Šis dievnams balstījās uz septiņiem stabiem, kas visi bija no spīdoša zelta, greznoti ar jaukām pērlēm. Tās brīnišķās lietas, kuras tur redzēju, nespēju aprakstīt. Ak, kaut es varētu runāt Kanaānas valodā, tad varētu vairāk pastāstīt par šīs, labākās pasaules godību. Es tur redzēju akmens galdus, kuros zelta platītēs bija iegravēti 144 tūkstošu vārdi.
Pēc tam, kad aplūkojām dievnama godību, mēs to atstājām, arī Jēzus mūs atstāja, noejot uz pilsētu. Drīz mēs atkal dzirdējām Viņa mīlošo balsi, kas sacīja: “Nāciet, mani ļaudis, jūs esiet nākuši no lielām bēdām, esiet darījuši manu prātu, esiet manis dēļ cietuši, nāciet pie vakarēdiena, es gribu apjozties un jums kalpot.” Mēs atkal saucām: Aleluja, godība! Un iegājām pilsētā. Un es redzēju kādu galdu no tīra sudraba, vairāku jūdžu garumā, bet mūsu acis to tomēr varēja pārskatīt. Es redzēju tur dzīvības koka augļus, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz dažādu citu augļu. Es lūdzu Jēzu ļaut man baudīt šos augļus, bet Viņš sacīja: “Vēl nē. Tie, kas ēd no šīs [20] zemes augļiem, vairs neatgriežas atpakaļ uz zemi. Bet, ja tu esi uzticīga, tad tu drīz varēsi ēst no dzīvības koka un dzert no dzīvības ūdens, un tagad”, Viņš turpināja, “tev atkal jāatgriežas atpakaļ uz zemi un jāstāsta citiem, ko Es tev esmu parādījis.” Tad kāds eņģelis mani lēnām nonesa atpakaļ šinī tumšajā pasaulē. Dažreiz jūtos tā, it kā nevarētu vairs ilgāk šeit palikt, jo visas šīs pasaules lietas izskatās tik drūmas. Es jūtos šeit ļoti vientuļa, jo esmu redzējusi labāku pasauli. Ak, kaut man būtu spārni, līdzīgi balodim, lai spētu aizlidot un ieiet mierā!
Kad atmodos no atklāsmes, viss likās pārvērties; drūms plīvurs bija pār visu, ko uzlūkoju. Ak, cik tumša man izskatījās šī pasaule! Es raudāju atrazdamās atkal šeit un sajutu ilgas pēc Tēva mājām. Es biju redzējusi labāku zemi un nemīlēju vairs šo pasauli. Šo atklāsmi izstāstīju mūsu mazajā sapulcē Portlandē, un visi ticēja, ka tā ir no Dieva. Tas bija svarīgs brīdis, jo mūžības nopietnība dusēja uz mums. Vienu nedēļu vēlāk Kungs deva man kādu citu atklāsmi un atklāja man grūtības, kuras man būs jāiztur; kā man būs jāiet pie citiem un jāstāsta tiem, to ko Viņš man ir parādījis; kā man būs jācīnās ar milzīgu pretestību un jācieš smagas dvēseles mokas. “Bet”, sacīja eņģelis, “Kunga žēlastība būs ar tevi un tevi uzturēs.”
Pēc šīs atklāsmes es biju ļoti norūpējusies. Tajā laikā es biju tikai septiņpadsmit gadus veca un mana veselība bija ļoti vāja. Es zināju, kā daži caur paaugstināšanos bija krituši, un sapratu to, ja arī es paaugstināšos, Dievs mani atstās un es aiziešu pazušanā. Es gāju lūgšanā Kunga priekšā un lūdzu Viņu likt atbildību uz kādu citu. Es gulēju ilgu laiku uz sava vaiga, līdz atkal dzirdēju tos pašus vārdus: “Iepazīstini citus ar to, ko Es tev esmu rādījis.” [21]
Nākošajā atklāsmē es nopietni lūdzu Kungu, lai tad, kad man jāiet un jāstāsta citiem, ko Dievs man rādījis, Viņš mani pasargā no paaugstināšanās. Dievs man rādīja, ka mana lūgšana ir paklausīta, un tad, kad man draudēs briesmas paaugstināties, Viņš liks uz mani Savu roku un es tikšu vārdzināta ar slimību. Eņģelis man sacīja: “Ja tu uzticīgi nodosi tālāk tev dotos vēstījumus un pastāvēsi līdz galam, tad baudīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi no dzīvības upes ūdeņiem.
Drīzumā izplatījās baumas, ka manas atklāsmes nāk caur mesmerismu (hipnozi) un daudzi adventisti ticēja un izplatīja šīs baumas. Kāds ārsts, slavens hipnotizētājs, man sacīja, ka manas atklāsmes rodas hipnozes rezultātā, ka es esmu viegli hipnotizējama un viņš man var dot atklāsmes. Es viņam sacīju, ka Dievs man atklāsmē ir rādījis, ka mesmerisms ir no ļaunā un izcēlies no bezdibeņa un drīz ar visiem saviem piekritējiem aizies šinī bezdibenī. Tad es atļāvu viņam pamēģināt mani nohipnotizēt, ja viņš to spēs. Vairāk kā pusstundu viņš visādi mēģināja to darīt, taču bez panākumiem. Caur ticību Dievam es spēju stāvēt pretī viņa iespaidam un viņš man nekādā veidā nevarēja kaitēt.
Pat tad kad atklāsmi saņēmu sapulces laikā, tad daži sacīja, ka tas ir kāds īpašs uzbudinājums un ka es tieku hipnotizēta. Tad es viena pati iegāju mežā, kur neviens, izņemot Dievu, mani nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt un nodevos lūgšanām; Dievs tur man dažreiz deva kādu atklāsmi. Tad es priekā stāstīju, to ko Dievs man atklājis, tur kur neviena cilvēciska būtne nespēj mani iespaidot. Taču daži sacīja, ka es pati sevi hipnotizējot. Es domāju, kā gan tas var būt, ka tie, kas ar pateicīgām sirdīm nāk pie Kunga, lai norādītu Viņa apsolījumus un panāktu svētīšanos, tiek apvainoti, ka stāvot zem hipnozes dvēseli postošā iespaida? Vai mēs lūdzam mūsu laipno Debesu Tēvu pēc maizes, lai tai vietā saņemtu [22] akmeni jeb skarpiju? Šāda rīcība ievainoja manu garu un piepildīja manu dvēseli ar mokām, kuras sniedzās gandrīz līdz izmisumam. Daudzi gribēja mani pārliecināt, ka Svētā Gara nemaz nav un, ka visi piedzīvojumi, kurus ir redzējuši svētie Dieva vīri, ir bijuši tikai hipnozes darbība jeb sātana apmānīšanas.
Tajā laikā Mainē valdīja fanātisma stāvoklis. Daži pavisam novērsās no darba un izslēdza no draudzes visus, kas šajā lietā un arī citās, nepieņēma un nepiekrita tiem uzskatiem, kurus tie turēja par reliģiskiem pienākumiem. Dievs man kādā atklāsmē parādīja šos maldus un sūtīja mani pamācīt Viņa maldošos bērnus, bet daudzi no tiem nepieņēma šo vēsti un sacīja, ka es pievēršos pasaulei. No otras puses mani apvainoja „vārda adventisti” un sacīja, ka esmu pārspīlētā sajūsmā; tiku nepatiesi uzskatīta par fanātisma vadītāju, ko es pastāvīgi centos apkarot. Dažas reizes tika noteikts Kunga atnākšanas laiks un šīs iedomas tika iegalvotas brāļiem, taču Kungs man rādīja, ka jāpaiet laikam, jo pirms Viņa nākšanas vēl jānāk lielajam bēdu laikam un, ka katrs cilvēku noteiktais laiks paies un tikai vājinās Dieva ļaužu ticību. Taču es tiku apvainota, ka esmu ļaunais kalps, kas savā sirdī saka: “Mans Kungs kavējas nākt.”
Visas šīs lietas smagi nospieda manu garu un apjukusi es tiku dažreiz kārdināta apšaubīt savus piedzīvojumus. Kādā rītā ģimenes lūgšanas laikā pār mani nāca Dieva spēks un es iedomājos, ka tā ir hipnoze un tam pretojos. Uzreiz kļuvu pilnīgi mēma un dažus mirkļus kļuvu pilnīgi nejūtīga pret visu apkārtni. Es redzēju, ka sagrēkoju, apšaubīdama Dieva spēku, un tādēļ esmu palikusi mēma, bet mana mēle atkal taps atraisīta, iekams būs pagājušas divdesmit četras stundas. Manā priekšā tika turēta tāda karte, uz kuras zelta burtiem bija uzzīmēti nodaļas [23] un panti no 41 Bībeles teksta. No atklāsmes atmodusies caur zīmēm lūdzu tāfeli uz kuras uzrakstīju, ka esmu mēma, ko esmu redzējusi un ka vēlos dabūt lielo Bībeli. Es paņēmu Bībeli un uzšķīru visas tās rakstu vietas, kuras biju redzējusi uz kartes. Visu dienu nespēju nevienu vārdu izrunāt. Nākošā rītā tika atraisīta mana mēle un dvēsele pildīta ar prieku, lai skaļi slavētu Dievu. Pēc tam es vairs neuzdrošinājos šaubīties un pretoties Dieva spēkam, lai arī citi domātu par mani, ko gribēdami.
1846. gadā, kamēr mēs uzturējāmies Fairhavenā (Masačusetas štatā), mana māsa, kas tanī laikā mani vienmēr pavadīja, māsa A., brālis G. un es braucām ar buru laivu apmeklēt kādu ģimeni Rietumu salā. Kad sākām braukt, bija jau gandrīz tumšs. Bijām nobraukuši tikai īsu gabaliņu un sacēlās vētra. Pērkons rūca, zibens laistījās un lietus gāzās uz mums straumēm. Izskatījās, ka bez Dieva žēlastības mēs aiziesim bojā. Es nometos laivā ceļos un saucu uz Dievu pēc palīdzības. Virs trakojošajiem viļņiem, kamēr ūdens sitās pār laivas malu un pār mums, es saņēmu parādību un redzēju, ka drīzāk okeāns izsīktu, nekā mēs aizietu bojā, jo mans darbs bija tikko iesācies. Kad pamodos no parādības, manas bailes bija pazudušas un mūsu mazā laiva bija priekš mums kā peldoša Bētele. “Advent Herald” izdevējs bija sacījis, ka manas atklāsmes nāk caur hipnozi (mesmerismu). Bet es jautāju, kā gan tādā laikā iespējama hipnozes? Br. G. bija aizņemts ar laivas vadīšanu. Viņš mēģināja laivu noenkurot, bet enkurs neturēja. Mūsu mazā laiva tika šurpu turpu mētāta un dzīta no vēja, bija tik tumšs, ka no laivas viena gala nevarēja [24] redzēt otru. Drīz pēc tam ieķērās enkurs un br. G. sauca pēc palīdzības. Uz salas atradās tikai divas mājas un kā pēc tam noskaidrojās, tad vienai no tām mēs bijām ļoti tuvu, taču tā nebija tā uz kuru sākotnēji ieplānojām doties. Visa ģimene, izņemot vienu mazu bērnu, kas bija dzirdējis palīdzības saucienu no ūdens, bija devusies pie miera. Taču drīz nāca viņa tēvs un mazā laivā viņš mūs izcēla malā. Nakts lielāko daļu mēs pavadījām slavēdami un teikdami Dievu par Viņa brīnišķīgo žēlastību.
Bībeles teksti, kuri tika parādīti atklāsmē.
1. Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc, ka tu neesi ticējis Maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies. (Lūk. 1:20);
2. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jāņa 16:15);
3. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Ap.d. 2:4);