(Daļa no Sv. Helenas sanatorijas kapelā 1904. gada 23. janvārī teiktās svētrunas, kas bija publicēta Piezīmju lapās, Draudze Nr. 7.)
Kungs vēlas, lai mēs ikviens savos apsvērumos būtu ļoti nopietni. Garīgās lietās mēs nedrīkstam kļūdīties. Tie ir jautājumi, kas saistās ar dzīvību un nāvi: “Kas man jādara, lai tiktu glābts, mūžīgi glābts?” “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību – dzīvi, kas mērojama ar Dieva dzīvi?” Šos jautājumus ikvienam no mums derētu rūpīgi pārdomāt.(..)
Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, mums jābūt Kunga palīdzošajai rokai. Pāvils saka: “Jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:9) Mums jāsadarbojas ar Kungu jebkurā pasākumā, kuru Viņš vēlas īstenot. Bet vai mēs piepildām mūžīgā Dieva nodomus? Vai mēs ik dienas jautājam, kāds ir Kristus prāts, lai tad izpildītu Viņa gribu vārdos un darbos?
Kāds tad ir cilvēces ģimenes stāvoklis šodien? Vai jūs kādreiz agrāk esat redzējuši tādu sajukuma laiku, kur valda vardarbība, slepkavības, zādzības un visdažādākie citi noziegumi? Kādi mēs paši izskatāmies šajā laikā?
Jesajas 58. nodaļā mēs esam lasījuši par tādiem, kas [99] gavē, “lai būtu nesaskaņas un nevienprātība un lai rupji varētu laist darbā dūres”, un esam mācījušies saprast, ka Dievs tādu gavēni nepieņems. “Jūs negavējat kā pieklājas,” saka Kungs, “lai jūsu balsis būtu dzirdamas debesu augstumos.” (Jes. 58:4)
“Vai tā ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos? Vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Kungam patīk?
Vai tā nav gavēšana, kas man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītos, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā?” (Jes. 58: 5-7, pēc Glika tulk.)
Atalgojums
“Tad ( pēc šiem nepieciešamajiem žēlastības darbiem) tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā un tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes. 58:8)
Mums Dieva likumu norādījumi jāieauž praktiskajā ikdienas dzīvē, tad taisnība ies mūsu priekšā, un Kunga godība mūs pavadīs. Kristus taisnības gaisma būs mūsu priekšējā sardze, un Kunga godība sargās aizmuguri. Pateiksimies Viņam par šo drošo apsolījumu un vienmēr nostāsimies tur, kur Debesu Kungs Dievs var mūs atbalstīt. Ņemsim vērā, ka atrasties savienībā ar Dievu un būt par Viņa palīgiem ir mūsu augstākā priekšrocība.
Pazudušās cilvēces lielajā glābšanas plānā Kungs ir uzskatījis par nepieciešamu kā palīgus iesaistīt tieši cilvēces ģimenes pārstāvjus. Tādi palīgi Viņam vajadzīgi, lai aizsniegtu visus pārējos Zemes iedzīvotājus. Viņam nepieciešama tādu darbinieku līdzdalība, kas būtu aktīvi, ātri ieraudzītu izdevības un veikli izšķirtos par to, kas jādara citu cilvēku labā. [100]
Kristus savu dzīvību atdeva par grēcīgām būtnēm. Viņš no pārkāpumiem nomāktas dzīves ilgojās izraut visu cilvēci, lai tā turpmāk būtu paklausīga un turētos pie taisnības pamatprincipiem; un tiem, kas Viņu pieņem par savu Glābēju, Viņš piešķir visbagātīgāko atalgojumu, kādu vien Debesis var sniegt – mūžīgās dzīvības mantojumu.(..)
Ak, kaut mēs varētu pilnīgāk saprast bezgalīgi dārgo maksu, kas atdota par mūsu atbrīvošanu! Pāvils saka: “Jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:12) Un tā ir patiesība, jo šī atpirkšanas maksa nav nekas mazāks kā Dieva vienpiedzimušā Dēla dzīvība. Padomāsim par to! Mēs Kristus ielūgumu varam atraidīt, mēs varam izturēties nevērīgi pret piedāvājumu piedot grēkus un sniegt mums mieru, bet joprojām paliek spēkā patiesība, ka katrs no mums ir atpirkts par neizmērojamu maksu, tas ir, ar Dieva Dēla dārgajām asinīm. Tāpēc “ņemiet (To) vērā”! (Ebr. 12:3)
Jūs esat dārgi izmaksājuši. “Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam!” (1. Kor. 6:20, pēc Glika tulk.) Tas, ko jūs varbūt uzskatāt par savu īpašumu, patiesībā pieder Dievam. Tāpēc rūpējieties par to! Viņš par jums ir ļoti dārgi samaksājis. Jūsu prāts ir Viņa īpašums. Kādas gan tiesības jebkurai personai ļaunprātīgi izlietot miesu, kas tai nepieder, bet pieder Kungam Jēzum Kristum? Kādu gan gandarījumu iespējams gūt cilvēkam ar savtīgu visdažādāko iegribu apmierināšanu, pakāpeniski samazinot savas miesas un prāta spēkus?
Dievs katrai cilvēciskai būtnei ir devis smadzenes un Viņš vēlas, lai tās lietotu Viņam par godu. Pateicoties smadzenēm, cilvēks ir spējīgs sadarboties ar Dievu, cenšoties glābt nāvei nolemtos cilvēkus. Smadzeņu spēka vai spriestspēju mums nevienam nav par daudz. Tāpēc mums ir jāizglīto un jāvingrina visi prāta un miesas spēki – šis Kristus atpirktais cilvēciskais mehānisms – lai mēs to varētu izlietot iespējami vislabākā veidā. Lai to stiprinātu, mums jādara viss, ko vien varam, jo Dievam patīk, ja mēs kļūstam arvien sekmīgāki Viņa līdzstrādnieki.
Tie, kas uzticīgi dara savu daļu, var sacīt: “Mēs esam Dieva darba biedri.” (1. Kor. 3:9) Bez dievišķās palīdzības cilvēks spēj veikt pavisam maz; bet Debesu Tēvs un Viņa Dēls ir gatavi strādāt kopā ar ikvienu, kas [101] sevi pilnībā ziedo uz kalpošanas altāra. Ikkatram, līdz ar mani, ir iespējams sadarboties ar Dievu un veikt Viņam pieņemamu darbu. Kungs vēlas, lai mēs visi stātos ierindā, jo Viņš katram ir uzticējis savu īpašu pienākumu, atbilstoši tā atšķirīgajām spējām.(..)
Personīgs piedzīvojums
Septiņpadsmit gadu vecumā, kad visi mani draugi domāja, ka, pēc bērnībā pārciestā smagā nelaimes gadījuma es uz visu mūžu būšu zaudējusi darba spējas, ieradās Debesu sūtnis un, mani uzrunādams, sacīja: “Man ir vēsts, kas tev jānes!” “Kā tā?” es domāju, “te noteikti ir pieļauta liela kļūda.” Bet atkal es izdzirdu vārdus: “Man ir vēsts, kas tev jānes. Uzraksti ļaudīm to, ko Es tev likšu.” Bet tajā laikā mana trīcošā roka nebija spējīga uzrakstīt pat vienu rindu, tāpēc iebildu: “Es to nevaru, es to nevaru.” Tomēr atkal no jauna tika atkārtoti vārdi: “Raksti! Raksti!” Tā es paņēmu spalvu un papīru un sāku rakstīt, un cik daudz pēc tam esmu uzrakstījusi, nav iespējams aprēķināt. Stiprumu un spēku deva Dievs.
Kopš tā laika manis uzrakstītās grāmatas izdotas daudzās jo daudzās valodās un izplatītas visās pasaules malās. Pavisam nesen saņēmu ziņu, ka vienas manas grāmatas eksemplāru ar prieku pieņēmusi Vācijas ķeizariene un ir uzrakstījusi laipnu vēstuli, kurā par šo sējumu izsaka atzinību. Lai slavēts Kungs!
Paši no sevis mēs neko labu nespējam izdarīt. Bet mums ir priekšrocība izveidot pareizas attiecības ar Dievu un apņemties, ka ar Viņa palīdzību mēs vēlamies šai darbā veikt savu daļu, lai sekmētu tā attīstību. Kas pazemīgi un tomēr apņēmīgi īstenos tādu lēmumu, to dzīvē atklāsies Dieva godība. Es to zinu no pieredzes. Man pašai nebija nekāda spēka. Es sapratu, ka manai bezpalīdzīgajai dvēselei jāpaļaujas uz Jēzu Kristu, un, to darot, lūdzot un ticot, Dieva pestīšana ir gājusi man pa priekšu, un Kunga godība ir mani pavadījusi.
Lai jūs iedrošinātu un iepriecinātu, es jums stāstu to, ko pati esmu piedzīvojusi. Nostāsimies visi pareizās attiecībās [102] ar Dievu! Kādu gan apmierinājumu var iegūt, skrienot līdzi šīs pasaules modei? Jums darāms labāks darbs. Veidojiet savu raksturu! Katru spēju, katru nervu šķiedru un muskuli, katru domu un darbību izlietojiet Dievam par godu. Tad jūs redzēsiet, kā nekad agrāk to neesat redzējuši, ka Dieva pestīšana iet jums pa priekšu.
Ak, man nav iemesla sūdzēties. Kungs vēl nekad nav pievīlis. Pirms divdesmit diviem gadiem es guldīju kapā savu vīru, un dažus gadus pēc tam, kad nolēma, ka uz Austrāliju jāsūta vairāk misionāru, lai pievienotos tur jau esošajiem nedaudzajiem, arī mēs devāmies turp, lai šajā jaunajā laukā stiprinātu savu brāļu rokas un izveidotu pareizus pamatus mūsu misijai. Tur tika paveikts liels celmlaužu darbs.
Palīdzība skolas labiekārtošanā
Mēs sapratām, ka apsološu jauniešu sagatavošanai Kunga darbam ļoti nepieciešama skola, tāpēc devāmies tieši Jaundienvidvelsas mežos un nopirkām tur 1500 akrus zemes, lai tālu no pilsētām ierīkotu internātskolu.(..)
Pirms trim gadiem atgriezāmies Amerikā, bet mūsu vietā uz Austrāliju aizsūtīja citus. Darbs turpināja paplašināties, un katras pieliktās pūles izrādījās sekmīgas. Es vēlētos, kaut jūs varētu izlasīt no turienes saņemtās vēstules. Bez šaubām, jūs būsit dzirdējuši par briesmīgo sausumu, kas pēdējos divos gados izraisīja badu tik daudzos Austrālijas apgabalos. Bojā aizgāja simtiem tūkstošu aitu, liellopu un zirgu. Finansiāli zaudējumi un lielas ciešanas piemeklēja visas kolonijas, it īpaši Kvīnslendu.
Bet vietā, kas bija izraudzīta mūsu skolai, nokrišņu daudzums izrādījās pietiekošs gan labām ganībām, gan bagātīgai ražai, tā ka likumdošanas sapulcēs un lielāko pilsētu laikrakstos to apzīmēja kā “vienīgo zaļo vietu visā Jaundienvidvelsā”.
Vai tas nav zīmīgi? Vai tā nav Kunga svētība? No saņemtajām vēstīm uzzinājām, ka pagājušajā gadā skolas īpašumu teritorijā iegūts septiņi tūkstoši mārciņu vislabākās kvalitātes medus. Izaudzēts liels daudzums [103] dārzeņu, un liekās produkcijas pārdošana skolai nesusi ievērojamus ienākumus. Tas viss mūs ļoti iedrošina, jo mēs izvēlējāmies neapgūtu zemes gabalu un palīdzējām to uzlabot līdz pašreizējam auglīgajam stāvoklim. Visa slava par to pienākas Dievam.
Katrā zemē un jebkurā sabiedrībā ir daudz izdevību lietderīgai kalpošanai. Pat šais ielejās, kur tagad dzīvojam, ir ģimenes, kurām nepieciešama vispusīga garīga palīdzība. Uzmeklējiet tās un nāciet pretī ar savu gudrību un padomu. Bet vispirms Kungam nododiet paši sevi, tad Viņš ar jums sadarbosies. Dievs katram cilvēkam iedala savu pienākumu.
Vai māsa Vaita kļūst bagāta?
Reizēm dzird runājam, ka es cenšoties kļūt bagāta. Daži, mums rakstot, ir jautājuši: “Vai Vaitas kundzei nav miljoniem dolāru?” Esmu priecīga, ka varu atbildēt ar nē. Man šajā pasaulē nepieder neviena vieta, kas būtu brīva no parādiem. Kāpēc? Tādēļ, ka redzu daudz vajadzību pēc misijas darba. Vai tādos apstākļos es varētu krāt naudu? – Tik tiešām, nē. No manu grāmatu pārdošanas es saņemu autora honorāru, bet gandrīz viss tiek izdots misijas darba vajadzībām.