Savos uzbrukumos Vaitas kundzei ir apvienojušies atkritušo baznīcu kalpotāji, pirmās dienas adventisti un visa neticīgā pasaule. Šis karš ilgst jau gandrīz četrdesmit gadu, bet es viņu zemiskajām runām, pārmetumiem un minējumiem neesmu atļāvusies pievērst uzmanību. Un arī tagad es neatkāptos no šī ieraduma, ja vien patiesības ienaidnieki, ar lielu prieku pasludinot mani par krāpnieci, neievestu maldos godīgas dvēseles. Cerot šiem cilvēkiem palīdzēt, es tomēr sniegšu dažus paskaidrojumus.
Nedomāju, ka aizsniegšu ļaudis, kas bija iepazinušies ar patiesības gaismu, bet pēc tam no tās atteicās, - tos, kuri tagad nodevušies aizspriedumiem un savu sirdi nocietinājuši neticībā.
Debesu Majestāte Jēzus, Viņš, kurš ir viens ar [70] Dievu, pasaulē dzīvoja trīsdesmit trīs gadus, tomēr tikai nedaudzi atzina Viņa dievišķo raksturu. Vai tad es, tik niecīgais, nespēcīgais un trauslais cilvēciskais radījums, drīkstētu sagaidīt lielākas sekmes nekā pasaules Pestītājs?
Līdzko biju nodevusies šim darbam, lai ietu, kad Dievs man pavēl, un runātu uz ļaudīm Viņa vārdā, es zināju, ka sastapšos ar pretestību, pārmetumiem un vajāšanām. Tomēr neesmu vīlusies. Ja es būtu paļāvusies uz cilvēku piekrišanu, tad jau sen būtu zaudējusi drosmi. Bet es skatījos uz Jēzu un redzēju, ka arī Viņam, pilnīgi nevainīgajam, uzbruka neslavu ceļošas mēles. Par savu dievbijību augstās domās esoši vīri kā spiegi izsekoja Pestītāja gaitām un darīja visu iespējamo, lai liktu šķēršļus Viņa ceļā. Tomēr, būdams visspēcīgs, Kungs saviem pretiniekiem neatmaksāja pēc viņu grēkiem. Jēzus tos būtu varējis pārsteigt ar savas atriebības bultām, tomēr tā nedarīja. Viņš gan izteica asus pārmetumus, nosodot šo cilvēku liekulību un samaitātību, bet, kad Viņa vēsti atraidīja vai arī Tam draudēja dzīvības briesmas, Kungs mierīgi aizgāja uz citu vietu, nesot ļaudīm dzīvības vārdus. Un es savā vājumā esmu centusies sekot Pestītāja piemēram.
Naids pret patiesības aizstāvjiem
Ak, cik dedzīgi farizeji centās pierādīt, ka Kristus ir krāpnieks! Kā tie uzmanīja katru viņa vārdu, lai visu teikto sagrozītu un iztulkotu nepareizi! Lepnums, aizspriedumi un kaislības Dieva Dēla liecībai noslēdza visas dvēseles pieejas. Kad Kungs skaidri norāja viņu netaisnību un teica, ka viņu darbi pierāda, ka tie ir sātana bērni, tie saniknoti atvairīja apsūdzību, sakot: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un Tevī ir velns?”
Visi pret Kristu vērstie pierādījumi pamatojās uz meliem. Tieši to pašu piedzīvoja Stefans un Pāvils. Tomēr pat visvājākajiem un neticamākajiem paziņojumiem, kas nāk no netaisno puses, vienmēr ir bijis savs iespaids, jo ir taču daudzi, kas savā nesvētajā sirdī ilgojas, [71] lai tie būtu patiesi. Tādi arvien ir gatavi pieķerties katram šķietamam pārkāpumam vai kļūdai cilvēkos, kuri tiem atgādinājuši nepatīkamu patiesību.
Mums nevajadzētu justies pārsteigtiem, ja tie, kuriem patīk meli, ļaunus minējumus steidzīgi uztver kā neapšaubāmus faktus. Kristus vārdu gudrība atkal un atkal noveda apmulsumā Viņa pretiniekus un lika tiem apklust, tomēr tie joprojām kāri uzklausīja visas baumas un meklēja ieganstus uzmākties Jēzum ar naidīgiem jautājumiem. Tie bija apņēmušies no sava nodoma nekad neatkāpties. Tie labi saprata, ka, Jēzum turpinot savu darbu, daudzi sāks Viņam ticēt un rakstu mācītāji un farizeji zaudēs pār ļaudīm varu. Tāpēc tie bija gatavi nodoties jebkādai nekrietnai rīcībai vai nicināmam pasākumam, lai tikai piepildītu savus ļaunos nodomus pret Viņu. Tie ienīda herodiešus, tomēr saistījās ar šiem senajiem ienaidniekiem, lai izstrādātu plānu, kā zemi atbrīvot no Kristus klātbūtnes.
Tāds bija gars, ar kuru Dieva Dēlam stājās pretī ļaudis, kurus Viņš bija nācis glābt. Vai tad kāds, kurš cenšas paklausīt Dievam un nest pasaulei Viņa patiesības vēsti, drīkst sagaidīt draudzīgāku uzņemšanu par to, kādu dāvāja Kristum?
Man nav ļauns prāts pret tiem, kas mēģina atņemt iespaidu vēstij, ko Dievs devis savu ļaužu norāšanai, brīdināšanai un iedrošināšanai, bet kā Kristus vēstnesei man jāaizstāv patiesība. Kas tie par cilvēkiem, kuri tik dedzīgi pret mani cīnās? Vai tie ir skaidrie un svētie ticības bērni? Vai viņi ir piedzimuši no jauna? Vai tie ir dievišķās dabas dalībnieki? Vai tie mīl Jēzu un atklāj Viņa lēnprātības un pazemības garu? “No viņu augļiem jums tie jāpazīst.” (Mat. 7:20) Vai tie vairāk atgādina pirmos mācekļus vai viltīgos rakstu mācītājus un farizejus, kas pastāvīgi modri sekoja Kristum, meklējot Viņa vārdos iemeslu apsūdzībai? Pievērsiet uzmanību šo seno ticības pretinieku viltīgajai rīcībai – kā likumu sargi, priesteri, rakstu mācītāji un valdošās amatpersonas apvienojās, lai tikai atrastu kaut ko pret Viņu, kurš bija pasaules Gaisma.
Un kāpēc tie tik ļoti vēlējās Kristu [72] pazudināt? Tie vienkārši nemīlēja Viņa mācību un norādījumus, un tiem nepatika, ka ļaudis tagad uzmanību pievērsa Viņam, atstājot savus agrākos vadītājus.
Cilvēciskā daba vēl arvien ir tāda pati. Lai tie, kas cenšas likt šķēršļus manā ceļā un iznīcināt manu vārdu iespaidu, nepieviļ sevi ar domu, ka viņi kalpo Dievam. Tie izdabā citam Kungam un saņems algu atbilstoši savam darbam.
Kamēr vien pastāvēs sātans, turpināsies sacelšanās. Ļaudis, kurus vada viņa gars, neatšķirs Dieva Garu un nedzirdēs Tā balsi, līdz atskanēs pavēle: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11) Es zinu, ka man būs jāstājas pretī ļaunprātībai no to puses, kas nicina gaismu, kuru Dievam ir paticis dot.
Pietiekami pierādījumi tiem, kam godīga sirds
Kungam ir plāns dot pietiekamus pierādījumus par Viņa darba dievišķo raksturu, lai pārliecinātu it visus, kas godīgi vēlas iepazīties ar patiesību. Bet Viņš nekad nenovērsīs visas iespējas šaubīties. Ikkatrs, kas vēlēsies to darīt, atradīs iemeslus, lai pieķertos sīkumiem.
Es jūtu līdzi ikvienam, kurš ir nostājies uz šaubu un neticības ceļa. Es ar prieku viņiem palīdzētu, ja vien to varētu, bet pagātnes pieredze dod maz cerību, ka tie kādreiz varētu nākt pie gaismas. Nekāds pierādījumu daudzums nepārliecinās cilvēkus par patiesību, kamēr tie nevēlēsies apspiest savu lepnumu, klusināt miesīgo dabu un kļūt par skolniekiem Kristus skolā.
Ietiepība un savu uzskatu paaugstināšana daudziem ir likusi atmest Debesu gaismu. Viņi turas pie savām iemīļotajām idejām, dīvainajiem Rakstu izskaidrojumiem un bīstamajiem maldiem; un, ja tiek dota liecība šo nepareizo uzskatu novēršanai, tie neapmierināti aiziet prom, līdzīgi daudziem Kristus laikabiedriem.
Gandrīz nemaz netiek ņemta vērā to cilvēku nevainojamā dzīve un raksturs, kas uz ļaudīm runā Dieva vārdā, tā neizraisa uzticību. Kāpēc? Vienīgi tādēļ, ka šie cilvēki [73] ļaudīm stāsta patiesību. Tas, brāļi, ir arī mans pārkāpums. Bet, ja tiek izplatītas nepatiesas baumas, ja ar kādu secinājumu vai pieņēmumu tiek nomelnots Kristus vēstneša raksturs, ak, ar kādu absurdu lētticību tas viss tiek atzīts par labu! Cik daudzi izteiktos melus ir gatavi vēl vairāk pārspīlēt un izplatīt tālāk! Viņi ar to atklāj savu īsto raksturu. “Kas ir no Dieva, dzird Dieva vārdus. Jūs tāpēc nedzirdat, ka neesat no Dieva.” (Jāņa 8:47)
Visiem, kas nostāsies par patiesību, kāda tā ir Jēzū, kā atlīdzība līdzi nāks apmelojumi un pārmetumi. “Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzu, tie taps vajāti.” (2. Tim. 3:12) Tos, kas nesīs skaidru liecību pret grēku, noteikti ienīdīs tāpat kā viņu Meistaru, kurš tiem uzticēja darīt šo darbu Viņa vārdā. Līdzīgi Kristum, tos nosauks par draudzes un reliģijas ienaidniekiem, un, jo dedzīgāk un uzticīgāk tie centīsies godāt Dievu, jo rūgtāks kļūs bezdievīgo un liekuļu ienaids. Bet, sastopoties ar tādu izturēšanos, mums nevajadzētu zaudēt drosmi.
Es savā darbā iešu uz priekšu
Mūs var nosaukt par “vājiem un neprātīgiem”, par sajūsmas pilniem vai pat nenormāliem cilvēkiem. Arī par mums varbūt teiks tāpat kā par Kristu, ka “Viņā ir velns”. (Jāņa 10:20) Bet darbs, kuru Meistars mums uzticējis, joprojām ir un paliek mūsu darbs. Mums ļaužu uzmanība jāpievērš Jēzum, nemeklējot atzinību vai godu no cilvēkiem, bet uzticoties vienīgi Tam, kurš taisni tiesā. Kungs zina, kā palīdzēt ikvienam, kam, sekojot Viņa pēdās, zināmā mērā jācieš no tādiem pašiem apvainojumiem, kādus vērsa pret Viņu. Jēzu visās lietās kārdināja līdzīgi mums, lai Viņš zinātu palīdzēt tiem, kas arī tiks kārdināti.
Lai arī cik nepareizi manas liecības iztulkotu tie, kas pretendē uz taisnību, bet nepazīst Dievu, es savā darbā pazemībā iešu uz priekšu. Es runāšu vārdus, kurus Dievs man dos, lai iedrošinātu, norātu un brīdinātu. Uz šīs Zemes man dzīvei atlicis vairs tikai īss brīdis. Mana Tēva uzticēto pienākumu es Viņa žēlastībā pildīšu uzticīgi, apzinoties, ka visiem maniem darbiem būs jāiztur Jehovas rūpīgā pārbaude. [Manuscript 4, 1883] [74]
Paskaidrojumi par Elenas G. Vaitas piedzīvojumiem attiecībā uz aizvērtajām durvīm
(Plašākus paskaidrojumus par “aizvērtajām durvīm” skatieties grāmatā Lielā cīņa, 426-432. lpp.)
Betlkrīkā, Mičiganā, 1874. gada 24. augustā
Dārgais brāli Lafboro!
Ar šo es, bīstoties Dievu, apliecinu, ka Mailsgrāntā dzīvojošās
Bēdikas kundzes un arī citu personu publicētās apsūdzības izdevumā
Crisis nav patiesas. Paziņojumi par manu izturēšanos četrdesmit
ceturtajā gadā nav pareizi.
Pēc laika paiešanas četrdesmit ceturtajā gadā es, tāpat kā mani brāļi un māsas, ticēju, ka grēcinieki vairs nevar atgriezties. Bet es nekad neesmu saņēmusi tādu atklāsmi, ka grēcinieki vairs nevarētu atgriezties. Tāpēc skaidri un droši varu apliecināt, ka neviens nekad nav dzirdējis mani tā sakām vai arī manos rakstos lasījis kaut ko, kas attaisnotu šajā ziņā pret mani vērstās apsūdzības.
Kad es pirmo reizi ceļoju uz Austrumiem, lai atstāstītu savas atklāsmes, man tika dota dārga gaisma par Debesu svētnīcu un rādītas atvērtas un aizvērtas durvis. Mēs ticējām, ka Kungam drīz jānāk debesu padebešos. Tomēr man tika rādīts, ka pasaulē vēl jāpaveic liels darbs to labā, kas gaismu nav saņēmuši un nav to atraidījuši. Mūsu brāļi to nevarēja savienot ar pārliecību par Kristus drīzo atnākšanu. Daži, īpaši fanātiskāk noskaņotie, mani apsūdzēja, sacīdami, ka es mācot: mans Kungs kavējas nākt. Es redzēju, ka 44. gadā Dievs bija atvēris durvis un neviens cilvēks tās nevarēja aizslēgt, un aizvēris durvis un neviens cilvēks tās nevarēja atvērt. Tie, kas atraidīja gaismu, ko pasaulei nesa ar otrā eņģeļa vēsti, iegāja tumsā un, ak, cik liela bija šī tumsa!