušas jaunas. Nebija neviena mākoņa, kas sabojātu manu pilnīgo svētlaimi. Es ilgojos stāstīt par Jēzus mīlestību, bet ne ar vienu negribēju pievērsties parastiem sarunu tematiem. Manu sirdi tā pildīja Dieva mīlestība un miers, kas sniedzas pāri visai saprašanai, ka man patika pārdomāt un lūgt.