Izsekojot izteiktajām svētībām, mēs atrodam progresu kristīgos piedzīvojumos. Kas izjutis vajadzību pēc Kristus, nesis bēdas grēka dēļ un ar Kristu izgājis sāpju skolu, tas no dievišķā Skolotāja mācīsies ari lēnprātību. [14]
Kā pagāni, tā jūdi augstu vērtēja pacietību un lēnprātību, ciešot netaisnību. Svētā Gara iespaidā izteiktais apgalvojums, ka Mozus bija lēnprātīgākais cilvēks virs zemes (4. Mozus 12:3), neizpelnījās viņa laika biedru atzinību, drīzāk gan modināja līdzjūtību vai pat naidu. Bet Jēzus pieskaita lēnprātību tikumiem, kas mūs dara derīgus debesu valstībai. Šī krāšņā tikuma dievišķais skaistums ir atklāts Viņa paša personīgajā dzīvē un raksturā.
Jēzus, Tēva godības atspīdums, "neturēja par laupījumu (ieguvumu - red.) līdzināties Dievam, bet pats sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu" (Filip. 2:6,7). Viņš pazemojās līdz pat zemes dzīvei, atrazdamies starp cilvēku bērniem ne kā ķēniņš, kuru pienākas godināt, bet kā tāds, kura dzīves uzdevums ir kalpot citiem. Viņa būtnē nebija ne svētulības, ne aukstas stingrības. Pasaules Pestītājam bija cēlāka daba nekā eņģeļiem, tomēr ar Viņa dievišķo majestāti bija savienota lēnprātība un pazemība, kas pievilka visus cilvēkus.
Jēzus iztukšoja sevi, un nekur Viņa darbībā neparādījās paša "es". Viņš visu nodeva Dieva gribai. Kad Kristus darbs zemes virsū bija jau gandrīz pabeigts, Viņš varēja sacīt: "Es Tevi (Tēvs) esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu man esi uzdevis." (Jāņa 17:4). Un mums Viņš pavēl: "Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." (Māt. 11:29). "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt." (Mat. 16:24). Gāziet savu paša "es" no troņa un neļaujiet tam ilgāk valdīt jūsu dvēselēs. [15]
Kas vēro Kristus pašaizliedzību, lēnprātību un pazemību, tam līdz ar Daniēlu, kad viņš redzēja vienu Cilvēka Dēlam līdzīgu, jāsaka: "Man izzuda visi spēki, mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai." (Dan. 10:8). Neatkarība un patvaldība, ar kuru mēs tik labprāt izceļamies, tad mums atspīd pareizā gaismā — kā sātana varas zīme. Cilvēcīgā daba vienmēr ir gatava ar citiem strīdēties, bet kas no Kristus mācījies, tas ir brīvs no paša "es", no lepnības un valdīšanas kāres, viņa dvēselē ir miers, jo viņš savu "es" ir nodevis Svētajam Garam. Tad mēs nebūsim norūpējušies par augstākas vietas iegūšanu, mēs nevēlēsimies vērst citu uzmanību uz sevi, bet sapratīsim, ka mūsu augstākā vieta ir pie Pestītāja kājām. Mēs skatāmies uz Jēzu, gaidām, lai Viņa roka mūs vada, un klausām Viņa balsij. Apustulis Pāvils to bija piedzīvojis, jo viņš saka: "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani." (Gal. 2:20).
Kad mēs uzņemam Kristu kā paliekošu viesi, tad Dieva miers, kas augstāks par visu saprašanu, mūsu sirdi un prātu paglabās Kristū Jēzū. Pestītāja dzīve virs zemes, lai gan pavadīta cīņu karstumā, tomēr bija miera dzīve. Kamēr saniknotie ienaidnieki Viņu nemitīgi vajāja, Viņš teica: "Kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam patīk, to Es daru vienmēr." (Jāņa 8:29). [16] Neviens cilvēcīgu vai sātanisku dusmu uzplūdums nespēja iztraucēt Viņa mieru un pilnīgu sadraudzību ar Dievu. Viņš saka mums: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu." (Jāņa 14:27). "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm." (Mal. 11:29). Nesiet kopā ar Mani kalpošanas jūgu Dieva godam un cilvēces pacelšanai, un jūs redzēsiet, ka jūgs ir maigs un nasta viegla.
Patmīlība traucē mūsu mieru. Kad dzīvs ir paša "es", mēs vienmēr esam gatavi to pasargāt no katra sarūgtinājuma, no katra apvainojuma, bet kad esam miruši un mūsu dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā, nevērība un nicināšana vairs sāpes nedara. Mēs būsim kurli pret pārmetumiem, akli pret nievāšanām un apvainojumiem: "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu."(1. Kor. 13:4-8).
Laime, kas plūst no zemes avotiem, ir tikpat mainīga kā apstākļi, kas to izsauc, bet Kristus miers ir pastāvīgs. Tas nav atkarīgs ne no dzīves apstākļiem, ne no pasaules bagātības apmēriem, ne arī no draugu skaita. Kristus ir dzīvs ūdens Avots, un laime, ko Viņš sniedz, nebeidzas.
Ja mājās valda Kristus lēnprātība, tad iedzīvotāji ir laimīgi. Lēnprātība neceļ strīdu un nesniedz atbildei ļaunu vārdu, bet klusina nemierīgo prātus un izplata laipnību, kas iespaido arī pārējos ģimenes locekļus. [17] Piekopjot lēnprātību, šīs zemes ģimenes kļūst par lielās debesu ģimenes sastāvdaļu.
Mums daudz labāk būtu paciest nepatiesus apvainojumus, nekā uzņemties atbildības slogu par saviem ienaidniekiem. Naids un atriebības gars nāk no sātana, un cilvēks, kas to kopj, nes tikai zaudējumus. Sirds pazemība, īsta lēnprātība — auglis, gūts savienībā ar Kristu, ir patiesās svētības noslēpums. "Viņš pagodina bēdīgos ar pestīšanu." (Ps. 149:4, Glika tulk.).
Lēnprātīgie "zemi iemantos". Grēks nāca pasaulē ar tieksmi paaugstināties, un mūsu pirmie vecāki pazaudēja savas valstības — šīs skaistās zemes — pārvaldību. Ar pašaizliedzību Kristus glāba pazudušos, un Viņš saka, ka mums jāuzvar tā, kā Viņš uzvarējis(Atkl. 3:21). Ar pazemību un pašaizliedzību varam kļūt Viņa līdzmantinieki, kad "lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam" (Ps. 37:11). Lēnprātīgiem apsolītā zeme nelīdzināsies šai grēka un nāves zemei. "Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. " (2. Pēt. 3:13). "Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi tam kalpos." (Atkl. 22:3).
Tur nav nekādas vilšanās, bēdu vai grēka un neviens nesacīs: "Es esmu slims." Tur nav ne sēru gājienu, ne skumju, ne nāves, ne šķiršanās, ne salauztu siržu, bet tur ir Jēzus un miers. [18] "Tie neizsalks un neizslāps, tos nespiedīs ne karstums, ne saules svelme, jo viņu apžēlotājs tos vadīs, tos vedīs pie ūdens avotiem un atspirdzinās." (Jes. 49:10).