Tā kā Dievs man ir rādījis adventistu [14] ceļojumu uz svēto pilsētu un bagāto algu, kas tiks dota tiem, kas gaida sava Kunga atgriešanos no kāzām, mans pienākums ir dot īsu pārskatu no tā, ko Dievs man parādījis. Mīļotajiem svētajiem ir jāuzvar daudz grūtību. Taču “mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, dara neizsakāmi lielu, mūžīgu un patstāvīgu godību, mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams; jo, kas redzams, tas ir laicīgs, bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.” Esmu mēģinājusi nest līdzi labu vēsti un dažus vīnogu ķekarus no debess Kanaānas, par ko daži gribēja mani nomētāt ar akmeņiem, tāpat kā draudze gribēja nomētāt ar akmeņiem Jozuu un Kālebu. (skat. 4.Moz. 14:10) Bet es jums apgalvoju, mani brāļi un māsas, tā ir laba zeme, un mums ir iespējams viņā ieiet un to iemantot.
Kamēr mēs pie ģimenes altāra lūdzām, pār mani nāca Svētais Gars un man likās it kā es taptu pacelta augstāk un augstāk, tālu virs tumšās pasaules. Es atskatījos un meklēju adventistus pasaulē, bet nevarēju tos ieraudzīt. Tad kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz, bet mazliet augstāk”. Es pacēlu savas acis un ieraudzīju kādu taisnu, šauru taciņu, kura bija uzcelta augstu pāri pasaulei. Pa to adventisti ceļoja uz svēto pilsētu, kas atradās taciņas galā. Aiz viņiem taciņas sākumā, bija spoža gaisma, kas bija “Pusnakts sauciens” , kā to man sacīja kāds eņģelis. Tā apspīdēja visu ceļu, un bija kāju gaišums, lai tie nekluptu. Kad tie savas acis turēja vērstas uz Jēzu, kas atradās taisni viņu priekšā un vadīja tos uz pilsētu, tad tie bija droši. Bet drīz daži no viņiem kļuva vāji un sacīja, ka pilsēta vēl ir tik tālu, un tie ir domājuši, ka daudz ātrāk varēs tajā ieiet. Bet Jēzus tos iedrošināja, [15] paceldams savu labo roku, no kuras izplūda godības pilna gaisma pār adventistiem, un tie sauca: “Aleluja!” Citi, neapdomīgi, nonicināja gaismu aiz viņiem un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas tos tik tālu izvedis. Aiz tiem izdzisa gaisma, un viņu kājas palika pilnīgā tumsībā; tie paklupa, pazaudēja Jēzu no acīm un nokrita no taciņas, zem viņiem esošajā tumšajā, ļaunajā pasaulē. Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudziem ūdeņiem, kas paziņoja Jēzus nākšanas dienu un stundu. Dzīvi palikušie svētie, pēc skaita144 tūkstoši, pazina šo balsi, turpretim bezdievīgie to uzskatīja par pērkonu un zemestrīci. Dievs, paziņodams laiku, izlēja pār tiem Svēto Garu un to vaigi sāka starot un Dieva godība atspoguļojās uz tiem, tāpat kā uz Mozu, kad viņš nonāca no Sinaja kalna.
Tie 144 tūkstoši visi bija apzīmogoti un pilnīgi vienoti. Uz viņu pierēm bija rakstīts: Dievs, jaunā Jeruzaleme, un Jēzus jaunais vārds, kuru saturēja kāda jauka zvaigzne. Par mūsu laimīgo, svēto stāvokli bezdievīgie kļuva ļoti dusmīgi, tie vētrainās dusmās gribēja gāzties pār mums un pielikt rokas, lai iemestu mūs cietumā; bet kad mēs Kunga vārdā pacēlām savas rokas, tie bezspēcīgi nokrita pie zemes. Tad šis sātana pūlis saprata, ka Dievs mīl tos, kas viens otram mazgā kājas un var sveicināt brāļus ar svētu skūpstu un tie noliecās pie mūsu kājām.
Drīz mūsu acis tika vērstas uz austrumiem, kur parādījās kāds mazs, tumšs mākonītis, gandrīz pus vīra plaukstas lielumā; mēs visi zinājām, ka tā ir Cilvēka Dēla zīme. Mēs visi ar dziļu pazemību raudzījāmies uz šo mākonīti, kā tas tuvodamies tapa arvien gaišāks, spožāks un krāšņāks, līdz kļuva par lielu, baltu mākoni. Tā pamats izskatījās kā uguns, pār to bija varavīksne, un to apņēma desmitiem tūkstošu eņģeļu, [16] kas mīlīgā balsī dziedāja; uz šī mākoņa sēdēja Cilvēka Dēls. Viņa mati bija balti un matu sprogas nokārās uz pleciem un uz Viņa galvas bija vairāki kroņi. Viņa kājas līdzinājās ugunij; Viņa labajā rokā bija ass sirpis, kreisajā – sudraba bazūne. Viņa acis bija kā uguns liesma, kas dziļi iespiedās Viņa bērnos. Tad visu sejas nobālēja, un tos, kas bija atmetuši Dievu, apņēma tumsība. Mēs visi izsaucāmies: Kas var pastāvēt? Vai mans apģērbs ir neaptraipīts? Tad eņģeļi beidza dziedāt, kādu laiku valdīja šaušalīgs klusums, un pēc tam Jēzus sauca: “Tie, kam šķīstas sirdis un rokas, pastāvēs; mana žēlastība priekš jums ir pietiekoša.” Tad mūsu sejas staroja un ikviena sirds piepildījās ar prieku. Eņģeļi atkal sāka dziedāt, kamēr mākonis pienāca vēl tuvāk zemei.
Kad Jēzus, ietērpts uguns liesmās nonāca mākonī, tad atskanēja Viņa sudraba bazūne. Viņš raudzījās uz svēto kapiem un, paceldams savas acis un rokas pret debesīm, sauca: “Uzmostaties! Uzmostaties! Uzmostaties! Jūs, kas guļat zemē, un ceļaties augšā!” Tad notika zemes trīce, kapi atdarījās un mirušie iznāca, ģērbti nemirstībā. Kad tie 144 tūkstoši pazina savus draugus tie sauca “Aleluja”, un tai pašā acumirklī arī mēs tikām pārvērsti un tapām aizrauti gaisā, pretī Kungam.
Mēs visi, mākoņa apņemti, tikām septiņas dienas nesti uz augšu līdz sasniedzām kristāla jūru, kur Jēzus iznesa kroņus un ar paša roku uzlika tos mūsu galvās. Viņš deva mums zelta kokles un uzvaras palmas. Tie 144 tūkstoši stāvot pie kristāla jūras izveidoja četrstūri. Dažiem no tiem kroņi bija ļoti krāšņi, kamēr citiem ne tik krāšņi. Daži bija apsēti ar zvaigznēm, kamēr citiem bija tikai dažas, taču ikviens ar savu kroni bija pilnīgi apmierināts. Visi [17] no pleciem līdz pat kājām bija ietērpti spožā, baltā apģērbā. Kad gājām pār kristāla jūru uz pilsētas vārtiem, ap mums bija eņģeļi. Tad Jēzus pacēla savu vareno, spēcīgo roku un, satverot spīdošajās eņģēs balstītos pērļu vārtus, tos atdarīja un uz mums sacīja: “Jūs esat savas drēbe mazgājuši manās asinīs, esat stipri turējušies par manu patiesību, nāciet iekšā!” Mēs visi iegājām iekšā un jutām, ka mums ir tiesības atrasties šajā pilsētā. Šeit mēs redzējām dzīvības koku un Dieva troni. No troņa izplūda dzīva ūdens straume, un abās straumes pusēs bija dzīvības koks. Katrā straumes pusē bija koka stumbrs no šķīsta un spīdoša zelta.
Sākumā domāju, ka redzu divus kokus, bet vēlreiz apskatoties sapratu, ka tie galotnē savienojas kā viens. Dzīvības koks stāvēja dzīvības upes abās pusēs. Tā zari nokarājās līdz pat tai vietai, kur stāvējām mēs; tā augļi bija koši un izskatījās kā zelts, maisīts ar sudrabu. Lai apskatītu šīs vietas godību, mēs visi pagājām zem koka un apsēdāmies. Tad, Dieva valstībā parādījās brāļi Fitčs un Stokmans, kas bija sludinājuši evaņģēliju un kurus Dievs iepriekš bija guldījis kapā, lai glābtu, un prasīja ko mēs esam piedzīvojuši pa to laiku, kamēr tie gulēja. Mēs mēģinājām pastāstīt mūsu lielākās grūtības, taču tās, salīdzinot ar to godību, kas bija ap mums, izskatījās tik niecīgas, ka negribējām par tām runāt un tikai izsaucāmies: “Aleluja, debesis ir viegli sasniedzamas!” Mēs aizskārām mūsu zelta kokles un aizskanēja viss debesu plašums.
Ar Jēzu priekšgalā mēs visi no pilsētas nokāpām uz zemi un uz kāda liela un augstu kalna, kas Kungu nevarēja panest un sadalījās divās daļās, izcēlās liels līdzenums. Tad mēs paskatījāmies uz augšu [18] un redzējām lielo pilsētu uz divpadsmit pamatiem, ar divpadsmit vārtiem, katrā pusē pa trim, un pa vienam eņģelim pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucamies: “Pilsēta, lielā pilsēta ir nonākusi, tā ir nonākusi no Dieva no debesīm”, un tā nolaidās uz klajumu, kur mēs stāvējām. Tad mēs no ārienes aplūkojām pilsētas brīnišķo iekārtojumu. Es tur redzēju jaukus namus kā sudrabs, kas atbalstīti uz četriem ar pērlēm greznotiem stabiem, kas bija brīnišķīgi pēc sava izskata. Tie bija svēto mājokļi; pie katra no tiem atradās zelta lievenis. Es redzēju kā daži no svētajiem, ieiedami namos, noņēma savus kroņus un nolika tos uz lieveņa. Tad tie gāja laukā un māju tuvumā sāka strādāt; bet ne tā kā mums šeit virs zemes jāstrādā, nē, nē! Brīnišķīgs gaismas stars atspīdēja pār visu galvām un pastāvīgi tie teica un slavēja Dievu.
Un es redzēju kādu citu lauku ar dažādām puķēm, un tās plūkdama es izsaucos: “Tās nekad vairs nenovītīs.” Tad es redzēju kādu klajumu, apaugušu ar brīnišķa izskata garu zāli, kas bija svaigi zaļa. Tā viļņojās laistīdamās kā sudrabs un zelts par godu ķēniņam Jēzum. Tad mēs pienācām kādam citam klajumam, kur redzējām dažādus dzīvniekus – lauva, jērs, leopards, vilks, tie visi, bija draudzīgi. Mēs gājām caur viņu vidu, un tie mums mierīgi sekoja. Pēc tam mēs iegājām kādā mežā, ne tādā tumšā, kādi pie mums, bet gaišā, pildītā ar spožumu. Koku zari viegli šūpojās, un mēs visi iesaucāmies: “Mēs dzīvosim tuksnesī bez bailēm un gulēsim mežos.” Mēs turpinājām iet caur mežiem, jo bijām ceļā uz Ciānas kalnu.
Tālāk ejot satikām kādu pulku, kas arī apbrīnoja šīs vietas godību. Viņu kroņi spīguļoja, drēbes bija šķīsti baltas un viņu drēbēs es pamanīju sarkanu vīli. Kad mēs tos sveicinājām, [19] es jautāju Jēzum, kas viņi ir. Viņš atbildēja, ka tie ir mocekļi, kas Viņa dēļ esot nokauti. To vidū bija neskaitāms bērnu pulks, kuru drēbēs arī bija sarkanā vīle. Ciānas kalns tagad atradās taisni mūsu priekšā un uz tā bija vēl septiņi citi kalni, uz kuriem auga rozes un lilijas. Es redzēju mazus bērnus kāpjam vai lidojam, jo kad tie vēlējas, tie izmantoja savus mazos spārniņus, lai uzlaistos kalnu galotnēs, kur tie plūca nekad nevīstošas puķes. Visapkārt dievnamam atradās dažādi koki, kas šo vietu padarīja vēl jaukāku. Buksusu, priedes, egles un eļļas koki, mirtes un granātābeles, vīģes koki noliecās no smagās auļu nastas – tas viss darīja šo vietu brīnišķi jauku. Kad mēs taisījāmies ieiet dievnamā, Jēzus savā maigajā balsī sacīja: “Tikai tie 144 tūkstoši lai ieiet šai vietā”, un mēs saucām: Aleluja!