1849. gada 5. janvārī, svētā Sabata sākumā mēs ar br. Beldena ģimeni bijām vienojušies lūgšanā Rokhillā (Konektikudas štatā), un pār mums nāca Svētai Gars. Es tiku uzņemta atklāsmē vissvētākajā vietā, kur redzēju Jēzu vēl kā Izraēla vidutāju. Pie Viņa drēbju vīles bija zvārgulīši un granātāboli. Man tika atklāts, ka Jēzus neatstās vissvētāko vietu kamēr katra cilvēka liktenis netiks izšķirts vai nu uz glābšanu vai pazušanu un Dieva dusmas nevar nākt agrāk, līdz Jēzus nebūs pabeidzis Savu darbu vissvētākajā vietā un nebūs nolicis Savu priestera apģērbu un tērpsies atmaksas drānās. Tad Jēzus atstās starpnieka vietu starp Tēvu un cilvēkiem, un Dievs ilgāk nevilcināsies, bet izlies Savas dusmas pār tiem, kas atmetuši Viņa patiesību. Es redzēju, ka bezdievīgo naids, Dieva dusmas un mirušo tiesāšanas laiks ir dažādi notikumi, kas seko viens otram; redzēju arī, ka Miķelis vēl nav cēlies un, ka bēdu laiks, kāds vēl nekad nav bijis, nav iesācies. Jau tagad parādās bezdievīgo naids, bet, kad mūsu Augstais priesteris būs pabeidzis Savu darbu debesu svētnīcā, kad Viņš celsies un tērpsies atriebības drēbēs, tad tiks izlietas septiņas pēdējās mocības.
Es redzēju, ka četri eņģeļi turēja četrus vējus, līdz brīdim kamēr Jēzus būs padarījis Savu darbu svētnīcā; pēc tam sākās septiņas pēdējās mocības. Šīs mocības izraisīja bezdievīgo naidu pret taisnajiem, jo viņi domāja, ka mēs pār tiem esam izsaukuši Dieva sodības un ka, ja tie varētu mūs iznīcināt, tad mocības beigtos. Tika pavēlēts svētos [37] nonāvēt, un tie dienām un naktīm lūdza pēc izglābšanas. Tas bija Jēkaba bēdu laiks. Izbaiļu pilnie dvēseles saucieni nonāca līdz Kungam un Dieva balss tos atbrīvoja. 144 tūkstoši gavilēja uzvarā un viņu sejas apgaismoja Dieva godība. Pēc tam man tika parādīts kāds ļaužu pulks, kas gauži raudāja. Uz viņu drēbēm lieliem burtiem bija rakstīts: “Tu esi svara kausā svērts un atrasts par vieglu.” Es jautāju: „Kas viņi ir?” Eņģelis atbildēja: “Tie ir tie, kas bija turējuši Sabatu, bet vēlāk atstājuši.” Es dzirdēju kā tie stiprā balsī sauca: “Mēs esam ticējuši Tavai atnākšanai un esam to ar dedzību mācījuši.” Kad tie runāja, to acu skatiens pievērsās savām drēbēm un, ieraudzījuši uzrakstu tie skaļi vaimanāja. Es redzēju, ka tie bija dzēruši šķīstu ūdeni, taču atlikušo samaitājuši ar savām kājām. Tie Sabatu bija minuši ar kājām un svara kausā svērti tika atrasti par viegliem.
Pēc tam mani pavadošais eņģelis atkal atveda mani atpakaļ pilsētā, kur es redzēju četrus eņģeļus, kas laidās uz pilsētas vārtiem. Kad tie parādīja pie vārtiem esošajam eņģelim zelta karti, no vietas, kur plūda neaprakstāma godības, atlaidās kāds cits eņģelis. Tas ar spēcīgu balsi sauca citiem eņģeļiem un rokā cilāja kaut ko uz augšu un leju. Es lūdzu savu pavadošo eņģeli paskaidrot to, ko redzēju. Viņš man sacīja, ka es vairāk neredzēšu, bet viņš drīzumā atklās, ko šīs lietas nozīmē.
Sabata pēcpusdienā viens no mūsu pulciņa bija saslimis un lūdza, lai mēs lūgtu Dievu par viņa izveseļošanos. Mēs visi vienojāmies kopīgās lūgšanās pie Ārsta, kurš nevienu nekad neatstāj. Kad pār slimnieku nolaidās dziedinošais spēks un viņš kļuva vesels, pār mani nāca Svētais Gars un es tiku uzņemta atklāsmē.
Es redzēju četrus eņģeļus, kuriem uz zemes bija darāms noteikts darbs un tie gatavojās šo darbu izpildīt. Jēzus bija ietērpies priestera drānās. Līdzjūtībā Viņš uzlūkoja atlikumu, tad pacēla Savas rokas un sauca žēlastības pilnā balsī: “Manas asinis, Manas asinis, Tēvs, Manas asinis, Manas asinis!” Es redzēju, ka tajā brīdī no Dieva, kas sēdēja uz liela balta troņa, iznāca spoža gaisma, kas apņēma Jēzu. Tad eņģelis ar uzdevumu no Jēzus ātri laidās pie četriem eņģeļiem, kam virs zemes bija jādara briesmīgs darbs; viņš kaut ko vicināja savā rokā uz augšu un uz leju un spēcīgā balsī sauca: “Turiet! Turiet! Turiet! Turiet, līdz Dieva kalpi ir apzīmogoti pie viņu pierēm.”
Es jautāju mani pavadošajam eņģelim, ko nozīmē tas, ko es dzirdēju un ko grib darīt četri eņģeļi. Viņš man paskaidroja, ka Dievs vēl joprojām aiztur šīs zemes varas un Saviem eņģeļiem liek sekot līdzi visam, kas notiek uz zemes. Četriem eņģeļiem no Dieva dota vara turēt četrus zemes vējus, taču tie gatavojās šos vējus palaist vaļā. Tajā brīdī, kad eņģeļi gatavojās atlaist vējus, Jēzus acis žēlastībā uzlūkoja atlikumu, kas vēl nebija apzīmogots un pacēlis Savas rokas pret Tēvu atgādināja Tam, ka Viņš viņu dēļ ir izlējis Savas asinis. Tādēļ kādam citam eņģelim tika uzdots ātri laisties pie četriem eņģeļiem, kas tur vējus un likt viņiem turēt vējus tik ilgi, kamēr Dieva kalpi pie viņu pierēm būs apzīmogoti ar Dzīvā Dieva zīmogu. [39]