Taču tie, kuri turpināja turēties pie stingras pārliecības, ka pravietojums 1844. gada 22. oktobrī ir piepildījies, saņemot Debesu gaismu par Sabatu un svētnīcu ar visu sirdi to pieņēma. Šie ļaudis nedzīvoja vienkopus kādā noteiktā vietā, tie pa vienam vai nelielās grupās, bija izkaisīti pa Amerikas centrālajiem un ziemeļaustrumu apgabaliem.
Vienu tādu grupu vadīja Hīrāms Edsons, kurš dzīvoja Portgibsonā, Ņujorkas štatā. 1844. gada 22. oktobrī ticīgie sapulcējās viņa mājā, lai sagaidītu savu Kungu. Mierīgi un svinīgi tie tiecās pretī šim lielajam notikumam, bet, kad pienāca pusnakts un viņi saprata, ka gaidīšanai paredzētais laiks ir pagājis, kļuva skaidrs, ka Jēzus tomēr neatnāks tik drīz, kā tie bija cerējuši. Tas bija visai rūgts vilšanās brīdis. Bet jau agri nākamajā rītā, kad Hīrāms Edsons un viņa līdzgaitnieki izgāja pagalmā pielūgt Dievu, lūgšanas laikā Hīrāms ieguva pārliecību, ka drīz vien viss noskaidrosies.
Nedaudz vēlāk, kad Hīrāms ar savu draugu gāja caur kukurūzas lauku, lai apraudzītu citus adventistus kaimiņus, tam pēkšņi šķita, ka kāda roka aizskar viņa plecu. Tas pavērās augšup un, it kā atklāsmē, ieraudzīja atvērtas debesis. Atvērtajās debesīs, Jēzu Kristu ieejam Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā, lai kalpotu savas tautas labā, un nevis izietu no tās, lai šķīstītu Zemi ar uguni, kā tie bija domājuši. Rūpīgas Hīrāma Edsona, ārsta F.B. Hāna un skolotāja O.R.L. Krouzīra Bībeles studijas drīz vien atklāja, ka svētnīcas šķīstīšana 2300 dienu beigās nenozīmē Zemes šķīstīšanu, bet gan Kristus kalpošanu mūsu labā Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā. Šis Kristus vietnieciskais darbs (19) atbilst tiesas stundas sākumam, par kuru paziņo pirmais eņģelis Atklāsmes 14:6,7. Skolotāja Krouzīra pierakstīti, pētnieku grupas secinājumi sākumā daļēji tika publicēti vietējā presē, bet pēc tam jau pilnīgākā apjomā adventistu žurnālā „Day-Star”, Sinsinatī, Ohaio štatā. 1846. gada 7. februāra speciālais numurs tika pilnībā veltīts vienīgi Bībeles pētījumiem par svētnīcu.