(Publicēts Piezīmju lapās, Kristīgie piedzīvojumi Nr. 12)
“Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Kor. 13:5) Izanalizējiet rūpīgi savu raksturu, rīcību, domas, vārdus, tieksmes, mērķus un visus darbus. Kā gan mēs varam godīgi lūgt mums nepieciešamās lietas, ja ar Rakstiem nepārbaudām savu garīgo veselību?
Daudzi savā reliģiskajā dzīvē iet pa līkiem ceļiem. Viņu lūgšanas ir paviršas, tām ir gadījuma raksturs. Ikvienam, kas nolikts atbildīgā vietā, vajadzētu atcerēties, ka pats no sevis viņš nav spējīgs paveikt to, ko no viņa prasa. Tam katru dienu nepieciešams atcerēties, ka uz viņu skatās pasaule, eņģeļi un cilvēki.
Lai neviens negaida, ka viņu kāds aiznesīs uz darba lauku un vēl apgādās ar bagātīgām iespējam darīt labu. Katram darbiniekam savu pienākumu, lai cik tas būtu vienkāršs un lai kur viņš netiktu aicināts, vajadzētu uzņemties ar prieku. Mūsu Priekšzīme – Kristus – kļuva nabags, lai ar savu nabadzību daudzus varētu darīt bagātus.
Tas, kura sirdī mājos Dieva žēlastība un mīlestība pret bojā ejošajiem cilvēkiem, vienmēr atradīs izdevību, lai šiem nogurušajiem ļaudīm [90] īstā laikā teiktu kādu labu vārdu. Kristiešiem sava Kunga labā jāstrādā lēnprātīgi un pazemīgi, dzīves troksnī un kņadā vienmēr paliekot godīgiem.
Dievs aicina cilvēkus kalpot Viņam visās dzīves sfērās. Ja Dieva baušļi nav padarīti par ikdienas dzīves likumu, tad biznesa darījumi kļūst par slazdu. Ikvienam, kas saistīts ar Meistara darbu, jābūt nevainojami godīgam. Visos finansiālajos darījumos Dieva gribai jābūt viņa gribai, pastāvīgi meklējot palīdzību no augšienes, kā zemojoties lūgšanā. Viņam nepārtraukti jāraugās uz Kungu, domājot par tematiem, kurus aplūko Svētais Vārds. Tādā veidā, dzīvojot vidē, kas cilvēku ar vaļīgiem principiem samaitātu, šis dievbijīgais un stingri godīgais vīrs spēs saglabāt savu kristieša stāju.
Kristīga rakstura attīstībai pasaule šodien nav labvēlīgāka kā Noas dienās. Tad ļaunums bija tik plaši izplatījies, ka Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no Zemes virsas cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Mani ir žēl, ka Es tos esmu radījis. Bet Noa atrada žēlastību Dieva acīs.(..) Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu (1. Moz. 6:7-9). Jā, izvirtušā laikmeta samaitātībā Noa savam Radītājam sagādāja prieku.
Mēs dzīvojam šīs Zemes vēstures pēdējās dienās, grēka un samaitātības laikmetā, un, līdzīgi Noam, mums jādzīvo tā, lai iepriecinātu Dievu, pasludinot Viņa tikumus, kas mūs “aicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā”. (1. Pēt. 2:9) Lūgšanā, ko Kristus izteica savam Tēvam tieši pirms krusta nāves, Viņš sacīja: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” (Jāņa 17:15)
Augstākā kalpošana
Kad vīrieši un sievietes ir izveidojuši raksturu, kuru Dievs var atzīt par labu, kad viņu pašaizliedzība un uzupurēšanās kļuvusi pilnīga, kad viņi ir gatavi izšķirošajai [91] pārbaudei, nobrieduši uzņemšanai Dieva ģimenē, kādu kalpošanu no viņu puses tad visaugstāk vērtēs Būtne, kas labprātīgi nodevās par upuri vainīgās cilvēces glābšanai? Kāds pasākums būs visdārgākais bezgalīgās mīlestības sirdij? Kāds darbs sniegs vislielāko gandarījumu un prieku Tēvam un Dēlam? – Tā būs bojā ejošo dvēseļu glābšana. Kristus mira, lai Evaņģēlija pārveidojošais spēks būtu pieejams ikvienam cilvēkam. Tie, kas ar Viņu sadarbojas, virzot uz priekšu Kunga žēlastības darbu, strādājot ar visu spēku, kādu Dievs tiem devis, lai glābtu gan tuvumā, gan tālumā esošos ļaudis, dalīsies Pestītāja priekā, kad izglābto pulks reiz nostāsies ap Dieva troni.
Kungs saviem kalpiem ir uzticējis līdzekļus un spējas daudz lielākam darbam, nekā tas redzams šodien.
“Ak,” sacīja Debesu vēstnesis, “Kunga iestādes ir drausmīgi atpalikušas no tām varenajām patiesībām, kas piepildās šajā laikā! Pastāv briesmīga pienākuma prasību neizpratne. Aukstā atmosfēra, ar kuru tagad samierinājušies ticīgie, aizkavē uzupurēšanos, kas nepieciešama pasaules brīdināšanai un dvēseļu glābšanai.
Tumsas spēki strādā ar vislielāko piepūli, un gadu no gada tūkstošiem cilvēku mirst nebrīdināti un nesagatavoti. Mūsu ticībai ir jāatklājas daudz noteiktāk, skaidrāk un iespaidīgāk.
Pajautājiet Manām iestādēm un draudzēm: “Vai jūs ticat Dieva Vārdam? Bet ko tad jūs darāt misijas laukā? Vai jūs tur strādājiet pašaizliedzīgi un ar upuriem? Vai jūs ticat, ka Dieva Vārds jāsaprot tieši tā, kā tas uzrakstīts? Jūsu rīcība pierāda pretējo. Ko jūs teiksiet Dieva tiesas priekšā, sastopoties ar neskaitāmajiem miljoniem, kas nebrīdināti aiziet nāvē?
Vai būs vēl otrs pārbaudes laiks? Nē un vēlreiz nē! No šiem maldiem taču reiz jāatsakās. Pašreizējais pārbaudes laiks ir viss, kas jums dots. Vai jūs saprotat, ka kritušo cilvēcisko būtņu glābšana jāpanāk šīs dzīves laikā, vai arī tās būs mūžīgi pazudušas?” [92]
Mūsu atbildības
Draudzei šajā laikā ir piemērota vēsts Laodiķejai. Vai jūs tai ticat un ko jūs tad jūtat? Varbūt pastāvīgi sakāt: Mēs esam bagāti un vairāk kā bagāti un mums nekā netrūkst? Vai mūžīgās patiesības pasludināšana tiešām veltīgi uzticēta šai tautai, lai tā savās pūlēs ietvertu visu pasauli? Dievs ir izredzējis ļaudis un darījis tos par bezgalīgi vērtīgās patiesības glabātājiem. Tiem ir dota gaisma, kurai jāpadara gaišāka visa pasaule. Vai Dievs būtu kļūdījies? Vai mēs patiesi esam Viņa izredzētie darba rīki? Vai mēs esam tie ļaudis, kam jānes pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstis, kam jāziņo par paredzēto glābšanu tiem, kuri nonākuši pie bojāejas robežas? Vai mūsu darbs un pūles atbilst šim uzdevumam?
Vēstnesis runāja skaidrā un noteiktā balsī: “Es jums jautāju, ko jūs darāt. Ak, kaut jūs varētu to saprast! Ak, kaut jūs spētu aptvert brīdinājuma ārkārtējo nozīmi, kā tas attiecas uz jums un pasauli! Ja jūs to būtu sapratuši un ja jūs būtu piepildījis Tā Gars, kas savu dzīvību atdeva par pasaules dzīvību, tad jūs vēlētos strādāt kopā ar Viņu, pieliekot nopietnas, pašaizliedzīgas pūles, lai glābtu grēciniekus.”
“Kas saka: es Viņu esmu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (1. Jāņa 2:4). Draudzē jānorisinās lielai atmodai. Ja mēs tikai to atzītu, ja mēs tikai saprastu, ak, cik ātri tad vēsts gars izplatītos no draudzes uz draudzi! Cik labprāt tad ticīgie atdotu savus īpašumus, lai atbalstītu Dieva darbu! Kungs aicina mūs lūgt un palikt modriem lūgšanā. Iztīriet savas mājas no bilžu elkiem [Pilnīgāku informāciju par atteikšanos no bildēm var atrast grāmatā Izmeklētas vēstis II, 317-320. lpp.—Pilnvaroto padome], kas aprijuši naudu, kurai vajadzēja ieplūst Kunga mantu namā! Gaisma ir jānes uz priekšu kā degoša lāpa. Tiem, kas pasaulei sludina šo vēsti, vajadzētu sirsnīgi meklēt Kungu, lai pār tiem tiktu bagātīgi izliets Viņa Svētais Gars. Jūs nedrīkstat zaudēt laiku! Lūdziet [93] pēc dievišķā spēka, lai varētu sekmīgi strādāt tuvu un tālu esošo cilvēku labā.
Ļaudis ir jābrīdina
Mums nepieciešama neviltota ticība. Līdz šim mēs tikai nedaudz esam aptvēruši, cik reāla ir patiesība. Mēs tikai pa pusei uzticamies Dieva Vārdam. Ticībai ir jāparādās darbos. Neskatoties uz to, ka visā pasaulē piepildās laika zīmes, ticība Kunga atnākšanai kļūst arvien vājāka. Brīdinājumi jāsniedz skaidri, noteikti un pārliecinoši. Apzinoties draudošās briesmas, mums pilnībā jāiepazīstas ar dotajiem nosacījumiem, kā varam panākt personīgo izglābšanos, atceroties, ka Dievs ir Tas, kurš mums dod gribu un veiksmi darīt Viņa labo prātu.
Mēs nedrīkstam peldēt līdzi straumei, vadoties no tradīcijām un cilvēciskiem maldiem. Mēs esam aicināti strādāt kopā ar Dievu. Tāpēc celsimies un spīdēsim! Nav laika, ko drīkstētu pavadīt strīdos. Tiem, kas pazīst patiesību, kāda tā ir Jēzū, tagad jākļūst vienotiem sirdī un mērķos. Ir jānoraida visas nesaskaņas. Pakļaujoties lielajam draudzes Vadonim, visiem locekļiem jāstrādā vienoti.
Lai tie, kam ir patiesības atziņa, ceļas un spīd! “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne!” (Jes. 58:1) Neizkropļojiet vairs ilgāk patiesību! Lai dvēsele sauc pēc dzīvā Dieva! Nepaļaujieties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs! Aizstāvis nāks pie jums, ja jūs tikai atvērsiet durvis. “Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris, kas izgājis caur Debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie apliecības. Jo mums nav Augsts Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:14-16.) [Manuscript 51, 1901.] [94]