Nākošo atklāsmi Kungs man parādīja 1847. gadā, kad brāļi Sabatā bija sapulcējušies Topshamā (Menas štatā).
Mēs sajutām neparastu lūgšanas garu un, kad mēs lūdzām, pār mums nāca Svētais Gars. Mēs bijām ļoti laimīgi. Drīz es tiku aizrauta no zemes un uzņemta Dieva godībā. Es redzēju kādu eņģeli ātri laižamies pie manis, kas mani no zemes nesa augšā Dieva pilsētā. Pilsētā es redzēju kādu dievnamu, kurā iegāju; gāju caur vieniem vārtiem, pirms nonācu pie pirmā priekškara. Tas tika atvilkts un es iegāju svētā vietā. Šeit redzēju kvēpināmo altāri, lukturi ar septiņām lampām un galdu uz kura bija svētās maizes. Pēc tam, kad biju redzējusi svētās vietas godību, Jēzus pašķīra otru priekškaru un es iegāju vissvētākajā vietā.
Vissvētākajā vietā es redzēju šķirstu, kura virspuse un sāni bija no smalka zelta. Katrā šķirsta galā bija krāšņs ķerubs, kas pār to bija izpletis savus spārnus. Viņu sejas bija vērstas viena pret otru un tie lūkojās uz šķirstu. Starp eņģeļiem bija kvēpināmais trauks. Pār šķirstu, kur stāvēja eņģeļi bija krāšņa, starojoša gaisma; izskatījās it kā tur būtu tronis, kur mājo Dievs. Jēzus stāvēja pie šķirsta un, kad svēto lūgšanas pacēlās Viņa priekšā, tad zāles kvēpināmā traukā sāka kūpēt un Viņš gribēja lūgšanas ar kvēpināmo zāļu dūmiem pienest savam Tēvam. Šķirstā bija zelta krūze ar mannu, Ārona zizlis, kas bija zaļojis un akmens galdiņi salikti kā grāmata. Jēzus tos atvēra un es redzēju desmit baušļus, rakstītus ar Dieva pirkstu. Uz viena galdiņa bija četri baušļi, uz otra seši. Četri baušļi uz pirmā galdiņa spīdēja gaiši; no tiem ceturtais bauslis, [33] Sabata bauslis, īpaši izcēlās; to vajag turēt godā Dieva svētā vārda dēļ. Šo bausli ietvēra gaismas riņķis. Es redzēju, ka Sabats nebija piesists pie krusta. Ja tas tā būtu, tad ar citiem baušļiem būtu noticis tas pats un mēs varētu pārkāpt visus baušļus, tāpat kā ceturto. Es redzēju, ka Dievs nebija pārgrozījis Sabatu, jo Viņš savus vārdus nepārgroza. To bija izdarījusi pāvestība, kas sabatu no septītās dienas pārcēla uz pirmo; viņš sagrozīja laikus un bauslību.
Ja Dievs pārceltu Sabatu no septītās uz pirmo nedēļas dienu, tad šo bausli Viņš mainītu arī uz akmens plāksnes, kas atrodas Derības šķirstā Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā; tur būtu sacīts: “Pirmā diena ir Kunga Sabats.” Bet es redzēju, ka tas ir tāds pats kā uz akmens plāksnes, kuru Dievs rakstīja ar Savu pirkstu un nodeva Mozum Sinaja kalnā: “Bet septītā diena ir Kunga diena, tava Dieva Sabats.” Es redzēju, ka svētais Sabats ir un paliks šķirošs mūris starp Dieva īsto Izraēlu un neticīgajiem; Sabats ir lielā patiesība, kas savieno svēto sirdis, kas gaida savu Kungu.
Es redzēju, ka Dievam ir bērni, kas neizprot Sabata nozīmi, taču neskatoties uz to, tie no tā nenovēršas. Bēdu laika sākumā, kad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, tad iziesim un vēl pilnīgāk pasludināsim Sabata patiesību. Tas saniknos baznīcas un vārda adventistus, tāpēc, ka tie nevar atspēkot patiesību par Sabatu. Šinī laikā visi Dieva izredzētie redzēs, ka mums ir patiesība un izšķirsies, lai kopā ar mums izciestu vajāšanas. [34] Es redzēju virs zemes zobenu, badu, mēri un lielu postu. Bezdievīgie domāja, ka mēs pār tiem esam izraisījuši šīs sodību un, tie sacēlās un nolēma mūs iznīcināt no zemes virsas, jo domāja, ka tad sodības izbeigsies.
Bēdu laikā mēs bēgām no pilsētām un ciemiem, bet bezdievīgie mūs vajāja un ar zobeniem ielauzās svētajos namos. Tie pacēla zobenus, lai mūs iznīcinātu, bet tie salūza un nokrita zemē kā bezspēcīgi salmu stiebri. Mēs visi dienām un naktīm saucām pēc glābšanas un šīs lūgšanas pacēlās pie Dieva. Saule uzlēca un mēness apstājās, upes pārtrauca tecēt. Uznāca tumši, smagi mākoņi, kas lauzās viens pret otru. Taču bija redzama tāda gaiša vieta, kur kā izskatījās bija savienota visa godība; no turienes nāca Dieva balss līdzīga daudziem ūdeņiem un satricināja debesis un zemi. Un, kad Dievs pasludināja Jēzus nākšanas dienu un stundu, un nodeva savai tautai mūžīgo derību; Viņš runāja īsos teikumos un pēc katra teikuma apstājās, kamēr Viņa vārdi atskanēja pār zemi. Dieva Izraēls stāvēja uz augšu vērstām acīm un klausījās vārdus, kas nāca no Jehova mutes; tie līdzīgi visspēcīgākajam pērkonam spiedās caur zemi. Tas viss notika ļoti svinīgi. Katra teikuma beigās svētie sauca: “Gods! Aleluja!” Viņu sejas bija apgaismotas no Dieva godības un spīdēja līdzīgi Mozus sejai, kad viņš nonāca no Sinaja kalna. Šī spožuma dēļ bezdievīgie nevarēja tos uzlūkot. Un, tad pār tiem, kas Dievu bija godinājuši ar Sabata ievērošanu, tika izsacītas nekad nebeidzošas svētības, un atskanēja skaļa gavilēšana, jo bija gūta uzvara pār zvēru un viņa tēlu.
Iesākās gaviļu gads , kura laikā zemei vajadzēja dusēt. Es redzēju dievbijīgu kalpu, kā tas gavilēdams par uzvaru, pacēlās un nokratīja ķēdes, kas viņu tik ilgi bija saistījušas; šajā brīdī, apjucis viņa bezdievīgais kungs nezināja ko darīt, jo bezdievīgie nesaprata Dieva balsi. Drīz parādījās liels, balts mākonis, kas izskatījās neaprakstāmi skaists un uz tā sēdēja Cilvēka Dēls. Sākumā mēs redzējām tikai mākoni un nevarējām saskatīt Jēzu, bet, kad tas pienāca tuvāk zemei, mēs saskatījām Jēzus krāšņo stāju. Mākoņa parādīšanās, bija Cilvēka Dēla zīme debesīs. Dieva Dēla balss uzmodināja dusošos svētos un ieģērba to nemirstībā. Dzīvie svētie tika vienā acumirklī pārvērsti un kopā ar uzmodinātajiem uzņemti mākoņa ratos. Tas bija brīnišķīgs skats, kad rati devās uz augšu. Katrā ratu pusē bija spārni un zem tiem riteņi. Kad rati devās uz augšu, riteņi sauca: “Svēts!”. Arī spārni kustēdamies sauca: “Svēts!” un svētie eņģeļi, kas bija ap mākoni, sauca: “Svēts, svēts, svēts, Kungs Dievs, Visvarenais!” Un svētie mākonī sauca: “Gods! Aleluja!” Un rati devās uz augšu uz svēto pilsētu. Jēzus atvēra zelta pilsētas vārtus un lika mums ieiet. Šeit mēs tikām laipni uzņemti, jo bijām turējuši Dieva baušļus un mums bija tiesības uz dzīvības koku. [36]