Es sapņoju, ka redzu kādu dievnamu uz kuru plūda daudz ļaužu. Tikai tie, kas patvērumu meklēs šinī dievnamā, gala laikā tiks izglābti. Visi, kas palika ārpusē gāja bijā. Pūlis ārpusē, kas gāja paši savus ceļus izsmēja tos, kas iegāja dievnamā un sacīja, ka tāds glābšanas veids ir viltīgs apmāns un, ka patiesībā nav nekādu briesmu, no kurām vajadzētu bēgt. Viņi pat dažus aizturēja un mēģināja aizkavēt ieiet dievnamā.
Baidoties no zobgalībām un izsmiekla, domāju, ka labāk nogaidīt līdz ļaudis izklīdīs un tad ieiet dievnamā neviena neievērota. Tomēr tā vietā, lai izklīstu, viņu skaits tikai vairojās, un bailēs nokavēt es steidzīgi atstāju savu māju un spiedos cauri pūlim. Degot nepacietībā nonākt dievnamā, (79) es nemaz neievēroju un nepievērsu uzmanību mani apņemošajai drūzmai. Iegājusi dievnamā es redzēju, ka plašais dievnams balstījās uz viena milzīga pīlāra, pie kura bija piesiets ievainots un asiņojošs jērs. Mēs, klātesošie, sapratām, ka šis jērs ir sasists un ievainots mūsu dēļ. Visiem, kas ienāca templī, vajadzēja iet pie tā un nožēlot savus grēkus.
Jēra priekšā bija sēdekļi ar paaugstinājumu, uz tiem sēdēja ļaudis, kas izskatījās ļoti laimīgi. Viņu sejas apņēma debesu gaisma; tie pagodināja Dievu un dziedāja Viņam pateicības un slavas dziesmas, kas izskanēja kā eņģeļu mūzika. Tie bija tie, kas nākuši pie Jēra, nožēlojuši savus grēkus, panākuši piedošanu un tagad priecīgi gaidīja kaut ko ļoti jauku.
Pēc tam, kad biju iegājusi iekšā, mani pārņēma baiļu un kauna sajūta, ka jāzemojas šo ļaužu priekšā. Taču sajutu, ka kāds mudina mani virzīties uz priekšu un es lepni gāju ap pīlāri, lai nokļūtu pie Jēra. Pēkšņi atskanēja bazūne, nodrebēja dievnams. Atskanēja dievnamā esošo svēto ļaužu gaviļu saucieni un apžilbinošs spožums apspīdēja ēku un tad iestājās dziļa tumsa. Laimīgie ļaudis līdz ar gaismu pazuda un es paliku viena nakts briesmīgā klusumā.
Kad pamodos dvēseli pārņēma bailes. Nespēju aptvert, ka tas bija tikai sapnis. Man likās, ka es aiziešu pazušanā, ka Kunga Gars mani atstājis, lai nekad vairs neatgrieztos. Mans izmisums kļuva vēl lielāks.
Drīz pēc tam es redzēju kādu citu sapni. Izskatījās, ka esmu izmisumā un aizklājusi ar rokām seju, domāju: Ja Jēzus būtu virs zemes, tad es ietu pie Viņa, mestos pie Viņa kājām un izstāstītu Viņam [80] visas savas bēdas. Viņš no manis nenovērstos, Viņš par mani apžēlotos un es Viņu mīlētu un Viņam vienmēr kalpotu. Tad atvērās durvis un ienāca kāda persona, kurai bija cēla stāja un izskats. Tā līdzcietīgi mani uzlūkoja un sacīja: “Vai tu labprāt gribētu redzēt Jēzu? Viņš ir šeit un, ja tu gribi, tu vari Viņu redzēt. Ņem visu, kas tev ir un seko man!” To dzirdot mani apņēma neizsakāms prieks, jautri satvēru savas nedaudzās mantas un sekoju savam vadonim. Viņš mani veda pie kādām stāvām un acīmredzami nestiprām kāpnēm. Kad es sāku kāpt augšā, viņš mani paskubināja lūkoties uz augšu, lai es neapreibtu un nenokristu. Daudzi citi, kas bija kāpuši pa šīm kāpnēm, krita pirms nonāca galā.
Mēs sasniedzām pēdējo pakāpi un stāvējām pie kādām durvīm. Mans vadonis aizrādīja, lai es šeit atstāju visas lietas, ko esmu paņēmusi līdz. Es tās priecīgi noliku; tad viņš atvēra durvis un aicināja mani ieiet. Nākošā mirklī es stāvēju Jēzus priekšā. Kāda skaista seja! Tas nepārprotami bija Viņš; tāds labvēlīgs un cienīgs izskats nevarēja būt nevienam citam. Kad Viņa skats vērsās uz mani, es tūlīt zināju, ka Viņam ir pazīstami visi mani dzīves apstākļi, visas manas domas un jūtas.
Es mēģināju izvairīties no Viņa skatiena, jo nebiju spējīga panest Viņa vērīgo skatienu, taču Viņš smaidīdams nāca tuvāk un, likdams savu roku uz manu galvu, sacīja: “Nebīsties!” Viņa patīkamā balss apņēma manu sirdi ar tādu svētlaimību, kādu vēl nekad agrāk nebiju izjutusi. Es biju tik laimīga, ka nespēju izsacīt nevienu vārdu, bet pārņemta no neaprakstāmas svētlaimes nokritu pie Viņa kājām. Kamēr bezpalīdzīgi gulēju, man parādījās skaisti un krāšņi skati. Likās, ka esmu sasniegusi debesu drošību un mieru. [81] Mans spēks pilnībā atgriezās un es piecēlos. Jēzus mīlestības pilnais skats vēl dusēja uz mani un Viņa smaids atspirdzināja manu dvēseli. Viņa klātbūtne piepildīja mani ar svētu godbijību un neizsakāmu mīlestību.
Tad mans pavadonis atvēra durvis un mēs izgājām. Viņš man atkal pavēlēja paņemt visas lietas, ko biju atstājusi ārā. Kad biju to izdarījusi, viņš man iedeva zaļu, cieti satītu kamolu un lika to likt pie savas sirds; kad es vēlēšos redzēt Jēzu, tad man tas jāizņem un cik iespējams jāattin. Viņš mani brīdināja, lai neturu to ilgi satītu, lai tas nesamezglojas un nepaliek grūti attinams. Es liku kamolu pie savas sirds, priecīgi kāpu pa kāpnēm lejā, slavēju Kungu un stāstīju visiem, kurus satiku, kur tie var atrast Jēzu. Šis sapnis deva man cerību. Zaļais kamoliņš attēloja ticību un manā tumšajā dvēselē uzausa gaisma par to, cik jauki un vienkārši ir uzticēties Dievam.