Mīļie brāļi! 1850. gada 26. janvārī Kungs man deva kādu atklāsmi, kuru vēlos jums pastāstīt. Es redzēju, ka daži no Dieva ļaudīm ir miegaini un tikai puslīdz nomodā. Viņi nejūt laiku, kurā mēs tagad dzīvojam un nezina to, ka ir ienācis vīrs ar „slotu”, lai dažus no tiem izslaucītu; Dievs Savus ļaudis grib šķīstīt, taču tiem draud briesmas palikt nešķīstībā un tikt atmesti līdz ar netaisnajiem. (skat. „Viljama Millera sapnis” ??.lpp.)
Es lūdzu Jēzu tos glābt, dot tiem vēl mazliet laika, lai tie ierauga savu bīstamo stāvokli un sagatavojas pirms vēl nav par vēlu. [49] Eņģelis man sacīja: “Iznīcināšana nākusi līdzīgi stiprai vētrai.” Es lūdzu eņģeli apžēlot tautu un glābt tos, kam vēl mīļa šī pasaule; kas saistīti pie saviem īpašumiem, kas nav gatavi no tiem šķirties un upurēties Kunga darbam, lai par šiem līdzekļiem sagatavotu vēstnešus, kas ēdinātu izsalkušās avis, kuras iet bojā no garīgās barības trūkuma.
Kad es redzēju, kā iet bojā dvēseles, tādēļ, ka tās nav saņēmušas mūsu laika patiesību, tajā laikā, kad daudzi, kas to bija saņēmuši, atturēja savus līdzekļus Dievam darba veicināšanai, tad man šis skats likās tik sāpīgs, ka lūdzu eņģeli man to nerādīt. Es redzēju, ka tad, kad Dieva darbam bija nepieciešami viņu līdzekļi, kad tie līdzīgi jauneklim (Mat.19:16-22) aizgāja noskumuši. Bet drīz sāksies iznīcinošie Dieva sodi un iznīcinās visus viņu īpašumus; tad būs par vēlu upurēt laicīgās vērtības un krātu mantu debesīs.
Tad es redzēju brīnišķīgo Pestītāju, žēlastības un mīlestības pilnu, atstājam godības valsti un nākam uz šo tumšo, vientuļo pasauli, lai atdotu Savu dārgo dzīvību un mirtu kā taisnais par netaisnajiem. Viņš izcieta briesmīgu apsmieklu un tumsonīgā pūļa nievāšanu, spēcīgos ērkšķu kroņa dūrienus, kura ērkšķi sadūra Viņa miesu. Un garīgie pārdzīvojumi, kas bija jāpārdzīvo Ģetzemenes dārzā! Tie bija šausmīgi, jo Viņu nospieda visas pasaules grēki. Eņģelis man jautāja: “Kā dēļ?” Ak, es redzēju un zināju, ka tas bija mūsu dēļ. Viņš to visu izcieta mūsu dēļ, lai ar Savām dārgajām asinīm mūs darītu taisnus Dieva priekšā.
Tad man atkal tika rādīti tie, kas nav gatavi šķirties no šīs pasaules bagātībām, lai šos līdzekļus izmantotu dvēseļu glābšanā un izsūtītu vēstnešus patiesības pasludināšanai. Jēzus par tiem lūdz Tēva priekšā, atsaukdamies uz savām asinīm, savām ciešanām un savu nāvi! Dieva kalpi gaida un ir gatavi nest dvēselēm pestījošo patiesību, [50] lai arī šīs dvēseles tiktu apzīmogotas ar dzīvā Dieva zīmogu. Taču daži, kas apliecina, ka ticot mūsu laika patiesībai, no līdzekļiem, kurus Dievs viņiem piešķīris, kā zemes pārvaldniekiem, nespēj Dieva vēstnešiem ziedot pat mazumiņu.
Pēc tam man tika rādīts Jēzus, Viņa ciešanas un lielā mīlestība, kas Viņu pamudināja nodot savu dzīvību par cilvēkiem. Līdzās es redzēju to dzīves, kas izlikās par Viņa sekotājiem; tiem šīs pasaules labumi bija tik mīļi, ka tie nespēja saņemties un palīdzēt dvēseļu glābšanas darbā. Eņģelis jautāja: “Vai tādi var ienākt Debesu valstībā?” Kāds cits eņģelis atbildēja: “Nē, nekad, nekad, nekad! Tie, kas virs zemes nav ņēmuši dalību Dieva darbā, nekad nevarēs tur augšā dziedāt par pestījošo mīlestību.” Es redzēju, ka darbs, kuru Dievs virs zemes ātri noslēdz, drīz taisnīgi tiks pabeigts. Dieva vēstnešiem jāsteidzas visos virzienos un jāsalasa izkaisītais ganāmpulks. Viens no eņģeļiem jautāja: „Vai visi ir vēstneši?” Kāds cits atbildēja: “Nē, nē! Tikai tie, kuriem ir vēsts no Dieva.”
Es redzēju, ka Dieva darbs tika kavēts un apkaunots ar dažiem, kas braukāja apkārt un sludināja, taču šajā sludināšanā nebija vēstījuma no Dieva. Tiem būs jāatbild Dievam par katru santīmu, ko tie ir izlietojuši, savu neauglīgo ceļojumu rezultātā, jo šī nauda būtu varējusi nest bagātīgus augļus Kunga svētajam darbam. Ja ar šiem līdzekļiem rīkotos Dieva aicinātie un izredzētie vēstneši, tad neviena dvēsele nebūtu gājusi bojā garīgās barības trūkuma dēļ. Es redzēju, ka tiem, kam ir iespēja ar savām rokām darboties un pabalstīt Dieva darbu, tieši tāpat būs jāsniedz atbildība, par izlietoto spēku kā citiem, par saviem līdzekļiem.
Lielā sijāšana ir sākusies un visi tie, kas nevēlās ieņemt stingru un noteiktu nostāju attiecībā uz patiesību, un nevēlās upurēties Dieva un Viņa darba dēļ, tiks izsijāti. Eņģelis sacīja: “Vai tu domā, ka kādam šī upurēšanās tiek uzspiesta? Nē, nē! [51] Upurim ir jābūt brīvprātīgam. Ja kāds grib pirkt tīrumu, lai to iegūtu, viņš atdos visu.”
Es lūdzu Dievu žēlot savus ļaudis, īpaši tos kuri bija vāji un tuvu bojāejai. Pēc tam es redzēju ātru Visvarenā sodību tuvošanos un lūdzu eņģeli, ar savu vareno Vārda spēku uzmodināt bezrūpīgos ļaudis. Bet viņš sacīja: “Visi Sinaja pērkoni un zibeņi neuzmodinās tos, kas nepieskaras Dieva Vārda vienkāršajām, gaišajām patiesībām. Tos uzmodināt pat eņģeļu saucieni.”
Tad es redzēju cik skaists un mīlīgs ir Jēzus. Viņa drēbes bija gaišākas par visbaltāko sniegu. Vārdos nav iespējams izsacīt Viņa godību un diženumu. Visi, kas tur Dieva baušļus, ieies caur vārtiem pilsētā. Tiem būs tiesības pie dzīvības koka un tie vienmēr būs brīnišķīgā Jēzus tuvumā, Kura seja spīdēs gaišāk par pusdienas sauli.
Pēc tam man tika parādīts Ādams un Ieva paradīzē. Viņi ēda no aizliegtā koka un tādēļ tika izdzīti no paradīzes dārza. Tad, ap dzīvības koku tika nostādīts ugunīgs zobens, lai viņi neēstu no tā auļiem un nekļūtu par nemirstīgiem grēciniekiem, jo dzīvības koks dod mūžīgo dzīvību. Es dzirdēju kādu eņģeli jautājam: “Kurš no Ādama ģimenes ir izgājis caur ugunīgo zobenu un ēdis no dzīvības koka?” Un kāds cits eņģelis atbildēja: “Neviens, tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka. Dvēsele, kas grēko mirs mūžīgā nāvē, kurai nav nekādas cerības uz augšāmcelšanos un tad Dieva dusmība būs izlīdzināta.
Svētie paliks svētajā pilsētā un valdīs tūkstošs gadus kā ķēniņi un priesteri. Pēc tam Jēzus ar svētajiem nonāks uz Eļļas kalnu, kurš pāršķelsies un izveidos lielu līdzenumu, [52] kurā atradīsies Dieva paradīze. Zemes atlikušā daļa netiks šķīstīta, tad tūkstošgades beigās, uzcelsies bezdievīgie mirušie un sapulcēsies ap pilsētu. Bezdievīgo kājas nekad neaizskars jauno zemi. No Dieva, no debesīm nāks uguns un aprīs tos, ka nepaliks ne saknes, ne zaru. Sātans ir sakne un viņa bērni zari. Uguns, kas izdeldēs bezdievīgos, šķīstīs arī zemi.