„Šķita, ka visskaidrāk Otrās adventes laiku atklāj pravietojums Dan. 8:14 (Glika tulk): „Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta.” Sekodams savam pieņēmumam, ka Raksti paši sevi izskaidro, Millers uzzināja, ka simboliskajos pravietojumos diena atbilst gadam. (4.Moz. 14:34; Ec. 4:6) Viņš redzēja, ka 2300 pravietisko dienu vai burtisko gadu periods sniedzas tālu pāri jūdiem iedalītā laika beigām, un tāpēc, tas nevar attiekties uz viņu iekārtas svētnīcu. (10) Millers pievienojās plaši pieņemtajam uzskatam, ka kristīgajā laikmetā svētnīca ir Zeme, un tāpēc sprieda, ka Dan. 8:14 iepriekš vēstītā svētnīcas iesvētīšana vai šķīstīšana attēlo Zemes tīrīšanu ar uguni, kas notiks, Kristum otrreiz atnākot. Tālāk viņš secināja, ka, ja varētu atrast pareizu 2300 dienu izejas punktu, tad būtu viegli noskaidrot arī Otrās adventes laiku. Tādā veidā būtu atklāts laiks lielajam visu piepildošajam notikumam; laiks, kad tiks darīts gals lietu tagadējam stāvoklim ar „visu lepnību un varu, greznību un iedomām, ļaunumu un apspiešanu”, kad lāsts tiks „noņemts no Zemes, nāve iznīcināta, kad Dieva kalpi, pravieši un svētie, un tie, kas bīstas Viņa Vārdu, tiks atalgoti, bet sodīti tie, kas Zemi samaitā”.
Ar atjaunotu un vēl lielāku nopietnību, Millers turpināja pārbaudīt pravietojumus, veselas naktis un garas dienas viņš veltīja tik ārkārtīgi svarīgā un par visu citu nozīmīgākā temata studijām. Daniēla astotajā nodaļā Millers nevarēja atrast atslēgu 2300 dienu izejas punktam, jo, lai gan eņģelim Gabriēlam tika pavēlēts paskaidrot Daniēlam atklāsmi, bet viņš to izdarīja tikai daļēji. Kad pravieša skatam atklāja briesmīgās vajāšanas, kurām vajadzēja nākt pār draudzi, Daniēls zaudēja spēkus. Vairāk viņš nespēja panest, un eņģelis uz laiku to atstāja. Daniēls kļuva vājš un kādas dienas bija slims. „Un es iztrūcinājos par šo parādīšanu,” viņš saka, „bet neviens to nemanīja.”
Tomēr Dievs savam vēstnesim bija pavēlējis: „Izskaidro šo parādību.” Uzdevumu vajadzēja izpildīt, un, paklausot pavēlei, eņģelis pēc kāda laika atgriezās pie Daniēla un sacīja: „Es esmu ieradies, (11) lai palīdzētu tev nākt pie īstās lietu izpratnes. (..) Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama.” (Dan. 9:22,23, 25-27) Astotās nodaļas atklāsmē palika neizskaidrots viens svarīgs punkts, proti, kas attiecas uz laiku – 2300 dienu periodu, tāpēc eņģelis, turpinot izskaidrojumu, galvenokārt kavējās tieši pie laika: „Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu (..). Tādēļ zini un proti: kamēr vārds izgājis Jeruzalemi atkal uzcelt un uztaisīt, līdz vienam Svaidītam (Kristum) Valdniekam ir septiņas nedēļas un sešdesmit divas nedēļas; tad atkal uzcels un uztaisīs ar grāvjiem, jebšu spaidu laikā. Un pēc sešdesmit un divām nedēļām Svaidītais tiks izdeldēts, bet ne sevis dēļ (..). Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu, un nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies (..).” (Dan. 9: 24-27; Glika tulk.)
Eņģelis pie Daniēla tika sūtīts ar sevišķu nolūku izskaidrot to, ko tas nebija sapratis astotās nodaļas atklāsmē. Proti, norādījumu par laiku – „Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta.” Pēc tam, kad eņģelis Daniēlam bija sacījis: „Tad nu ņem vērā šo vārdu, lai tev šī atklāsme būtu pilnīgi saprotama”, tūlīt sekoja vārdi: „Septiņdesmit nedēļas ir nospriestas par tavu tautu un par tavu svēto pilsētu.” Vārds, kas šeit tulkots „nospriestas”, burtiski nozīmē „nogrieztas”. Tātad eņģelis paskaidroja, ka septiņdesmit nedēļas, kas attēlo 490 gadus, ir nogrieztas kā tādas, kas īpaši attiecas uz jūdiem. Bet no kā tās būtu nogrieztas? Tā kā 2300 dienas ir vienīgais astotā nodaļā minētais laika periods, tad septiņdesmit nedēļām jābūt nogrieztām no šī laika posma. Septiņdesmit nedēļām jābūt daļai no 2300 pravietiskajām dienām un abiem šiem periodiem jāiesākas vienā laikā. Eņģelis arī pateica, (12) ka septiņdesmit nedēļu iesākuma datums ir pavēles izdošana par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu. Tātad, ja atrastu šīs pavēles izdošanas laiku, būtu noskaidrots arī izejas punkts 2300 dienu lielajam pravietiskajam laika periodam.
Šī pavēle atrodama Ezras grāmatas septītajā nodaļā. (Ezra 7:12,26) Vispilnīgākajā veidā to izdeva Persijas ķēniņš Artakserkss 457. gadā pirms Kristus. Bet Ezras 6:14 ir sacīts, ka Kunga nams Jeruzalemē uzcelts „saskaņā ar persiešu ķēniņu – Kīra, Dārija un Artakserksa pavēli”. Šie trīs ķēniņi, uzrakstot, apstiprinot un izsūtot pavēles, celtniecību padarīja likumīgu, dodot arī pravietojumā prasīto pieturas punktu 2300 gadu iesākumam. Pieņemot dekrēta pabeigšanas laiku, tas ir, 457. gadu pirms Kristus, par pavēles izdošanas datumu, atklājas, ka tad ir piepildījusies arī ikviena detaļa pravietojumā par septiņdesmit nedēļām.
„Kamēr vārds izgājis Jeruzalemi atkal uzcelt un uztaisīt, līdz vienam Svaidītam (Kristum) Valdniekam ir septiņas nedēļas un sešdesmit un divas nedēļas,” – proti, sešdesmit deviņas nedēļas vai 483 gadi. Artakserksa pavēle stājās spēkā 457. gada rudenī pirms Kristus. Skaitot no šī datuma, 483 gadi sniedzas līdz 27. gada rudenim pēc Kristus. Tajā laikā šis pravietojums arī piepildījās. Vārds „Mesija” nozīmē „svaidītais”. 27. gada rudenī Jānis kristīja Jēzu Kristu, un Kristus saņēma Gara svaidījumu. Apustulis Pēteris liecina, ka „Dievs ar Svēto Caru un spēku svaidījis Nācarieti Jēzu (..).” (Ap.d. 10:38) Un Pestītājs pats paskaidroja: „Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem.” (Lūk. 4:18) Pēc kristībām Viņš devās uz Galileju, sludinādams Dieva valstības Evaņģēliju, visur apliecinot, ka „laiks ir piepildīts”. (Marka 1:14,15)
„Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās (13) uz vienu nedēļu.” Šeit norādītā „nedēļa” ir pēdējā no septiņdesmit, tie ir pēdējie septiņi gadi no jūdiem sevišķi atvēlētā laika. Šajā laikā, kas sniedzas no 27. līdz 34. gadam pēc Kristus, Jēzus Kristus vispirms personīgi un pēc tam ar savu mācekļu starpniecību Evaņģēliju centās sludināt īpaši jūdiem. Apustuļiem izejot sludināt lielo prieka vēsti par valstību, Pestītājs viņiem norādīja: „Nenoejiet uz pagānu ceļu un neejiet samariešu pilsētā. Bet ejiet labāk pie Israēla cilts pazudušām avīm.” (Mat. 10:5,6)
Nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies.” 31. gadā pēc Kristus, tas ir, trīsarpus gadus pēc kristībām, mūsu Kungu piesita krustā. Ar Golgātā pienesto lielo Upuri izbeidzās upuru sistēma, kas četrus gadu tūkstošus bija norādījusi uz Dieva Jēru, kas nāks. Simbols bija sastapies ar īstenību, un līdz ar to vajadzēja pārtraukt visu ceremoniālo kalpošanu ar kaujamiem un ēdamiem upuriem.
Kā mēs redzējām, jūdiem īpaši piešķirtās septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi izbeidzās 34. gadā pēc Kristus. Šajā laikā tauta ar jūdu Augstās tiesas spriedumu apzīmogoja savu lēmumu atmest Evaņģēliju, nododot mocekļa nāvei Stefanu un vajājot Kristus sekotājus. Pēc tam pestīšanas vēsti vairs neierobežoja ar izredzēto tautu vien, bet sniedza visai pasaulei. Vajātie mācekļi, bēgot no Jeruzalemes, „gāja apkārt, Vārdu pasludinādami”. „Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu.” Pēteris, Dieva vadīts, atvēra Evaņģēliju Cēzarejas kapteinim, dievbijīgajam Kornēlijam; dedzīgais Pāvils, kas bija mantots ticībai Kristum, tika pilnvarots nest priecīgo vēsti „tālās pagānu zemēs”. (Ap.d. 8:4,5; 22:21)
Tik tālu katra pravietojuma detaļa (14) bija pārsteidzoši piepildījusies, un nebija šaubu, ka septiņdesmit nedēļu iesākums ir 457. gads pirms Kristus un ka tās izbeidzās 34. gadā pēc Kristus. Vadoties no šiem aprēķiniem, grūtības nesagādāja arī 2300 dienu gala datuma noteikšana. Nogriežot septiņdesmit nedēļas – 490 dienas, no 2300, atliek 1810. Pēc 490 dienu laika posma vēl bija jāpaiet 1810 dienām. Skaitot no 34. gada pēc Kristus, 1810 gadi beidzās 1844. gadā. Paejot šim lielajam pravietiskajam laikam, saskaņā ar Dieva eņģeļa liecību, „svētā vieta atkal tiks iesvētīta”. Līdz ar to bija skaidri norādīts svētnīcas šķīstīšanas laiks – kam, kā gandrīz visi ticēja, jāsakrīt ar Otro adventi.
Millers un viņa līdzstrādnieki sākumā domāja, ka 2300 dienas beigsies 1844. gada pavasarī, kaut gan pravietojums norādīja uz šī gada rudeni. Šie pārpratumi atnesa vilšanos un apmulsumu cilvēkiem, kas par Kunga atnākšanas laiku bija pieņēmuši agrāko datumu. Tomēr tas nepavisam nevarēja samazināt pierādījumu spēku, ka 2300 dienas beidzas 1844. gadā un ka tad jāpiepildās lielajam notikumam, ko simbolizē svētnīcas šķīstīšana.
Uzsākot Rakstu studijas, lai pierādītu, ka Bībele ir Dieva atklāsme, Milleram sākumā nebija ne mazākās jausmas, ka beidzot viņš nonāks pie tamlīdzīgiem secinājumiem. Viņš pats tikko spēja ticēt savu pētījumu rezultātiem. Tomēr Rakstu liecība bija pārāk skaidra un spēcīga, lai to varētu atstāt neievērotu.
Bībeles studijām viņš bija veltījis divus gadus, un 1818. gadā nonāca pie svinīgas pārliecības, ka apmēram pēc divdesmit pieciem gadiem, lai atpestītu savus ļaudis, parādīsies Kristus, (15). (Lielā cīņa, 324-329. lpp.)