Kristus lūgšanas pirmā daļa attiecas uz Dieva vārdu, valstību un prātu — lai vārds top svētīts, lai tuvojas Dieva valsts un lai tiek piepildīts Viņa prāts. Kad Dieva darbs mūsu interesēs ieņem pirmo un galveno vietu, tad droši varam lūgt par savu personīgo vajadzību apmierināšanu. Atsakoties no sava personīgā "es" un pilnīgi nododoties Kristum, mēs kļūstam dievišķās ģimenes locekļi, un tāpēc viss, kas atrodas Tēva namā, pieder arī mums. Visas Kunga bagātības kā šinī, tā nākamajā pasaulē ir arī mūsu īpašums. Eņģeļu kalpošana, Dieva Gara dāvanas — tas viss ir arī priekš mums un mūsu. Pasaule ar visām savām bagātībām pieder arī mums, cik daudz tas kalpo mūsu labklājībai, audzinot mūs debesīm, pat ienaidnieku naids mums izrādīsies par svētību. Ja "jūs piederat Kristum", tad "viss ir jūsu" (1. Kor. 3:23,21).
Tomēr mēs esam kā bērni, kas vēl nav kļuvuši par sava mantojuma pārvaldniekiem. Kungs vēl nevar uzticēt mūsu bagāto mantojumu, lai sātans ar savu viltību mūs neapmānītu un neatņemtu to kā paradīzē Ievai un Ādamam. [111] Tādēļ Kristus to glabā priekš mums drošībā, kur laupītājs nevar tikt klāt. Līdzīgi bērniem mēs ik dienas saņemsim tik daudz, cik mums nepieciešams tās dienas vajadzībām. Mums ik dienas jālūdz: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien." Nekādā gadījumā nezaudē drosmi, ja šodien nesaņemsi tik daudz, lai pietiktu rītdienai. Mums ir Viņa apsolījuma garantija: "Paliec savā zemē un tu būsi paēdināts." (Ps. 37:3, angļu tulk). Dāvids sacīja: "Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi." (Ps. 37:25). Kungs, kas sūtīja kraukli, lai pabarotu Eliju pie Kritas upes, neatstās nevienu Viņam svētījušos dvēseli. Par dievbijīgo sacīts: "Tam būs sava maize, ūdens tam netrūks." (Jes. 33:16). "Tie neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši." (Ps. 37:19). "Viņš jau sava paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?" (Rom. 8:32). Viņš, kas atvieglināja savas mātes rūpes un nastas un palīdzēja viņas mazajā Nācaretes saimniecībā, jūt līdzi katrai mātei, kas ar grūtībām iegūst iztiku saviem bērniem. Viņš, kurš iežēlojās par lielo ļaužu pulku, redzot, ka tie bija novārdzināti un atstāti, arī šodien jūt līdzi cietējiem. Viņa svētojošā roka sniedzas tiem pretī, un mācekļiem dotajā lūgšanā Jēzus pamāca neaizmirst trūcīgo vajadzības.
Lūdzot: "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien", mēs lūdzam gan par sevi, gan par citiem. Mēs atzīstam, ka viss, ko Dievs sniedz, nav domāts tikai un vienīgi mums. [112] Kungs uztic mums bagātību, lai mēs varētu pabarot izsalkušos. Savā laipnībā Viņš to sagatavojis trūcīgajiem (Ps. 68:10). Viņš saka: "Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus (..). Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām." (Lūkas 14:12-14).
"Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem." "Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību." (2. Kor. 9:8,6).
Lūgšana par dienišķo maizi neattiecas tikai uz uzturu organisma spēku uzturēšanai, bet ietver arī lūgumu pēc garīgās maizes, kas nepieciešama dvēseles mūžīgai dzīvei. Jēzus mūs aicina: "Uzņemiet sevī nevis iznīkstošu barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei." Viņš saka: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi." (Jāņa 6:51). Mūsu Pestītājs ir Dzīvības maize un, sajūtot Viņa mīlestību, domājot par to sevī, mēs ēdam no debesim nākušo Maizi.
Mēs pieņemam Kristu caur Vārdu, un, pateicoties mums dotajam Svētajam Garam, Viņa Vārds atklājas mūsu saprašanai un tajā apslēptās patiesības kļūst tuvas sirdij. Lasot Viņa Vārdu katru dienu, jālūdz, lai Dievs sūta Svēto Garu atklāt mums patiesību, kas stiprinātu mūsu dvēseles ikdienas vajadzībās. [113]
Mūsu labā Kungs māca ik dienas lūgt pēc miesīgā un garīgā uztura. Viņš vēlas, lai mēs saprastu savu atkarību no Viņa, tāpēc Dievs ļoti vēlas, lai mēs ar Viņu sarunātos. Pateicoties šiem sakariem ar Kristu gan lūgšanās, gan Viņa Vārda dārgo patiesību izpētē, mēs kā izsalkušas dvēseles tiekam paēdināti un kā izslāpuši veldzējamies pie Dzīvības Avota.