Man dzīve man rādījās citā gaismā. Nelaime, kas bija aptumšojusi manu bērnību, likās pielaista žēlsirdībā manis labā, lai novērstu manu sirdi no pasaules un tās mieru nedodošajiem priekiem un pievērstu Debesu mūžīgai pievilcībai.
Drīz pēc mūsu atgriešanās no sapulces mani ar dažiem citiem draudzē pārbaudīja. Biju ļoti daudz domājusi par kristību jautājumu. Es redzēju tikai vienu kristību veidu, pamatotu Svētajos Rakstos, un tā bija pagremdēšana. Dažas manas metodistu māsas velti mēģināja mani pārliecināt, ka Bībeles kristība ir apslacināšana. Metodistu sludinātājs piekāpās pagremdēt [20] kristību kandidātus, ja viņi apzinīgi šim veidam deva priekšroku, lai gan viņš lika saprast, ka Dievs līdzīgi pieņem apslacināšanu.
Beidzot mums bija norādīts laiks šī svinīgā iestādījuma izpildīšanai. Bija vējaina diena, kad mēs, skaitā divpadsmit, nokāpām jūrā kristīties. Viļņi augstu vēlās un drāzās pret krastu, bet, uzņemoties šo smago krustu, mans miers bija kā upe. Kad es piecēlos no ūdens, mans spēks bija gandrīz zudis, jo Kunga spēks dusēja uz manis. Es jutu, ka no šī brīža nebiju no šīs pasaules, bet biju pacēlusies no ūdens kapa jaunā dzīvē.
Tās pašas dienas pēcpusdienā mani uzņēma draudzes locekļu skaitā. Jauna sieviete stāvēja man blakus, kas arī kandidēja uz pievienošanos draudzei. Es biju mierīga un laimīga, līdz pamanīju zelta gredzenus mirdzam uz šīs māsas pirkstiem un lielus uzkrītošus, auskarus viņas ausīs. Tad es ievēroju, ka viņas cepure bija rotāta ar mākslīgām puķēm un dārgām lentām, sakārtotām lokos un pušķos. Manu prieku apslāpēja tukšā ārišķība cilvēkā, kas sevi apliecināja par pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotāju.
Es sagaidīju, ka sludinātājs čukstus aizrādīs vai pārmetīs šai māsai, bet viņš bija šķietami vienaldzīgs par viņas uzkrītošo apģērbu un rājiens netika izteikts. Mēs abas saņēmām sadraudzības labo roku. Dārgakmeņiem rotāto roku paspieda Kristus pārstāvis, un mūsu abu vārdus ierakstīja draudzes grāmatā.
Šis gadījums sagādāja man ne mazums apmulsuma un sāpju, atceroties apustuļa vārdus: “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, ne ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm, bet (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas) ar labiem darbiem. (1. Tim. 2:9,10) Likās, ka šīs rakstu vietas mācības [21] atklāti neievēroja tie, kurus es uzskatīju par svētījušamies kristiešiem un kas bija daudz vecāki piedzīvojumos par mani. Ja atdarināt pasaules izšķērdīgās modes tiešām ir grēks, kā es domāju, tad šie kristieši to noteikti saprastu un saskaņotos ar Bībeles paraugu. Taču es nolēmu sekot savai pienākuma apziņai. Es vienīgi jutu, ka Dieva dāvinātā laika un līdzekļu izlietošana sevis izrotāšanai ir pretrunā ar evaņģēlija garu un ka tiem, par kuru grēkiem maksāts bezgalīgais Dieva upuris, daudz piedienīgāka ir pašaizliedzība un pazemība.