Tādu vēsti es saņēmu 1882.gadā un kopš tā laika esmu pārliecinājusies, ka viņam tiešām ir dota gudrība. Daudz vēlāk, kādā grūtā brīdī Kungs sacīja: “Es tev esmu devis savu kalpu V. C. Vaitu, un Es viņam piešķiršu spējas saprātīgi tev palīdzēt. Es viņu apveltīšu ar prasmi visu gudri vadīt.”
Kungs man darbā ir devis arī citus uzticamus palīgus. Daudzas no manām uzrunām ir atreferētas un ļaudīm nodotas iespiestā veidā. Gandrīz visā ilgajā savas darbības laikā es dienu no dienas esmu centusies uzrakstīt to, kas man rādīts nakts atklāsmēs. Daudzas padomus sniedzošas, norājošas un iedrošinošas vēstis ir nosūtītas personīgi, citas, kuras esmu saņēmusi draudzes vajadzībām, ir publicētas periodiskajos izdevumos un grāmatās un tagad izplatītas vairākās zemēs.(..)
Darbs nepārtraukti virzās uz priekšu. Mēs nopietni pūlamies, lai mani raksti būtu pieejami ļaudīm un ceram, ka drīz tiks iespiestas vairākas jaunas grāmatas. Ja man zudīs spēki strādāt, tad darba turpināšanai ir sagatavoti uzticami palīgi.
Mani raksti pastāvīgi runās
Šajās pēdējās dienās mūsu ļaudīm ir sniegta bagātīga gaisma. Neskatoties uz to, vai vēl dzīvošu, vai mana dzīvība vairs netiks uzturēta, mani raksti nemitēsies runāt, un to darbs turpināsies, kamēr vien pastāvēs laiks. Manus rakstus sakārtotā veidā uzglabā ofisa telpās, un pat tad, kad es vairs nebūšu dzīva, šie vārdi, ko Kungs man devis, runās uz ļaudīm. Bet mani spēki pagaidām tiek uzturēti, tāpēc ceru vēl paveikt daudz ko derīgu. Iespējams, ka es dzīvošu [56] līdz Kunga atnākšanai, bet, ja ne, tad ticu, ka par mani varēs sacīt: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Kunga no šī brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Atkl. 14:13) (..)
Es pateicos Dievam par Viņa mīlestības apliecinājumu, par to, ka ik dienas Viņš mani māca un vada. Esmu ļoti aizņemta ar rakstīšanu. Agri no rīta un vēlu vakarā es aprakstu to, ko Kungs man atklājis. Mana darba galvenais uzdevums ir sagatavot ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā. Kristus apsolījums ir drošs. Laiks vairs ilgi nevilksies. Mums ir jāstrādā, jābūt nomodā un jāgaida Kungs Jēzus. Mēs esam aicināti stāvēt stipri, nelokāmi, vienmēr paliekot Dieva darbā. Visām mūsu cerībām pamats ir Kristū.
Vai mūsu ļaudis pārdomā pagātni, tagadni un nākotni, kā tā ir atklājusies pasaules priekšā? Vai viņi ievēro tiem dotās brīdinošās vēstis? Vai vairāk par visu citu mēs rūpējamies par to, lai mūsu dzīve kļūtu skaidrāka un tīrāka, lai mēs varētu atstarot dievišķo līdzību? Tas jāpiedzīvo ikvienam, kurš pievienojas to pulkam, kas ir mazgāti un šķīstīti Jēra asinīs. Šiem cilvēkiem jātiek ietērptiem Kristus taisnībā. Viņa vārdam jābūt rakstītam uz to pierēm. Tiem jābūt priecīgiem cerībā uz Dieva godību. Kristus viņu vārdus ir iegravējis savu roku delnās. Kungs nekad nezaudēs interesi par ikkatruViņam piederošo dvēseli.
Sakiet draudzes locekļiem, ka tiem jānododas Dievam visā pilnībā. Lai ikviens saprot, ka tam jāslēdz derība ar upuriem. Katru dienu un katru stundu mums nepieciešamas Evaņģēlija svētības. Ar dziļi izjustu pateicību jāatzīst ikviens Kunga spēka, Viņa klātbūtnes un Viņa mīlestības pierādījums. Laime ir sasniedzama, dvēselei nostājoties pareizās attiecībās ar Dievu. Es pateicos Kungam par šo dārgo domu. Lai Viņu pagodina ikviens izteiktais vārds un paveiktais darbs. (..) Nekad liecības nav sniegtas ļaudīm vēl skaidrākā veidā kā tās, ko pēdējā laikā [57] uzrakstījusi mana spalva. Dievs man pavēl mūsu ļaužu uzmanību koncentrēt uz to, cik svarīgi tās pētīt. Lai šis darbs sākas jau tagad. Tad šīs vēstis kļūs nemirstīgas, neskatoties uz to, vai man būs atļauts strādāt, vai arī būs jāaiziet dusēt, līdz kamēr nāks Jēzus.
Saviem brāļiem es tagad iesaku: Runājiet vārdus, kas dvēseles
tuvina Kristum! Nesiet augļus labos darbos! “Kas tic Dēlam, tam ir
mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 3:36) Lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos,
tiks izlietots viss, ko vien var iedomāties; bet Kungs noteikti
rūpēsies par savu darbu. [The Writing and Sending Out of the Testimonies
to the Church, pp. 10-16.]