Šeit Jēzus runā par cilvēkiem, kuriem nav nekādas vēlēšanās atbrīvoties no grēka verdzības. Nododoties izvirtībai un zemiskiem darbiem, viņu raksturs ir tā degradējies, ka tie pieķērušies ļaunumam un nevēlas no tā šķirties. Kristus kalpiem nevajadzētu atļaut, ka cilvēki, kam Evaņģēlijs ir tikai strīda un izsmiekla objekts, aizkavētu viņu laiku.
Tomēr Pestītājs nekad nepagāja garām dvēselei, kas bija gatava pieņemt dārgās debesu patiesības, lai cik dziļi tā arī būtu kritusi. Muitniekiem un laulības pārkāpējiem Viņa Vārds kalpoja kā jaunas dzīves sākums. Marija Magdalēna, no kuras Viņš izdzina septiņus velnus, bija pēdējā pie kapa un pirmā, kuru Viņš apsveica pēc augšāmcelšanās. [130] Sauls no Tarsas, kurš vēlāk kļuva par Pāvilu, uzticīgu Kristus kalpu, bija viens no niknākajiem Evaņģēlija ienaidniekiem. Zem degradācijas un nievāšanas maskas, pat zem nozieguma maskas var būt apslēpta dvēsele, kuru Jēzus žēlastība vēlas glābt, lai ievietotu to kā dārgakmeni Pestītāja kronī.