Es sapņoju, ka Dievs neredzamā veidā man atsūtīja mākslīgi izstrādātu dārgakmeņu kārbiņu. Kārbiņa bija vairāk kā desmit collas gara un sešas collas plata, taisīta no eben koka un izgreznota ar pērlēm. Pie kārbiņas bija atslēga. Es nekavējoties satvēru atslēgu un atslēdzu kārbiņu. Man par brīnumu atradu to pilnu ar dažāda lieluma un dažādas vērtības dārgumiem, dimantiem, zelta un sudraba monētām. Tiem viesiem kārbiņā bija noteikta vieta un tie izstaroja gaismu un krāšņumu līdzīgi saulei.
Es domāju, ka nedrīkstu viens pats baudīt šo brīnišķo skatu, lai gan mana sirds nevarēja nopriecāties par kārbiņas satura spožumu, [82] skaistumu un vērtību. Es kārbiņu noliku savā istabā uz galda un paziņoju, ka visi, kas vēlās, var nākt un apskatīt viskrāšņāko un spožāko lietu, ko jebkad kāds cilvēks ir redzējis. Ļaudis nāca. Vispirms tikai nedaudzi, vēlāk to skaits palielinājās. Kad pirmie ieskatījās kārbiņā, tie brīnījās un izskanēja prieka saucieni. Skatītāju skaitam palielinoties, tie sāka dārgakmeņus sajaukt; ļaudis izņēma tos no kārbiņas un izkaisīja pa galdu. Es sāku domāt, ka īpašnieks šo kārbiņu un dārgakmeņus no manas rokas atprasīs un, ja es pieļaušu, ka dārgakmeņus izkaisa, tad vairs nekad nevarēšu tajā pašā kārtībā tos atlikt atpakaļ. Es sapratu, ka nespētu uzņemties tik lielu atbildību un lūdzu ļaudis dārgakmeņus neaizskart un neizņemt no kārbiņas. Jo vairāk es lūdzu, jo vairāk tie tos izkaisīja. Tie sāka dārgakmeņus kaisīt pa istabu – uz grīdas, uz istabas mēbelēm.
Es redzēju, ka starp īstajiem dārgakmeņiem un naudu tie izkaisīja lielu skaitu neīstu dārgakmeņu un neīstu naudu. Par ļaužu nekrietno izturēšanos un nepateicību es biju ļoti saīdzis un sāku tos norāt; jo vairāk es tos rāju, jo vairāk tie neīstos dārgakmeņus un naudu sajauca ar īstajiem.
Es ļoti saniknojos un ar varu mēģināju izdabūt tos no istabas; kamēr es vienu izvedu, tikmēr trīs citi ienāca un ienesa putekļus, dubļus un citus netīrumus. Drīz visi īstie dārgakmeņi, dimanti un naudas gabali tika apklāti ar netīrumiem un tos vairs nevarēja saskatīt. Arī manu kārbiņu tie saplēsa gabalos [83] un nosvieda netīrumos. Es domāju, ka neviens neredz manas bēdas. Jutos pavisam nelaimīgs un nospiests, apsēdos un raudāju. Kamēr es raudāju, bēdājos par lielo zaudējumu un apzinājos savu atbildību, domāju par Dievu un nopietni Viņu lūdzu sūtīt man palīdzību.
Tūlīt atvērās durvis un ienāca kāds vīrs. Visi ļaudis atstāja istabu. Viņam rokā bija slota, viņš atvēra logus un sāka no istabas izmest putekļus. Es viņam uzsaucu apstāties, jo netīrumos atrodas dārgakmeņi. Viņš sacīja, lai nebaidos, jo viņš to ņem vērā. Kamēr viņš mēza netīrumus un putekļus, neīstie dārgakmeņi un naudas gabali līdzīgi mākonim laidās ārā pa logu un vējš tos aizpūta projām. Juceklī uz vienu mirkli biju aizvēris savas acis un, kad tās atkal atvēru, tad visi netīrumi bija projām. Vērtīgie dārgakmeņi, dimanti, zelta un sudraba naudas gabali bija izkaisīti pa visu istabu.
Vīrs uzlika uz galda kārbiņu, lielāku un krāšņāku par pirmo. Salasīja visus dārgakmeņus, dimantus un nauda gabalus un ielika tos kārbiņā. Neviena neiztrūka, lai gan daži dimanti nebija lielāki par kniepadatas galviņu. Tad viņš aicināja mani nākt un aplūkot dārgakmeņus. Es ielūkojos kārbiņā un manas acis apžilba. Dārgakmeņiem bija desmit reižu lielāks spožums kā agrāk. Es sapratu, ka tie tikuši nospodrināti ar smiltīm, kad tos zem kājām samina bezdievīgās personas, kas tos izkaisīja un nosvieda. Tie apbrīnojamā kārtībā atradās kārbiņā, katrs savā vietā. No prieka es iekliedzos un šis kliedziens mani uzmodināja. [85]