Atbilde izaicinājumam
(Drīz pēc E. G. Vaitas pirmo grāmatu izdošanas 1882. gadā –Kristīgie piedzīvojumi un atklāsmes, Pielikums piedzīvojumiem un atklāsmēm un Garīgās dāvanas I sējums, kas tagad ietverts grāmatā Agrīnie raksti, - atskanēja jautājumi par dažu rakstu pabeigtību un atsevišķu šeit vai agrāk publicētajos darbos iespiesto paziņojumu nozīmi. Uz šiem jautājumiem Vaitas kundze 1883. gadā atbildēja ar sekojošo oficiālo paziņojumu, kur paskaidrojumi tika doti izteicienam par “aizvērtām durvīm”. Vēl citus norādījumus, ko nozīmē izteiciens “aizvērtās durvis”, var atrast grāmatā Lielā cīņa, 429-432 lpp. –Pilnvaroto padome)
Nesen manu uzmanību saistīja sešpadsmit lappušu biezā brošūra ar nosaukumu Vaitas kundzes agrāko rakstu salīdzinājums ar vēlākajiem izdevumiem, ko publicējis C no Meriēnas, Aijovas štatā. Autors konstatē, ka atsevišķas daļas no manām pirmajām atklāsmēm, kā tās publicētas sākumā, ir noklusētas nesen izdotajā grāmatā Agrīnie raksti, un viņš pieļauj iespēju, ka iemesls tādai noklusēšanai varētu būt mūsu tautas atsacīšanās no mācībām, kuras satur šie minētie fragmenti.
Tāpat viņš mūs apsūdz apzinātā krāpšanā, iesakot grāmatu Agrīnie raksti kā manu pirmo atklāsmju pilnīgu atkārtotu izdevumu, kas no sākotnējā darba atšķiras vienīgi ar izmainītiem vārdiem.
Pirms apskatu atsevišķus fragmentus, kas, pēc viņa teiktā, [60] ir izlaisti, vēl jāpaskaidro vairāki citi fakti. Kad pirmo reizi brošūras veidā publicēja manas pirmās atklāsmes ( šeit norādīts uz 24 lappušu brošūru Vēsts mazajam ganāmpulkam, kuru 1847. gadā izdeva Džeimss Vaits un kura ietvēra trīs E. G. Vaitas ziņojumus), tirāža bija maza un to ātri izpirka. Pēc dažiem gadiem tai sekoja lielāka grāmata Kristīgie piedzīvojumi un atklāsmes, kas ar daudziem papildus materiāliem tika iespiesta 1851. gadā.
Tā kā izdevniecības darbs sākumā bieži saistījās ar vietas maiņu un man gandrīz nepārtraukti nācās ceļot, jo darbs prasīja doties no Menas un Teksasu un no Mičiganas uz Kaliforniju, kā rezultātā līdzenumu šķērsoju ne mazāk kā septiņpadsmit reizes, es pazaudēju visas pēdas pirmajiem publicētajiem darbiem. Kad pagājušajā rudenī Oklendā nolēma izdot grāmatu Agrīnie raksti, Piedzīvojumi un atklāsmes kopiju bijām spiesti aizņemties no Mičiganas. Tā darot, mēs domājām, ka esam ieguvuši sākumā publicēto atklāsmju precīzu kopiju. Tās izdeva no jauna, un, kā paskaidrots grāmatas Agrīnie raksti ievadā, atkārtotais izdevums no sākotnējā darba atšķīrās vienīgi ar izmainītiem vārdiem.
Un šeit es gribētu apstāties, lai pateiktu, ka mūsu ļaudis, kuru īpašumā ir kāda vai pat visas manu pirmo atklāsmju kopijas, kā tās publicētas 1851. gadā, izdarītu man lielu pakalpojumu, ja viņi tās nekavējoties atsūtītu. Pēc pārrakstīšanas es kopijas tūlīt atkal atdotu.
Man nav ne mazākās vēlēšanās atturēt kaut ko no kādreiz publicētā. Turpretī es izjustu lielu gandarījumu, pasniedzot sabiedrībai ik rindu no maniem rakstiem, kas jebkad iespiesti.
Ēlī Kērtisa sagrozītās liecības
Pastāv arī vēl kāds cits fakts, kas šeit būtu jāpaskaidro. Es neesmu atbildīga par visu, kas iespiests it kā manā vārdā. Pēc tam, kad sākumā tika publicētas manas pirmās atklāsmes, parādījās vairāki raksti, it kā no manis, kuros tika stāstīts, ko Kungs man rādījis, bet kas pauda mācības, kurām es neticu. Šie paziņojumi bija publicēti laikrakstā, kuru rediģēja Kērtisa kungs. [61] Par laikraksta nosaukumu neesmu droša. Kopš tā laika aizritējušajos rūpju un darba gados mazāk svarīgie sīkumi ir aizmirsušies un atmiņā saglabājies tikai pats svarīgākais.
Šis vīrs ņēma manas spalvas uzrakstītās liecības un tās pilnībā pārveidoja un sagrozīja, bez kādas saskaņošanas izraujot no kopsakarības atsevišķus teikumus un teikto vēl papildinot pats ar savām domām, tomēr beidzot pievienojot manu vārdu, it kā tās nāktu tieši no manis.
Iepazinušies ar šiem darbiem, mēs viņam rakstījām, izsakot savu izbrīnu un neapmierinātību un aizliedzot tādā veidā pārveidot manas liecības. Viņš atbildēja, ka varot publicēt, ko vien vēlas, jo viņš zinot, ka atklāsmēm jābūt tādām, kā viņš tās pasniedzis, un ja es tās būtu uzrakstījusi, kā Kungs man devis, tad tās runātu tieši par šīm lietām. Viņš apgalvoja, ka, ja atklāsmes dotas par labu draudzei, tad viņam esot tiesības tās izlietot, kā pašam patīk.
Dažas no šīm lapām vēl joprojām var būt pieejamas un var tikt pasniegtas kā no manis nākušas, bet es par tām neatbildu. Agrīnie raksti ir sastādīti manā uzraudzībā, un, tā kā 1851. gadā publicētais Piedzīvojumi un atklāsmes bija pirmais mūsu izdevums un mums nav nekādu ziņu par kādu vēlāku papildinājumu laikrakstos vai brošūrās, es neatbildu par to, ka tur it kā esot kas izlaists.
Pirmais izlaidums
Pirmais citāts, kuru piemin C, ir no divdesmit četru lappušu brošūras, kas tika izdota 1847. gadā un saucās Vēsts mazajam ganāmpulkam. Lūk, rindas, kas izlaistas grāmatā Piedzīvojumi un atklāsmes:
“Tiem ( kas atsacījās no savas ticības 44. gada kustībā) bija tikpat neiespējami no jauna atgriezties uz ceļa un iet uz pilsētu kā visai ļaunajai pasaulei, kuru Dievs bija atmetis. Viņi ceļā krita viens pēc otra.”
Es pievienošu arī kontekstu, lai šie izteicieni būtu vēl skaidrāk saprotami: [62]
“Pie ģimenes altāra lūdzot, pār mani nāca Svētais Gars, un man šķita, ka paceļos arvien augstāk un augstāk, tālu pāri tumšajai pasaulei. Es atskatījos, lai redzētu, kur atrodas Adventes ļaudis, bet nevarēju tos ieraudzīt, līdz kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz, un skaties mazliet augstāk!” Un tad, kad es pacēlu savas acis, ievēroju kādu taisnu, šauru taku, kura veda augstu pāri pasaulei. Adventes tauta pa to ceļoja uz pilsētu, kas atradās tālu priekšā, takas galā. Aiz viņiem, ceļa sākumā, bija redzama spoža gaisma, kas attēloja Pusnakts saucienu, kā man to paskaidroja kāds eņģelis. Šī gaisma apspīdēja taku visā tās garumā, darot gaišu ceļu zem kājām, lai tie nekluptu. Kad viņi raudzījās uz Jēzu, kas atradās tieši priekšā, vadīdams tos uz pilsētu, tie bija drošībā. Bet drīz daži pagura un sāka runāt, ka līdz pilsētai vēl tālu, tie esot cerējuši daudz ātrāk tur nokļūt. Tad Jēzus tos iedrošināja, pacēlis savu godības pilno roku, no kuras izstaroja gaisma, viļņodamās pār Adventes pulku, kas izsaucās: “Alelujā!” Citi tomēr pārsteidzīgi noliedza aiz tiem esošo gaismu un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas viņus tik tālu izvedis. Tad gaisma aiz viņiem nodzisa, atstājot tos pilnīgā tumsā; tie paklupa, pazaudēja no skata Jēzu un nokrita no takas lejā zem viņiem esošajā tumšajā, ļaunajā pasaulē.”
Tad sekoja fragments, par kuru iebilst, ka tas ir oriģinālā, bet nav atrodams ne brošūrā Piedzīvojumi un atklāsmes, ne grāmatā Agrīnie raksti:
“Tiem (kas atsacījās no savas ticības 44. gada kustībā) bija tikpat neiespējami no jauna atgriezties uz ceļa un iet uz pilsētu, kā visai ļaunajai pasaulei, kuru Dievs bija atmetis. Viņi ceļā krita viens pēc otra.”
Definējums “aizvērtas durvis”
Tiek apgalvots, ka šis izteiciens apstiprina mācību par “aizvērtajām durvīm” un tāpēc vēlākos izdevumos ir izlaists. Tomēr patiesībā tas apliecina vienīgi to, pie kā mēs kā tauta esam turējušies un joprojām turamies, ko es tūlīt paskaidrošu. [63]
Kādu laiku pēc vilšanās 1844. gadā es kopā ar adventistu lielāko daļu domāju, ka tad pasaulei uz visiem laikiem tika aizvērtas žēlastības durvis. Šo viedokli es pieņēmu, kad man vēl nebija dota neviena atklāsme. Bet tad Dievs man sniedza gaismu, kas izlaboja mūsu kļūdu un darīja mūs spējīgus saskatīt patieso stāvokli.
Es joprojām ticu, ka teorija par aizvērtajām durvīm ir pareiza, tikai ne tādā nozīmē, kā mēs šo terminu lietojām sākumā vai arī kā to lietojuši mani pretinieki.
Arī Noas dienās durvis tika aizvērtas. Tai laikā grēcīgajai cilvēcei atņēma Dieva Garu, un tā aizgāja bojā Plūdu ūdeņos. Pats Dievs sentēvam Noam deva vēsti par aizvērtajām durvīm:
“Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.” (1. Moz. 6:3)
Durvis vēl tika aizvērtas Ābrahama dienās. Žēlastība mitējās lūgt Sodomas iedzīvotājus, un visus, izņemot Latu, viņa sievu un divas meitas, iznīcināja no Debesīm sūtītā uguns.
Durvis tika aizvērtas pat Kristus dienās. Dieva Dēls tā laika paaudzes neticīgajiem jūdiem paziņoja: “Jūsu nams jums tiks atstāts postā.” (Mat. 23:38)
Skatīdamies pāri laika straumei uz pēdējām dienām, tas pats bezgalīgais Spēks Jānim lika pasludināt:
“Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver.” (Atkl. 3:7)
Man atklāsmē ir rādīts, un es joprojām ticu, ka arī 1844. gadā durvis tika aizslēgtas. Visi, kas redzēja pirmā un otrā eņģeļa vēsts gaismu un to atmeta, tika atstāti tumsā. Tāpat tie, kas to atzina un saņēma Svēto Garu, kurš pavadīja no Debesīm sūtītās vēsts pasludināšanu, bet vēlāk atsacījās no savas ticības un agrākos piedzīvojumus nosauca par maldiem, līdz ar to atraidīja Dieva Garu, un Tas viņus vairs ilgāk neaizstāvēja.
Ļaudis, kas gaismu neredzēja, nav vainojami tās atmešanā. Dieva Gars vairs nespēja aizsniegt vienīgi to šķiru, [64] kas Debesu sūtīto gaismu noniecināja. Un šī šķira, kā jau to esmu teikusi, sevī ietvēra gan tos, kas atsacījās vēsti pieņemt, gan arī tos, kas to pieņēma, bet pēc tam no savas ticības atteicās. Tiem var būt dievbijības forma un tie var uzdoties par Kristus sekotājiem, bet, iztrūkstot dzīvai savienībai ar Dievu, tie tagad atrodas sātana maldu gūstā. Atklāsmē man tika rādītas šīs abas šķiras – tie, kas iepriekš pieņemto gaismu atzina par maldiem, un pasaules ļaunie cilvēki, kas, noraidot gaismu, noraidīja arī Dievu. Nekas tamlīdzīgs nav sacīts par ļaudīm, kuri gaismu nav redzējuši un tāpēc nav vainojami tās atmešanā.