Bībele mums nav dota izsmalcinātā, pārcilvēciskā valodā. Lai aizsniegtu cilvēkus, Jēzus ietērpās cilvēcībā. Bībeli ļaudīm vajadzēja pasniegt cilvēku valodā, lai gan viss, kas cilvēcisks, ir nepilnīgs. Vienam un tam pašam vārdam var būt dažādas nozīmes; nav vārdu, kas izteiktu tikai vienu īpašu domu. Bībele ir dota praktiskiem nolūkiem.
Arī mūsu uztveres spējas ir atšķirīgas. Atsevišķus izteicienus un ziņojumus visi nesaprot vienādi. Daži Rakstos teikto uztver atbilstoši savam prāta noskaņojumam un apstākļiem. Tieksmēm, aizspriedumiem un kaislībām ir liels spēks aptumšot un ievest apmulsumā prātu, pat lasot Svēto Rakstu vārdus.
Mācekļiem, kas ceļoja uz Emavu, vajadzēja atbrīvoties no nepareizas Rakstu izpratnes. Jēzus [21] nepazīts gāja kopā ar tiem un sarunājās ar viņiem kā cilvēks ar cilvēku. Iesākot ar Mozu un praviešiem, Viņš tiem lika pārdomāt visu, kas vien uz Viņu attiecās, - ka Viņa dzīve, darbs, ciešanas un nāve pilnībā saskanēja ar Rakstos jau iepriekš sniegtajiem paziņojumiem. Viņš tiem atvēra saprašanu, ka tie spēja uztvert tur izteiktās atziņas. Cik gan ātri Kungs atraisīja samezglotos cilvēcisko domu secinājumus, parādot Rakstu vienotību un dievišķo patiesīgumu! Un, ak, cik daudziem ļaudīm arī mūsu dienās vēl vajadzētu atvērt saprašanu!
Bībeli sarakstījuši inspirēti cilvēki, bet tas nav Dieva domu un izteiksmes veids. Šis darbs ir cilvēcisks; Dievs kā rakstnieks tur neatklājas. Cilvēki bieži ir lietojuši izteicienus, kādus mēs no Dieva nekad nedzirdētu. Dievs sevi nav ielicis Bībeles vārdos, loģikā un retorikā, lai tādā veidā Viņš tur tiktu pārbaudīts. Bībeles sarakstītāji ir Kunga rakstveži, nevis Viņa spalva. Padomājiet tikai par šiem dažādajiem, atšķirīgajiem sarakstītājiem!
Inspirēti nav Bībeles vārdi, bet cilvēki. Inspirācija iedarbojās nevis uz cilvēka vārdiem vai viņa izteiksmes veidu, bet gan uz pašu cilvēku, kurš Svētā Gara iespaidā tika piepildīts ar īpašām domām. Bet vārdi saņēma katra atsevišķā cilvēka prāta zīmogu. Dievišķās domas it kā izkliedējās. Dievišķās domas un griba savienojās ar cilvēciskajām domām un gribu, lai tādā veidā cilvēciskie izteicieni kļūtu par Dieva Vārdu. – [ Manuskript 24, 1886 (written in Europe in 1889)]
Vienība dažādībā
Ja aplūkojam kādu koku, tad varam ievērot, ka tam diezin vai ir divas pilnīgi līdzīgas lapas. Tomēr šī daudzveidība pavairo koka pilnību visā kopumā.
Runājot par Bībeli, mēs varētu jautāt: kāpēc Matejam, Markam, Lūkam un Jānim savos Evaņģēlijos vajadzēja rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem? Kāpēc bija vajadzīga Apustuļu darbu grāmata un daudzās vēstules, kas arī aplūko tos pašus jautājumus?
Kungs savu Vārdu deva tieši tā, kā Viņš vēlējās. Viņš to pasniedza ar dažādu sarakstītāju starpniecību, kas vienus un tos pašus notikumus uztvēra atbilstoši savai individualitātei. Šo cilvēku liecības tagad sakopotas vienā Grāmatā un [22] līdzinās kādā sabiedriskā sanāksmē izteiktām liecībām. Viņi atsevišķas lietas un procesus neattēlo pilnīgi līdzīgā veidā. Katram ir savi īpaši piedzīvojumi, un šī dažādība paplašina un padziļina atziņu krājumu, kas paredzēts atšķirīga domāšanas veida vajadzību apmierināšanai. Izteiktajām atziņām nav raksturīga sastingusi vienveidība, it kā tās nāktu no viena nemainīga dzelzs šablona, radot dzirdei monotonu noskaņu. Tādā noformējumā tiktu pazaudēta Rakstu pievilcība un īpatnējais skaistums...
Visu priekšstatu Radītājs atšķirīgus prātus spēj ietekmēt ar vienu un to pašu domu, bet katrs to pēc tam var izteikt savādāk, tomēr bez pretrunām. Šai dažādībai nevajadzētu mūs mulsināt. Ļoti reti divas personas patiesību uztvers un izpaudīs pilnīgi vienādi. Katrs parasti kavēsies pie atsevišķām īpašām niansēm, kuras viņa audzināšana un temperaments tam liek vairāk novērtēt. Arī saules gaisma, krītot uz dažādiem priekšmetiem, piešķir tiem atšķirīgu, īpatnēju nokrāsu.
Ar garīgu inspirāciju Kungs savus apustuļus iepazīstināja ar patiesību, lai, Svētā Gara vadīti, tie to izteiktu atbilstoši sava prāta attīstībai. Bet prāts tādā veidā netika ierobežots, it kā būtu iespiests vienā noteiktā veidnē. [Letter 53, 1900.]
Kungs runā nepilnīgā valodā
Lai Zemes bērnu deģenerējies saprāts savā pasaulīgajā lietu uztverē
varētu saprast Kunga vārdus, Viņš uz cilvēcīgām būtnēm runā nepilnīgā
valodā. Tā ir dievišķā pretimnākšana. Viņš ar kritušajiem cilvēkiem
satiekas tieši tur, kur tie atrodas. Bībele, tik pilnīga, kāda tā ir
savā vienkāršībā, nespēj atspoguļot visus Dieva lielos nodomus; jo
bezgalīgās idejas nav iespējams pilnībā iekļaut ierobežotos domu
izteiksmes līdzekļos. Bībeles izteicieni nav pārspīlēti, kā daudzi to
iedomājas, jo pat visspēcīgākie vārdi ir par vājiem vareno domu krāšņuma
priekšā, lai gan sarakstītāji šo augstāk stāvošo patiesību izteikšanai
ir izvēlējušies visizsmalcinātāko valodu. Grēcīgas būtnes var izturēt
vienīgi skatu uz Debesu godības spožuma ēnu. [Letter 121, 1901] [23]
Nevienam cilvēkam nav jāpasludina spriedums Dieva Vārdam
Kā Betlkrīkas lūgšanas namā, tā koledžā ir aplūkots jautājums par inspirāciju, un ierobežoti cilvēki ir uzņēmušies atbildību izteikties, ka dažas lietas Bībelē ir inspirētas un dažas nav. Man ir rādīts, ka Kungs nav iedvesmojis Review publicētos rakstus par inspirāciju [The Review and Herald, Jan. 15, 1884], ne arī atzinis par labu to ieteikšanu jaunatnei koledžā. Kad cilvēki uzdrošinās kritizēt Dieva Vārdu, viņi kāpj uz svētas zemes, tāpēc būtu labāk, ja tie, bīstoties un drebot, savu neprātīgo gudrību nemaz neatklātu. Dievs nevienu cilvēku nav pilnvarojis pasludināt spriedumu Viņa Vārdam, atlasot dažas lietas kā inspirētas un diskreditējot citas kā neinspirētas. Tādā pašā veidā ir apspriestas arī Liecības, bet Dievam ar tādu rīcību nav nekas kopējs. [Letter 22, 1889] [24]