(Daļa no 1904. gada 18. februārī rakstītās vēstules, kas publicēta Piezīmju lapās kā Kristīgie piedzīvojumi Nr. 1.)
Rakstot šīs rindas, es izjūtu dziļu pateicību par mīlošā Pestītāja aizgādību mūsu labā. Lasot Dieva Vārdu un zemojoties lūgšanā, mani tā saviļņo Kunga laipnība un žēlastība, ka savus lūgumus nespēju izteikt bez asarām. Domas par Debesu Tēva laipnību un mīlestību klusina un pakļauj manu sirdi. Es salkstu un slāpstu no Jēzus jau šajā dzīvē saņemt arvien vairāk. Viņu piesita krustā manis dēļ, vai tad man būtu jāsūdzas, ka tieku sista krustā līdz ar Viņu? (..)
Mēs nezinām, kas mūs sagaida, tāpēc vienīgā drošība ir staigāt kopā ar Kristu, savu roku ieliekot Viņa rokā un no visas sirds Tam uzticoties. Vai Kungs nav apsolījis: “Lai viņš satver manu stiprumu, ka tam būtu miers ar mani; un viņam būs miers ar mani”? Turēsimies cieši pie Pestītāja! Staigāsim pazemīgi kopā ar Viņu, piepildīti ar Viņa lēnprātību! Lai kopā ar Viņu tiekam apslēpti Dievā! (..)
Ārēja rotāšanās
Tie, kas, kopjot lepnumu un iedomību, sev izdabā un sevi lutina, veltot apģērbam laiku un uzmanību, [80] ko vajadzētu atdot Kunga darbam, nodrošinās ar briesmīgu zaudējumu. Daudzi skaistās drēbēs tērptie ļaudis nekā nezina par iekšējo rotājumu, kas ir dārgs Dieva acīs. Viņu smalkais apģērbs sedz grēcīgu un slimu sirdi, ko pilda iedomība un lepnums. Tie neapzinās, ko nozīmē tiekties “pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas”. (Kol. 3:1)
Es ilgojos, lai ikkatru dienu būtu piepildīta ar Kristus Garu. Viņa žēlastības bagātību es uzskatu par daudz vērtīgāku nekā zeltu un sudrabu vai dārgas drēbes. Es nekad neesmu izjutusi dedzīgākas ilgas pēc taisnības kā tagad.
Ja manas māsas spētu saprast kaut daļu no tā, ko Kristus ir izcietis viņu dēļ, lai tās varētu tikt pieņemtas par Dieva bērniem, tad pasaulīgais lepnums un pašmīlība viņas vairs neapmierinātu. Tad tās vairs ilgāk nekalpotu sev, bet visu uzmanību veltītu Dievam.
Man sāp sirds, redzot, cik daudzi paši sev kļuvuši par elkiem. Kristus par tiem ir atdevis pilnu izpirkšanas maksu, tāpēc tiem pienāktos ar visiem spēkiem kalpot Viņam, bet to sirdis ir pildītas ar mīlestību uz sevi un kāri pēc ārējā greznuma. Tie nav padomājuši par vārdiem: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai seko man.” (Marka 8:34) Izdabāšana sev tiem traucē saskatīt Kristu. Viņi nemaz nevēlas staigāt Dieva priekšā lēnprātībā un pazemībā. Tie neuzlūko Jēzu un nelūdz, lai tiktu pārvērsti Viņa līdzībā. Viņu stāvoklis tiek ainots ar vīru, kurš ķēniņa rīkotajā mielastā bija ienācis, tērpies pats savās drēbēs. Viņš atteicās sagatavoties tā, kā to prasīja ķēniņš, un nevērtēja par tik dārgu maksu sagatavoto apģērbu. Uz ķēniņa jautājumu: “Kā tu šeit esi ienācis bez kāzu drēbēm?” (Mat. 22:12) tas neko nevarēja atbildēt. Viņš palika kā mēms, jo pats sevi bija pazudinājis.
Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, tādi ir tikai vārda pēc. Viņi nav atgriezušies. Tie vairāk domā tikai par sevi, bet nenosēžas pie Jēzus kājām kā Marija, lai mācītos no sava Kunga. Viņi nav sagatavojušies Kristus atnākšanai. [81]
Liels pārsteigums
Nakts atklāsmē es redzēju, ka atrodos starp cilvēkiem, kuru sirdi pildīja iedomība un lepnums. Kristus viņu acīm bija apslēpts. Pēkšņi skaļi un skaidri bija dzirdami vārdi: “Jēzus nāk, lai ņemtu pie sevis tos, kas uz šīs Zemes Viņu mīlējuši un Tam kalpojuši, lai tie mūžīgi būtu kopā ar Viņu Dieva valstībā.” Daudzi no klātesošajiem savos dārgajos tērpos izgāja Viņam pretī, pastāvīgi skatīdamies uz savām drēbēm. Bet, kad tie ieraudzīja Viņa godību un saprata, ka viens otru lielā mērā ir vērtējuši pēc ārējā izskata, viņi atzina, ka ir palikuši bez Kristus taisnības drēbēm un ka pie viņu apģērba atrodas dvēseļu asinis.
Kad Jēzus paņēma savus izredzētos, šie ļaudis tika atstāti, jo nebija gatavi. To dzīvē pirmā vietā parasti atradās paša “es”, un, kad Kristus atnāca, tie nebija sagatavojušies ar viņu satikties.
Es atmodos, bet man prātā vēl arvien bija skats ar viņu izmocītajām, izmisušajām sejām. Šos iespaidus es nespēju aizmirst un vēlētos, kaut spētu to visu labāk aprakstīt. Ak, cik šausmīga bija to cilvēku vilšanās, kas savos piedzīvojumos nebija iemācījušies, ko nozīmē vārdi: “Jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā.” (Kol. 3:3)
Ir daudz vārda kristiešu, kuriem nav praktisku zināšanu par Jēzu Kristu. Ak, kā mana sirds sāp par šīm nelaimīgajām, pieviltajām un nesagatavotajām dvēselēm! Kad es stāvu lielu sanāksmju priekšā un redzu pašapmierinātos, paštaisnos ļaudis un apzinos, ka tie nav sagatavojušies veikt Kristum pieņemamu darbu, lai mierīgi varētu Viņu sagaidīt, tas mani tā nomāc, ka nevaru gulēt. Es sev jautāju: ko lai saku šīm dvēselēm, ka tās spētu saprast savu patieso stāvokli? Viņu dzīvē visa uzmanība tiek veltīta savam “es”. Es ilgojos tiem atklāt Kristu tik skaidri, ka tie beidzot Viņu ieraudzītu un pārtrauktu raudzīties tikai uz sevi. (..)
Starp tiem, kas galīgajā norēķinu dienā rūgti pievilsies, būs daži [82] ārēji reliģiski cilvēki, kuru dzīve šķita tiešām kristīga. Bet visā viņu darbā ir ieausts personīgais “es”. Tie lepojas ar savu tikumisko uzvedību, ar patiesības izpratni, ar savu iespaidu un spējām ieņemt augstāku amatu nekā citi, jo viņi domā, ka šo iemeslu dēļ ir pelnījuši Kristus uzslavu. Tie var apliecināt: “Mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.” (Lūkas 13:26) “Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” (Mat. 7:22)
Bet Kristus saka: “Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis. Ejiet nost no Manis.” “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21)
Nenotiek nekādas pārrunas; to laiks ir pagājis. Tiek pasludināts neatsaucams spriedums. Tie ir izslēgti no Debesu valstības, jo nav derīgi tās sabiedrībai. (Lasiet Mat. 7: 24-27) [Letter 91, 1904.]
––––––––––––
Īstenojot atpestīšanas plānu, Dievs ir sagādājis nepieciešamo līdzekli uzvarai pār katru grēcīgu ieradumu un paredzējis spēku atvairīt jebkuru kārdinājumu, lai cik stiprs tas arī nebūtu. [The Review and Herald, Dec. 22, 1885.]
––––––––––––
Ja Dieva ļaudīm sirdī būtu Kristus mīlestība, ja katrs draudzes loceklis būtu pilnīgi piepildīts ar pašaizliedzības garu un visi savā dzīvē parādītu patiesu dedzību, tad netrūktu naudas ne dzimtenes, ne ārzemju misijām; mūsu līdzekļi nepārtraukti vairotos; atvērtos tūkstošiem durvju lietderīgai kalpošanai, un mūs aicinātu tur ieiet. Ja Dieva ļaudis būtu izpildījuši Kunga nodomu, pasludinot pasaulei žēlastības vēsti, tad Kristus jau būtu atnācis uz šo Zemi un svētie jau būtu laipni uzņemti Dieva pilsētā. [Union Conference Record (Australasian), Pct. 15, 1898.] [83]