Lai pierādītu, ka es esmu ticējusi mācībai par aizvērtajām durvīm un to arī sludinājusi, C kungs sniedz citātu no 1861. gada 11. jūnija Review, ko parakstījuši deviņi ievērojami mūsu draudzes locekļi. Citāts skan sekojoši:
“Mūsu spriedumi par priekšā stāvošo darbu tad bija visneskaidrākie un nenoteiktākie, un daži joprojām turējās pie uzskatiem, kurus 1844. gadā Viljama Millera vadībā pieņēma adventes ticīgo kopa, ka mūsu darbs “pasaules” labā ir pabeigts un vēsts attiecas vairs tikai uz tiem, kas jau no sākuma ticēja Kristus atnākšanai. Šī pārliecība bija tik stipra, ka viens no mūsu vidus gandrīz noraidīja vēsti tikai tāpēc, ka šaubījās, vai viņam ir iespējams izglābties, jo viņš nebija 1844. gada kustības dalībnieks.”
Te es varu tikai piebilst, ka tajā pašā sapulcē, kurā izvirzīja uzskatus, ka vēsts neattiecas uz šo brāli, es atklāsmē saņēmu norādījumu viņu iedrošināt cerēt uz Dievu un savu sirdi pilnībā nodot Jēzum, ko viņš arī nekavējoties izdarīja.
Nepamatots pieņēmums
Grāmatā Vēsts mazajam ganāmpulkam es kādā vietā runāju par Jauno Zemi un teicu, ka tur redzēju senatnes svētos vīrus: “Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu, Noa, Daniēlu un daudzus tiem līdzīgus”. Atsaucoties uz maniem vārdiem, ka esmu redzējusi šos cilvēkus, mūsu pretinieki pieņem, ka es tad vēl esot ticējusi dvēseles nemirstībai un tāpēc, [65] ka šajā jautājumā mani uzskati tagad mainījušies, esmu atzinusi par nepieciešamu šīs rindas noklusēt. Tas tomēr ir tikpat tālu no patiesības kā visi citi pieņēmumi.
Jau 1844. gadā es pievienojos mācībai, pie kuras turamies arī tagad, ka nav nemirstīgas dvēseles. To var saprast, lasot 170., 171. lappusi grāmatā Life Sketches, [1880. gada izdevumā. Tāpat 1915. gada izdevumā, 49. lpp., un Testimonies I, 39., 40.lpp.] un es nekad ne ar balsi, ne ar spalvu neesmu aizstāvējusi ko citu. Ja mēs šo fragmentu būtu noklusējuši tāpēc, ka tas māca par dvēseles nemirstību, tad būtu nepieciešams noklusēt arī citus attiecīgus fragmentus.
Atstāstot savu pirmo atklāsmi grāmatā Agrīnie raksti, es 13. lappusē [latviešu izdevumā – 36. lpp.] pieminēju, ka esmu redzējusi pavisam nesen Jēzū aizmigušos brāļus un apliecināju, ka man rādīts liels pulks, kas savas ticības dēļ miruši mocekļa nāvē.
It kā “noklusētais” fragments par dvēseles nemirstību nerunā vairāk kā tikko pieminētie izteicieni.
Patiesība ir tāda, ka es šajās atklāsmēs tiku pārcelta nākotnē, kad augšāmcēlušies svētie tiks sapulcināti Dieva valstībā. Tāpat man tika rādītas tiesas ainas, Kristus otrā atnākšana un svēto dzīve Jaunajā Zemē. Vai kāds vēlētos pieņemt, ka šie notikumi norisinās jau tagad? Apsūdzot mani krāpšanā, pamatojoties vienīgi uz “pieņēmumu”, pretinieki tikai parāda, kādā garā tie darbojas.
Citātu sagrozīšana
Šajā citātā ir atrodami arī vārdi: “Es redzēju divas garas zelta kārtis, pie kurām karājās sudraba stieples, un pie stieplēm – brīnišķīgi vīnogu ķekari.”
Mani pretinieki smejas: “Cik vājš un bērnišķīgs izteiciens par brīnišķīgiem vīnogu ķekariem, kas aug uz sudraba stieplēm, kuras piestiprinātas pie zelta kārtīm.”
Kādi motīvi ir pamudinājuši šo rindu autoru sagrozīt manus vārdus? Es neteicu, ka vīnogu ķekari auga uz sudraba stieplēm. Visu redzēto es aprakstīju tā, [66] kā to sapratu. Nav iedomājams, ka vīnogu ķekari būtu piestiprināti sudraba stieplēm vai zelta kārtīm, bet rādītajā ainā man tā izskatījās. Līdzīgus izteicienus katrs cilvēks ik dienas lieto parastajās sarunās. Kad mēs runājam par zelta augļiem, tad nav jāsaprot, ka augļus tiešām veido šis dārgais metāls, bet tikai tas, ka augļi izskatījās kā no zelta. Ja šo principu attiecina uz maniem izteicieniem, līdz ar to tiek novērsti visi pārpratumi.
Dieva zīmogs
Cita it kā “noklusēta” rakstu rinda esot: ”Labi, slavējiet Kungu, brāļi un māsas, jo tā ir īpaša sanāksme tiem, kas saņēmuši dzīvā Dieva zīmogu.”
Šajos vārdos nav nekā, ko mēs joprojām nemācītu. Ieskatoties mūsu publicētajos darbos, mēs it visur redzam pārliecību, ka dzīvie taisnie Dieva zīmogu saņems pirms pārbaudes laika beigām, kā arī to, ka viņi Dieva valstībā baudīs īpašu godu.
Atteikšanās no Sabata
Sekojošais fragments esot izlaists no grāmatā Agrīnie raksti 25-28. lpp. (latviešu izdevumā – 46-49. lpp.) atstāstītās atklāsmes:
“Un, ja kāds ticēja un ievēroja Sabatu, saņemot to pavadošās svētības, bet pēc tam no tā atteicās un pārkāpa svēto bausli, tas sev svētās pilsētas vārtus aizslēdza tikpat droši, kā ir viens Dievs, kas valda Debesīs.”
Tie, kas skaidri sapratuši un pilnīgi pieņēmuši ceturtā baušļa patiesību un baudījuši paklausības svētības, bet pēc tam atsacījušies no savas ticības un uzdrošinājušies pārkāpt Dieva likumu, atradīs, ka, paliekot šajā nepaklausības takā, Dieva pilsētas vārti tiem tiešām būs aizvērti.
“Laiks ir tuvu beigām”
Tāpat kāds Piedzīvojumos un atklāsmēs 1851. gadā publicētais paziņojums, kas ietverts arī grāmatā Agrīnie raksti 58. lappusē (latviešu izdevumā – 64. lpp.), ir citēts kā pierādījums manu liecību nepatiesumam: [67]
“Es redzēju, ka laiks, kas Jēzum jāpavada Vissvētākajā vietā, bija tuvu beigām, ka tas vēl var turpināties, bet tikai nedaudz ilgāk.”
Vadoties pēc tā, kā šī patiesība man tika parādīta, šķita, ka Kristus kalpošanas laiks ir gandrīz beidzies. Vai mani var apsūdzēt melos, ja laiks ir turpinājies ilgāk, nekā mana liecība to šķietami rāda? Kā ir ar Kristus un Viņa mācekļu liecībām? Vai arī viņi bija piekrāpti?
Pāvils korintiešiem raksta:
“Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir
kā neprecētie; un, kas raud, kā tādi, kas neraud; un, kas priecājas, kā
tādi, kas nepriecājas.” (1. Kor. 7: 29,30)
Un atkal, Vēstulē romiešiem, viņš saka:
“Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu; tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.” (Rom. 13:12)
Un no Patmas Kristus runā uz mums ar mīļotā Jāņa vārdiem:
“Svētīgs
tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to,
kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:3) “Kungs,
svēto praviešu Dievs, savu eņģeli ir sūtījis rādīt saviem kalpiem to,
kam jānotiek īsā laikā. Redzi, Es nāku drīz. Svētīgs ir tas, kas tur
pravieša vārdus, kas šajā grāmatā.” (Atkl. 22:6,7)
Dieva eņģeļi savās vēstīs cilvēkiem laiku attēlo kā ļoti īsu. Tā tas vienmēr arī man ir rādīts. Tiešām, laiks ir turpinājies ilgāk, nekā mēs gaidījām šīs vēsts sākumā. Mūsu Pestītājs nav atnācis tik drīz, kā cerējām. Bet vai Kunga Vārds ir kļūdījies? Nekad! Vienmēr jāatceras, ka Dieva apsolījumi un brīdinājumi ir vienlīdz atkarīgi no nosacījumiem.
Dievs savai tautai bija uzticējis darbu, kas tai virs Zemes jāpabeidz. Trešā eņģeļa vēsts bija jāpasludina, ticīgo prāts bija jāpievērš Debesu svētnīcai, kur Kristus iegājis salīdzināt savus ļaudis. Sabata reforma bija [68] jāvirza uz priekšu. Bija jāaizmūrē plaisa Dieva likumā un skaļā balsī jāpasludina vēsts, lai visi Zemes iedzīvotāji dzirdētu brīdinājumu. Kunga ļaudīm jāattīra savas dvēseles, paklausot patiesībai, un jāsagatavojas, lai, Viņam atnākot, bez vainas varētu pastāvēt Dieva priekšā.
Ja adventisti pēc lielās vilšanās 1844. gadā būtu stingri turējušies pie savas ticības un vienoti sekojuši Dievam Viņa tālredzīgi sagatavotajā ceļā, pieņemot trešā eņģeļa vēsti un Svētā Gara spēkā to pasludinot pasaulei, tad Kungs, tiem pūloties, būtu vareni strādājis, darbs būtu pabeigts un Kristus jau būtu atnācis, lai atalgotu savus ļaudis.
Bet šaubu un nedrošības laikā, kas sekoja pēc vilšanās, daudzi adventes ticīgie no savas pārliecības atteicās. Sākās strīdi un šķelšanās. Vairākums gan mutiski, gan rakstiski nostājās pret tiem nedaudzajiem, kuri, sekojot Dieva vadībai, pieņēma Sabata reformu un sāka sludināt trešā eņģeļa vēsti. Daudzi, kam savu laiku un spējas vajadzēja veltīt vienam mērķim – lai brīdinātu pasauli, - bija aizņemti ar pretošanos Sabata patiesībai, un, savukārt, tās aizstāvjiem nācās izšķiest spēkus, atbildot šiem pretiniekiem un patiesību aizsargājot. Tā darbs tika kavēts un pasaule atstāta tumsā. Ja visi adventisti būtu apvienojušies uz Dieva baušļu un Jēzus ticības pamata, cik daudz savādāka tad būtu bijusi mūsu vēsture!
Tas nebija Dieva prāts, lai Kristus ar atnākšanu tā vilcinātos. Tāpat Dievs nebija plānojis, ka Viņa izredzētajai Israēla tautai četrdesmit gadus vajadzēs klīst tuksnesī. Viņš apsolīja savus ļaudis vest tieši uz Kānaānas zemi, lai tie tur dzīvotu kā svēta, veselīga un laimīga tauta. Bet tie, kuriem vispirms šo vēsti sludināja, neiegāja “neticības dēļ” (Ebr. 3:19). Viņu sirdi pildīja kurnēšana, sacelšanās gars un ienaids, tāpēc Kungs nevarēja piepildīt tiem dotos derības apsolījumus. [69]
Neticība, kurnēšana un pretošanās senajam Israēlam četrdesmit gadus neļāva ieiet apsolītajā zemē. Tie paši grēki aizkavējuši mūsu laika Israēla ieiešanu Debesu Kānaānā. Bet Dievs savos apsolījumos nekādā ziņā nav kļūdījies. Tā ir neticība, pasaulīgums, nesvēta dzīve un strīdi starp cilvēkiem, kuri saucas par Kunga ļaudīm, kas mūs tik daudz gadus aizturējuši šai grēka un bēdu pasaulē.
Vēl esot divi citi fragmenti, kas atrodami manā pirmajā grāmatā, bet netiekot publicēti vēlākajos rakstos. Par tiem vēlos teikt vienīgi to, ka, līdzko būšu dabūjusi kādu sākotnējo eksemplāru un pati pārliecināšos par šo izteicienu pareizību visa raksta kopsakarībā, tad arī varēšu dot saprātīgu paskaidrojumu.
Pēdējo dienu smējēji
Kopš paša darba iesākuma mani ir pavadījis naids, pārmetumi un nepatiesi apvainojumi. Neapmierinātie, formālie un fanātiski noskaņotie ļaudis ir kāri uztvēruši un tālu izplatījuši zemiskas apsūdzības un neslavu ceļošas baumas. Tā saucamajās tradicionālajās baznīcās ir sludinātāji, kas ceļo no vienas vietas uz otru, lai karotu pret septītās dienas adventistiem, un Vaitas kundzi viņi izlieto kā savu galveno argumentu. Šie sludinātāji, kas sevi sauc par Dieva sargkareivjiem, patiesībā ir kļuvuši par vadoņiem pēdējo dienu smējējiem.