Ģenerālkonferences laikā, kas notika 1850. gada septembrī Suttonā (Vermountas štatā), man tika atklāts, ka septiņas pēdējās mocības tiks izlietas pēc tam, kad Jēzus būs atstājis svētnīcu. Eņģelis sacīja: “Dieva un Jēra dusmība iznīcinās visus bezdievīgos, bet svētie izdzirdot Dieva balsi pietrūksies kājās kā bijājama, varena uzvarētāju armija, taču vēl nebūs laiks izpildīt sodu. Soda izpildīšana notiks pēc tūkstošs gadiem.”
Pēc tam, kad svētie būs ietērpti nemirstībā un uzņemti pie Jēzu, kad viņi būs saņēmuši savas kokles, savas drēbes un savus kroņus, būs iegājuši pilsētā, tikai tad viņi sēdīsies līdzās Jēzum uz tiesu. Tiks atvērtas grāmatas – dzīvības grāmata un nāves grāmata. Dzīvības grāmatā ir svēto labie darbi, bet nāves grāmatā bezdievīgo ļaunie darbi. Šīs grāmatas tiks salīdzinātas ar likumu grāmatu – Bībeli, un visi tiks tiesāti saskaņā ar šo grāmatu. Svētie kopā ar Jēzu tiesās bezdievīgos. “Redzi”, sacīja eņģelis, “Svētie sēž ar Jēzu un bezdievīgos tiesā [53] pēc viņu darbiem. Sods kādu tie saņems, tiek pierakstīta pie viņu vārdiem.” Es redzēju, ka izmeklēšanas tiesas bija tas darbs, ko svētie kopā ar Jēzu veica tūkstošs gadu laikā svētajā pilsētā, pirms tā nonāca uz zemi. Pēc tam, tūkstošs gadu beigās Jēzus ar eņģeļiem un svētajiem atstās svēto pilsētu un nonāks uz zemi. Tajā brīdī uzcelsies bezdievīgie mirušie arī tie, kas Viņu dūruši un, redzēdami Viņu visā Viņa godībā ar eņģeļiem un visiem svētajiem, gauži raudās. Tie redzēs naglu zīmes Pestītāja rokās un kājās, un rētu Viņa sānos. Naglu un šķēpa zīmes mūžīgi liecinās par Viņa godību. Tūkstošs gadu beigās Jēzus nostājās uz Eļļas kalna, kas pāršķēlās uz pusēm un tai vietā izcēlās liels līdzenums. Bezdievīgie, kas šajā laikā uzcelsies, bēgs un slēpsies kalnos un klinšu aizās. Tad uz līdzenumu nolaidīsies svētā pilsēta un sātans bezdievīgos piepildīs ar savu garu. Pēc tam viņš tos pārliecinās, ka svēto pulks pilsētā ir mazs, bet viņa pulks liels, tādēļ viņi var uzveikt svētos un ieņemt pilsētu.
Kamēr sātans formēja savu pulku, svētie bija pilsētā un apbrīnoja Dieva paradīzes jaukumu un godību. Jēzus, kā pavadonis bija viņu priekšgalā. Piepeši mēs pamanījām, ka Viņš mūs bija atstājis, bet drīz dzirdējām Viņa mīlīgo balsi, kas sacīja: “Nāciet, jūs mana Tēva svētie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Mēs sapulcējāmies ap Jēzu un tad kad Viņš slēdza pilsētas vārtus, pār bezdievīgajiem tika izsacīts spriedums. Kad vārti tika aizslēgti, tad svētie izmantojot savus spārnus, uzkāpa uz pilsētas mūriem. Arī Jēzus bija kopā ar tiem. [54] Viņa vainagu rotāja septiņkārtīga diadēma, kas atspoguļoja debesu godības brīnišķo starojumu. Svēto vainagi bija no tīra zelta un rotāti ar zvaigznēm. Viņu sejas staroja godībā, jo tie līdzinājās Jēzum. Es redzēju, ka tad viņi visi kopā devās uz svētās pilsētas centru un šis brīnišķais skats mani ļoti saviļņoja.
Tad bezdievīgie redzēja un sajuta sava zaudējuma rūgtumu. Uguns, kas nāca no Dieva un debesīm, aprija tos pilnīgi un pavisam. Tā bija soda izpildīšana. Bezdievīgie saņēma, to ko svētie saskaņā ar Jēzu pa tūkstošs gadiem tiem bija nosprieduši. Tas pats uguns no Dieva, kas iznīcināja bezdievīgos, šķīstīja visu zemi. Sadrupušie un stāvie kalni ar to nelīdzenajām un asajām virsotnēm, milzīgie klinšu gabali, kas no tiem atšķēlušies zemestrīces laikā, augu valstība un visa dzīvība virs zemes lielā karstumā izkusa un izzuda ugunsliesmās. Pēc tam zeme izveidojās no jauna, jauka un brīnišķīga. Mēs to iemantojām, lai pārvaldītu mūžīgi. Viņa bija tik brīnišķa, ka mēs nespējām noturēt savu sajūsmu un visi saucām vienā balsī: “Gods, aleluja!”