(Publicēts Piezīmju lapās , Metodes Nr.11.)
Eņģeļus pārsteidz cilvēku vieglprātīgā un vienaldzīgā izturēšanās pret vitālajām patiesībām, kurām tik liela nozīme grēcinieku dzīvē; ka viņi labprātīgi turpina palikt sātana un grēka gūstā, kad Dieva Dēls savā dievišķajā personā ir tik daudz cietis un izturējis. Ak, kaut mēs varētu izkopt ieradumu domāt par Kristus dzīvē atklāto pašaizliedzību un uzupurēšanos, līdz paši dziļi izjustu grēka riebīgumu un to ienīstu kā kaut ko ārkārtīgi zemisku.
Lai prāts atmostas pateicībai, ka Jēzus Kristus nopelna dēļ Tēvs ir apsolījis uzticīgi piedot visus grēkus. Skatoties uz Golgātas krustā paaugstināto Kristu, mēs vienmēr varam būt droši par Debesu Dieva mīlestību un žēlastību. Vai mēs katrs personīgi savu iespēju robežās reiz iemācīsimies izprast patiesību, ka Dievs Jehova mūs mīl un mums piedod, ja vien mēs ticam Jēzum un Viņu mīlam?
Ak, kāda brīnišķa atziņa! Dievs gaida, lai piedotu visiem, kas nāk pie Viņa, nožēlojot savus grēkus. Sludiniet par to! Paaugstiniet Jēzu tā, lai ļaudis Viņu ieraudzītu!(..)
Upuru dāvanās jūdi vēroja Kristus simbolu, kura asinis tika izlietas, lai glābtu [107] pasauli. Visi šie upuri bija norādījums uz Kristu, lai cilvēku sirdī nostiprinātu lielo patiesību, ka vienīgi Kristus asinis atbrīvo no visiem grēkiem un ka bez asins izliešanas nav grēku piedošanas. Daži brīnās, kāpēc Dievs ir vēlējies, lai Viņam pienestu tik daudz upuru, kāpēc Viņš jūdiem lika upurēt tik daudz asiņojošu dzīvnieku.
Katrs mirstošais upuris simbolizēja Kristu, tāpēc šo mācību ar vissvinīgāko un svētāko ceremoniju centās iespiest ļaužu prātā un sirdī; par to paskaidrojumus sniedza priesteri. Upuru sistēmu visā tās kopumā bija paredzējis pats Dievs, lai cilvēkiem uzskatāmi atklātu lielo un svarīgo patiesību, ka grēku piedošana notiek vienīgi caur Kristus asinīm.
Šī grandiozā, glābjošā patiesība bieži tiek atkārtota ticīgu un neticīgu klausītāju klātbūtnē, tomēr vienaldzība, ar kādu cilvēki uzņem šo viņiem tik svarīgo atziņu, ir tik liela, ka eņģeļi, to redzot, jūtas pārsteigti un apmulsuši. Cik maz pierādījumu, ka draudze izjūt brīnišķā atpestīšanas plāna spēku! Cik maz ir to, kuri patiesību, ka grēki, kas cilvēciskajām būtnēm pielīp līdzīgi briesmīgajai spitālībai, var tikt piedoti vienīgi ticībā Jēzus Kristus šķīstījošajām asinīm, atzīst par dzīvu īstenību!
Ak, kādu domu dziļumu šai atziņai vajadzētu izsaukt ikkatra cilvēka prātā! Kristum nevajadzēja ciest, lai salīdzinātu sevi. Viņa ciešanu dziļums bija proporcionāls Viņa personas cieņai un bezgrēcīgajam, cēlajam raksturam. [Letter 43, 1892.]
Lēkmjveida nožēla
“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:20,21)
Daži var iebilst: kāpēc gan mums šī vēsts tik bieži tiek atkārtota? – Tikai tādēļ, ka jūs vēl neesat pilnībā nožēlojuši un atgriezušies. Jūs nedzīvojat Kristū, un Kristus nav jūsos. Kad viens elks ir izraidīts no dvēseles, sātans tā vietā jau ir sagatavojis citu. Ja jūs pilnībā nesvētīsities Kristum un nedzīvosiet savienībā ar Viņu, ja nepadarīsiet viņu par savu Padomdevēju, tad atradīsit, ka jūsu sirds, atvērta ļaunām domām, ir viegli novēršama no kalpošanas Dievam, lai izdabātu pati sev.
Jums reizēm var būt vēlēšanās visu nožēlot. Bet, ja jūs neizdarāt izšķirošu pārmaiņu un praktiskā ikdienas dzīvē neizlietojat tās atziņas, kuras esat sapratuši, ja jums nav aktīvas, darbīgas ticības, kas nepārtraukti pieaug spēkā, tad jūsu grēku nožēla ir kā rīta rasa. Tā dvēselei nesniegs paliekošu atvieglojumu. Nožēla, kuru izraisa lēkmjveidīgs jūtu uzplūdums, ir nožēla, kuru par jaunu jānožēlo, jo tā ir maldīga. Stipras jūtu izpausmes, kas jūsos neveido miermīlīgos taisnības augļus, jūs pēc tam atstās sliktākā stāvoklī, nekā bijāt iepriekš.
Katru dienu jums pa pēdām sekos kārdinātājs ar dažādiem maldinošiem, šķietami ticamiem pamudinājumiem kalpot sev un izpatikt sev, un jūs atgriezīsities savos vecajos ieradumos, pametot novārtā kalpošanu Dievam, kurā jūs smeltos cerību, prieku un paļāvīgu mieru.
Kungs aicina uz labprātīgu kalpošanu, uz kalpošanu, ko iedvesmo sirdī iemājojusi mīlestība uz Jēzu. Dievs nekad nebūs apmierināts ar daļēju un savtīgu nodošanos. Viņš prasa visu sirdi, nedalītas jūtas un pilnīgu paļāvību un uzticību Viņa spēkam glābt no grēka.(..)
Dievs godās un atbalstīs katru patiesu, nopietnu cilvēku, kas Viņa priekšā centīsies staigāt Kristus žēlastības piedāvātajā taisnībā. Kungs Jēzus nekad neatstās vai neatmetīs nevienu pazemīgu, drebošu dvēseli. Vai mēs ticēsim, ka Dievs vēlas strādāt mūsu sirdī, ka Viņš, ja vien mēs to atļausim, darīs mūs tīrus un svētus, savā bagātajā žēlastībā izveidojot mūs par spējīgiem Viņa līdzstrādniekiem? Vai mēs ar skaidru, svētotu uztveri spējam novērtēt Dieva apsolījumu spēku un attiecināt tos uz sevi, ne tāpēc, ka mēs būtu cienīgi, bet tāpēc, ka Kristus ir cienīgs; ne tāpēc, ka mēs būtu taisni, bet tāpēc, ka dzīvā ticībā atsaucamies uz Kristus taisnību mūsu labā? [Manuscript 125, 1901.] [109]