Kungs man bieži atklāsmēs ir rādījis to stāvokli un vajadzības, kurās atrodas izkaisītās dārgās dvēseles, kas vēl nav pieņēmuši tagadējās patiesības gaismu. Kungs pievērsa manu uzmanību tam, ka vēstnešiem pēc iespējas ātrāk jāiet un jānes tiem patiesības gaisma. Daudziem mūsu līdzcilvēkiem nepieciešams atbrīvoties no viņu dažādajiem aizspriedumus, caur Dieva Vārdu jānorāda pamati, uz kuriem mēs stāvam un tad tie labprāt pieņems mūsu laika patiesību. Vēstnešiem apzinīgi jāizturas pret savu pienākumu, jo par katru dvēseli Dieva priekšā tiem būs jādod atskaite. Viņu dzīvei jābūt pildītai ar nenogurstošu darbu un pašaizliedzīgām rūpēm par dvēselēm. Uz viņiem gulstas dārgais, bet daudziem nievātais Kristus darba jūgs. Viņi atteiksies no laicīgiem labumiem un ērtībām, bet par savu galveno uzdevumu izvirzīs darbu patiesības izplatīšanā un pazudušo dvēseļu glābšanā.
Vēstnešus gaida bagātīga alga. Tie, kas caur viņiem tiks glābti, atspīdēs viņu prieka kroņos mūžīgi. Visā mūžībā tie varēs priecāties, ka darījuši visu iespējamo, lai pasludinātu patiesību viņas skaistumā un šķīstumā tā, ka daudzas dvēseles to iemīlējušas, tikušas caur to svētītas un baudījušas augsto priekštiesību tikt mazgātiem Jēra asinīs un salīdzinājušās ar Dievu.
Es redzēju, ka draudžu ganiem nevajadzētu steigties aizstāvēt jaunus uzskatus patiesības jautājumos, kaut arī tie, pēc viņu domām, nav pretrunā ar Bībeli. Vispirms tiem vajadzētu aprunāties ar tiem, kam var uzticēties. Ar tiem, kuri piedzīvojuši visu „Trīs eņģeļu vēsts” pasludināšanu un stipri nopamatojušies tagadējā patiesībā. Tad gani savā starpā būs pilnīgi vienprātīgi [62] un šī vienprātība būs jūtama arī draudzēs. Es redzēju, ka tādā veidā var izvairīties no nevajadzīgas šķelšanās un briesmām, ka dārgais ganāmpulks izklīdīs un paliks bez gana.
Es redzēju arī to, ka Dievam ir vēstneši, kurus Viņš gribētu izlietot Savā darbā, bet tie nav tam gatavi. Tie ir pārāk pavirši un nenopietni, lai atstātu labu iespaidu uz ganāmpulku; tie nejūt darba svarīgumu un dvēseļu dārgo vērtību tā kā to jājūt Dieva vēstnešiem, kas vēlās darboties dvēseļu glābšanā. Eņģelis sacīja: “Šķīstiet sevi, jūs, kas nesiet Kunga traukus!” Šādi vēstnieki nesīs mazvērtīgus augļus, līdz brīdim, kamēr pilnīgi nenodosies Kungam un nesajutīs pēdējās žēlastības vēsts svarīgumu un svētumu, kuru nes izkaisītajam ganāmpulkam. Daži, kas nav Dieva aicināti, ir gatavi iet pasludināt vēsti, bet ja tie sajustu šī pienākuma patieso atbildību un svarīgumu, tad ļoti atrautos un līdz ar apustuli sacītu: “Kurš tam ir derīgs?” Viens no iemesliem, kāpēc tie labprātīgi vēlās iet un pasludināt vēsti, ir tas, ka Dievs nav licis tiem sajust vēsts pasludināšanas smagumu. Ne visiem, kas sludinājuši pirmo un otro eņģeļa vēsti, būs jāpasludina arī trešā, pat ja tie to pilnīgi pieņēmuši. Kaut arī pieņēmuši „Trīs eņģeļu vēsti” tie dziļi sapinušies maldos un pieļauj tik daudz kļūdu, ka var izglābt tikai savas dvēseles. Ja tie uzņemtos līdzcilvēku glābšanu, tad vestu viņus uz pazušanu. Es redzēju, ka tie, kuri iekļuvuši dziļā fanātismā, būs pirmie, kas steigsies darbā, pirms Dievs tos sūtīs, pirms tie atbrīvosies no saviem maldiem. Neatšķirot maldus no patiesības, tie baros Dieva ganām pulku ar nepiemērotu barību, līdz tie taps slimi un aizies bojā. Es redzēju, ka tiem nepieciešama vairākkārtīga šķīstīšana. Tie jāatbrīvo [63] no visiem maldiem, jo savādāk tie nekad neiemantos Dieva Valstību. Vēstneši nevar paļauties uz zināšanām un spriedumiem, kas nāk no tiem, kas dzīvo maldos un fanātismā. Tiem vairāk jāuzticas tiem, kas dzīvo patiesībā nevis rīkojās neapdomīgi un neprātīgi. Daudzi rīkojās neapdomīgi un misijas darbā sūta tos, kuri tikko pieņēmuši tagadējo patiesību; tiem pašiem vēl daudz jāmācās un jācenšas, pirmkārt jau tādēļ, lai paši ieņemtu pareizu stāvokli Dieva priekšā, nevis lai rādītu ceļu citiem.
Es redzēju, ka vēstnešiem jābūt pastāvīgā nomodā, tie nedrīkst pieļaut, lai viņu dzīvē parādās fanātiskas izpausmes. Sātans uzbrūk no visām pusēm. Ja neturam acis vaļā un nesaskatām viņa viltības un valgus, ja neesam tērpušies Dieva bruņās, tad ugunīgās bultas, kas nāk no ļaunā mūs aizskars. Dieva vārds satur ļoti daudz dārgu patiesību, bet šobrīd ganāmam pulkam ir vajadzīga “tagadējā patiesība”. Es esmu redzējusi kādas briesmas draud, ja vēstneši atstāj tagadējās patiesības svarīgos punktus un aizkavējās pie tādām lietām, kas nepalīdz vienot ganāmo pulku un pestīt dvēseli. Sātans izmanto šīs izdevības un kaitē Kunga darbam.
Debesu svētnīca, pravietojums par 2300 dienām, Dieva baušļi un Jēzus ticība ir tās patiesības, kuras atklāj pagājušo adventes kustību, norāda uz mūsu tagadējo stāvokli, stiprina šaubīgos un dod tiem drošu pārliecību par jauko nākotni. Man bieži tika norādīts, ka šīs ir tās lietas, pie kurām vēstnešiem vajadzētu pieturēties.
Ja Kunga izredzētie vēstneši gaidītu, līdz visi šķērslis no viņu ceļa tiek atņemti, tad daži no tiem nekad neizietu sapulcināt izkaisītās avis. Sātans sējot šaubas cenšas atturēt vēstnešus no viņu pienākuma, taču viņiem ir jāiet ticībā un paļāvībā uz Kungu, [64] kas tos aicinājis. Tas viņu priekšā atvērs ceļu tā, lai tas viņiem ir par labu un Dievam par godu. Jēzum, Lielajam Mācītājam un mūsu priekšzīmei, nebija kur nolikt savu galvu. Viņa dzīve bija pildīta ar darbu, rūpēm un bēdām, un visbeidzot Viņš atdeva Savu dzīvību mūsu dēļ. Tiem, kas Kristus vietā lūdz dvēseles ļauties salīdzināties ar Dievu, tiem, kas cer valdīt kopā ar Viņu godībā, jābūt gataviem jau šeit ņemt dalību Viņa ciešanās. “Kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.” (Ps. 126: 5,6)