Kādas tālas ārzemju izdevniecības vadītājs, dzirdot, ka man trūkst naudas, atsūtīja čeku par 500 dolāriem, un naudu pavadošajā vēstulē rakstīja, ka, salīdzinot ar tūkstošiem un atkal tūkstošiem dolāru autora honorāra, ko esmu nodevusi viņu misijas laukam jaunu grāmatu tulkošanai un izplatīšanai, kā arī citu misijas pasākumu atbalstīšanai, šie klāt pieliktie 500 dolāri no viņu puses esot tikai ļoti sīka atzinība. Viņi tos atsūtīja, vēloties man palīdzēt īpašā vajadzības brīdī, jo agrāk es Kunga lietas atbalstīšanai ārzemju laukos esmu atdevusi visus autora honorārus, kas ienāca par manu svešās valodās pārtulkoto grāmatu pārdošanu Eiropā; un arī tagad es domāju šos 500 dolārus atdot, tiklīdz varēšu atbrīvoties no parādiem.
Dievam par godu es jums vēlos pastāstīt, ka apmēram pirms četriem gadiem Viņš man palīdzēja pabeigt grāmatu [104] par Kristus līdzībām un pēc tam manā sirdī izraisīja ilgas šo darbu ziedot mūsu draudzes izglītības un audzināšanas pasākumu attīstībai.
Tajā laikā uz dažām draudzes lielākajām skolām un koledžām gūlās smaga parādu nasta, bet pateicoties mūsu ļaužu pūlēm šo grāmatu pārdot un visu peļņu ziedot parādu likvidēšanai, tagad jau ir savākti pāri par divi simti tūkstošiem dolāru, kas atdoti parādu nolīdzināšanai; un lielais darbs vēl arvien turpinās. Šī plāna sekmes man sagādājušas lielu gandarījumu. Es tagad jau strādāju pie citas grāmatas, kas drīz būs pabeigta, un gribu, lai to izlietotu līdzīgā veidā citu pasākumu atbalstīšanai.
Tomēr ne finansiālais ieguvums ir tas, kas mani visvairāk iedrošina. Man patīk domāt, ka šo grāmatu izplatīšana daudzas dvēseles iepazīstinās ar patiesību. To saprotot, mana sirds tiešām līksmojas. Man neatliek laika sēdēt un sērot. Es turpinu strādāt un pastāvīgi rakstu, rakstu un rakstu. Agri rītos, kad jūs visi vēl guļat, es parasti esmu jau uzcēlusies un rakstu.
Pat ciešanas nav varējušas mani piespiest pārtraukt šo darbu. Neilgi pēc aizceļošanas uz Austrāliju es saslimu. Mājas mitruma dēļ mani skāra akūts reimatisms, ar kuru es sirgu vienpadsmit mēnešus. Reizēm cietu ārkārtīgi stipras sāpes un vienā stāvoklī varēju nogulēt ne ilgāk kā divas stundas. Pēc tam mani vajadzēja pagriezt, lai stāvokli pārmainītu. Piepūšamais gumijas matracis man sniedz pavisam mazu atvieglojuma, un tā šai laikā es pārdzīvoju lielas ciešanas.
Bet, neskatoties uz to, es savu darbu nepārtraucu. Labā roka no elkoņa līdz pirkstu galiem nesāpēja; pārējā šīs rokas daļa, kā arī visa kreisā roka un abi pleci bija grūti pakustināmi. Manām vajadzībām izgatavoja īpašu rāmi, un ar tā palīdzību es varēju rakstīt. Šajos vienpadsmit mēnešos es uzrakstīju 2500 lappušu, kuras nosūtīja pāri Klusā okeāna plašajiem ūdeņiem iespiešanai Amerikā.
Es jūtos tik pateicīga Kungam, ka Viņš mani nekad nepieviļ, ka Viņš man dāvā spēku un žēlastību. Kad stāvēju [105] blakus savam mirstošajam vīram, ieliku roku viņa rokā un jautāju: “Vai tu mani pazīsti, draugs?” Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc tam es teicu: “Visus šos gadus esmu tev ļāvusi kārtot finansiālos darījumus un izlauzt ceļu jauniem pasākumiem. Tagad es tev apsolu, ka pati būšu šis celmlauzis.” Pēc tam piebildu: “Ja tu saproti, ko es saku, tad saspied manu roku mazliet stiprāk.” Un viņš tā izdarīja, kaut arī nespēja runāt.
Kad mans vīrs jau bija guldīts kapā, viņa draugi kā pieminekli vēlējās uzlikt nolauztu šķēpu. “Nekad,” es iebildu, “nekad! Viņš viens ir padarījis triju cilvēku darbu. Tāpēc nolauzts šķēps kā piemineklis netiks likts uz viņa kapa!”(..)
Dievs man palīdzēja. Šodien es Kunga vārdu slavēju starp Viņa ļaudīm. Austrālijā pavadīju gandrīz desmit gadus. Tur tika paveikts brīnišķīgs darbs, tomēr bija iespējams padarīt divreiz vairāk, ja vien mums būtu bijuši vajadzīgie cilvēki un līdzekļi. Tomēr mēs pateicamies Dievam par Viņa atbalstošo klātbūtni un par visu, ko tagad varam redzēt šajā laukā kā pielikto pūļu rezultātu. [Manuscript 8, 1904.]
Nopietna, nenogurstoša darbība
Mūsu lielajās pilsētās vajadzētu noturēt telts sanāksmes. Un, ja runātāji būs uzmanīgi visā, ko tie saka, tad, pasludinot patiesību Gara spēkā, sirdis tiks aizsniegtas. Tur uzņemtā Kristus mīlestība aizdzīs prom mīlestību uz maldiem. Kristus dzīvē atklātai mīlestībai tagad jāparādās to gājumā, kas strādā Viņa darbā. Nopietnai, nenogurstošai darbībai, kas iezīmēja Viņa dzīvi, jāatklājas arī Viņa kalpu dzīvē. Kristieša raksturam jābūt Kristus rakstura atveidojumam.
Nekad neaizmirsīsim, ka mēs nepiederam sev pašiem, ka mēs esam dārgi atpirkti. Mums savi spēki jāvērtē kā svēta, mums uzticēta manta, kas jāizlieto Dieva godam un par labu citiem cilvēkiem. Mēs esam daļa no Kristus krusta. Ar dedzīgu, neatlaidīgu uzticību mums jācenšas glābt pazudušie. [Manuscript 6, 1902.] [106]