Šeit minētās bēdas ir patiesas sirds skumjas par grēku. Jēzus saka: "Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis." (Jāņa 12:32). Tas, kurš jūt pamudinājumu uzlūkot pie krusta paaugstināto Jēzu, saskata cilvēces grēcīgumu. Viņš redz, ka grēks ir tas, kas šautis un krustā sitis godības Kungu. Viņš redz, ka ir mīlēts ar neizsakāmu mīlestību jau tad, kad viņa dzīve bijusi nepārtrauktas nepateicības un pretestības pārpilna. Viņš ir atmetis savu vislabāko Draugu un rupji noraidījis visvērtīgāko debesu dāvanu. [10] Viņš pats pie sevis no jauna krustā sitis Dieva Dēlu un atkal sāpinājis ievainoto sirdi. Plats, tumšs un dziļš grēka bezdibenis viņu atšķir no Dieva, un sirds izmisumā tas skumst un bēdājas.
Tā apbēdinātie "tiks iepriecināti". Dievs atklāj mums mūsu vainas, lai mēs steigtos pie Kristus un caur Viņu tiktu atbrīvoti no grēka varas un priecātos Dieva bērnu brīvībā. Patiesā satriektībā mēs varam nākt krusta pakājē un tur atstāt savas nastas.
Pestītāja vārdos ir iepriecas vēsts arī tiem, kas piedzīvo nelaimes vai smagus zaudējumus. Mūsu bēdas neizplaukst no zemes (Ījaba 5:6, Glika tulk.). Dievam "nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus" (Raudu dz. 3:33). Viņš pieļauj pārbaudījumus un ciešanas, "lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki" (Ebr. 12:10). Ticībā izturēts pārbaudījums, kas šķiet tik rūgts un grūti panesams, izrādīsies par svētību. Nežēlīgs sitiens, kas izdzēš priekus, kļūs līdzeklis, ka paceļam acis uz debesīm. Cik gan daudzi nekad nebūtu atzinuši Jēzu, ja bēdas tos nebūtu vadījušas meklēt iepriecu Viņā.
Dzīves pārbaudījumi ir Dieva meistari, kuri dara mūsu raksturus brīvus no piemaisījumiem un asumiem. Cirtieni, pieslīpēšana, kalšana, pulēšana un spodrināšana ir sāpīgs process. Ir grūti tikt slīpētam kā akmenim. Bet tā akmeni padara derīgu ieņemt vietu debesu dievnamā. Nederīgam materiālam Meistars neveltī tik rūpīgu un pamatīgu darbu. Tikai Viņa dārgakmeņi tiek spodrināti, lai "būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs" (Ps. 144:12).
Kungs darbosies visu to labā, kas paļaujas uz Viņu. [11] Skaistas uzvaras, vērtīgas mācības un brīnišķīgi piedzīvojumi būs uzticīgo ieguvums.
Mūsu debesu Tēvs nekad nav nevērīgs pret tiem, kurus piemeklējušas bēdas. Kad Dāvids kāpa Eļļas kalnā, "kalnup iedams, viņš raudāja, un savu galvu viņš bija ietinis, un viņš gāja basām kājām" (2. Sam. 15:30). Kungs viņu līdzcietīgi uzlūkoja. Dāvids bija apvilcis sēru drēbes, un to mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Ārējās pazemošanās zīmes liecināja par viņa satriektību. Ar asarām sirds izmisumā viņš savu problēmu uzticēja Dievam, un Kungs neatstāja savu kalpu. Nekad Dāvids nebija dārgāks Mūžīgās Mīlestības Sirdij kā tad, kad, sirdsapziņas mocīts, dzīvības briesmās bēga no ienaidniekiem, kurus uz sacelšanos bija vadījis paša dēls. Kungs saka: "Ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekārsies un atgriezies!" (Atkl. 3:19). Kristus stiprina satriekto sirdi un cēlina skumstošo dvēseli, līdz tā kļūst par Viņa mājvietu.
Bet kad mūs piemeklē nelaimes, cik gan daudzi no mums līdzinās Jēkabam! Mēs domājam, ka tā ir ienaidnieka roka, un tumsā akli cīnāmies līdz spēku izsīkumam, tomēr mēs neatrodam ne atvieglojumu, ne glābšanu. Dievišķais pieskāriens rīta agrumā Jēkabam atklāja, ka viņš cīnās ar Derības Eņģeli. Tad Jēkabs raudādams bezpalīdzīgi piekļāvās bezgalīgās mīlestības krūtīm, lai saņemtu svētības, pēc kurām ilgojās viņa dvēsele. Mums arī jāmācās atzīt, ka pārbaudījumi nes svētību, un nenicināt Kunga pārmācību, un nepagurt, kad Viņš mūs norāj. [12]
"Svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca (..). Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars." (Ījaba 5:17-19). Pie katra sasistā Jēzus nāk ar dziedināšanu. Viņa klātbūtnes brīnišķā atklāšanās var apgaismot zaudējumu, sāpju un ciešanu dzīvi.
Dievs negrib, ka paliekam bēdu nospiestībā ar smeldzošām un salauztām sirdīm. Viņš vēlas, lai paceļam skatienu un uzlūkojam Viņa mīlestībā starojošo vaigu. Pestītājs stāv līdzās daudziem, kuru acis ir tā asaru aizmiglotas, ka tie nepamana Viņu. Viņš ilgojas satvert mūsu rokas un vēlas, lai mēs uz To raudzītos vienkāršā ticībā, ļaujoties Viņa vadībai. Jēzus sirds ir atvērta mūsu nelaimēm, bēdām un pārbaudījumiem. Viņš mūs ir mīlējis ar mūžīgu mīlestību un iekļāvis savā lielajā žēlastībā. Mēs varam savas sirdis nodot Viņam un nepārtraukti domāt par Viņa laipnību un mīlestību. Viņš pacels dvēseli pāri ikdienas bēdām un raizēm miera valstībā.
Domājiet par to, ciešanu un sāpju bērni, un teiciet "sevi laimīgus cerībā" (Rom. 5:3). "Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība." (1. Jāņa 5:4).
Svētīgi ir arī tie, kas kopā ar Jēzu raud līdzjūtībā par pasaules bēdām un nožēlā par tās grēkiem. Šāda noskumšana ir brīva no patmīlības. Jēzus bija "vīrs, kam sāpes nebija svešas" (Jes. 53:3), un Viņš izcieta neaprakstāmas sirds mokas. Viņa garu plosīja un satrieca cilvēku pārkāpumi. [13] Pašaizliedzīgā dedzībā Viņš pūlējās atvieglot cilvēces ciešanas un postu, bet Viņa sirdi nomāca skumjas, redzot, ka ļaužu vairākums atsacījās nākt pie Viņa, lai gūtu dzīvību. Visi, kas ir Kristus sekotāji, piedzīvos to pašu. Tā kā viņi atsaucas Kristus mīlestībai, tad tie savienojas ar Viņu Viņa pūlēs glābt pazudušos. Tie līdzdala Kristus ciešanas, un viņiem būs daļa godībā, kas reiz atspīdēs (Rom. 8:18). Vienoti darbā ar Viņu, dzerot Viņa ciešanu biķeri, tie būs arī Viņa prieka dalībnieki.
Tieši caur ciešanām Jēzus ieguva iepriecas kalpošanu. Visām cilvēces bēdām Viņš bēdājās līdzi un "tāpēc, ka viņš pats kārdināts un cietis, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti" (Jes. 63:9; Ebr. 2:18). Katra dvēsele, kas saglabā sadraudzību ar Viņu Viņa ciešanās, ir pagodināta piedalīties šai kalpošanas darbā. "Kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu." (2. Kor. 1:5). Kungam ir īpaša žēlastība tiem, kas bēdājas, un tās spēks atkausē sirdis un manto dvēseles. Viņa mīlestība atrod pieeju ievainotai un satriektai dvēselei un ir dziedinošs balzams noskumušajiem. "Žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs (..) mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši." (2. Kor. 1:3,4).