Es redzēju troni uz kura sēdēja Tēvs un Dēls un apbrīnoju Jēzus izskatu, kas bija neaprakstāmi brīnišķs. Tēvu es nevarēju redzēt, jo to apklāja starojošs gaismas mākonis (skat. 6. pielikumu). Es jautāju Jēzum, vai Tēvam ir tāds pats izskats kā Viņam, un atbildē saņēmu šādus vārdus: „Jā, Viņam ir tāds pats izskats, bet tu nedrīksti skatīt Viņa godību, lai nemirtu. Troņa priekšā es redzēju adventes tautu – Dieva draudzi un pasauli. Manu uzmanību piesaistīja divas grupas: viena ar dziļu interesi noliecās troņa priekšā, bet otra stāvēja vienaldzīgi un bezrūpīgi. Tie, kas bija nolocījušies troņa priekšā, pienesa Jēzum savas lūgšanas un lūkojās tikai uz Viņu; tad Jēzus griežoties pie Sava Tēva, lūdza par tiem. [55] Tajā brīdī no Tēva izgāja gaisma, tā atmirdzēja pār Dēlu un no Tā pār lūdzošo ļaužu pulku. Pēc tam es redzēju sevišķi gaišu gaismu no Tēva iznākam uz Dēlu un no Dēla pār ļaudīm, kas stāvēja troņa priekšā. Bet tikai nedaudzi pieņēma šo vareno gaismu. Visi pārēji (viņu bija daudz vairāk), to atraidīja, izrādīja pretestību, vai savā bezrūpībā nepievērsa tai uzmanību. Gaisma viņus atstāja. Taču daži to uzņēma un pievienojās mazajam lūdzošo pulkam. Šis pulks uzņēma visu gaismu un priecājās iekš tās un viņu sejās staroja šīs gaismas godība.
Es redzēju Tēvu paceļamies no troņa un ugunīgos ratos dodamies uz Vissvētāko vietu aiz priekškara, kur Viņš nosēdās. Pēc Viņa no troņa piecēlās Jēzus un lielākā daļa to, kas bija noliekušies troņa priekšā, piecēlās līdz ar Viņu. Es neredzēju nevienu gaismas staru, kas no Jēzus būtu izplūdis pār bezrūpīgajiem; kad Viņš piecēlās, tie bija pilnīgā tumsā. Tie, kas piecēlās ar Jēzu, skatījās uz Viņu, kad Viņš atstāja troni un ar skatienu turpināja Viņam sekot, kad Viņš attālinājās. Tad Viņš pacēla Savu labo roku un mēs dzirdējām kā Viņu patīkamā un maigā balsī sacīja: “Gaidiet šeit. Es eju pie Tēva, lai saņemtu valstību; turiet savas drēbes šķīstas, jo drīz Es atnākšu no kāzām un ņemšu jūs pie sevis.” Tad debess rati, kuru riteņi bija līdzīgi ugunim un, kas bija apņemti no eņģeļiem, tuvojās Jēzum. Viņš iekāpa ratos un tika nests uz Vissvētāko vietu, kur sēdēja Tēvs. Tad es redzēju Jēzu kā lielo Augsto priesteri, stāvam Tēva priekšā. Pie Viņa drēbju vīles bija zvārgulīši un granātāboli. Tie, kas ar Jēzu bija piecēlušies, ticībā uzlūkoja Vissvētāko vietu un lūdza: “Tēvs, dod mums Tavu Garu.” Tad Jēzus pūta pār tiem Svēto Garu. Šinī dvesmā bija gaisma, spēks, daudz mīlestības, prieks un miers. [56]
Es apgriezos, lai ieraudzītu to pulku, kas atradās troņa priekšā; tie nezināja, ka Jēzus tos bija atstājis. Tad pie troņa parādījās sātans un centās darīt Dieva darbu. Es redzēju, ka tie lūkojās uz troni un lūdza: “Tēvs, dod Savu Garu.” Sātans dvesa pār tiem nesvētu iespaidu. Tajā bija gaisma un liela vara, bet nebija saldas mīlestības, prieka un miera. Sātana darbs bija tos pievilt un maldināt Dieva bērnus.