Jēzus māca mums Viņa tēvu saukt par mūsu Tēvu. Viņš nekaunas mūs saukt par brāļiem. Pestītāja sirds tik ļoti ilgojas mūs apsveikt kā dievišķās ģimenes locekļus, ka jau pirmajos vārdos, ar kuriem mums jātuvojas Dievam, Viņš ieliek mūsu dievišķās radniecības garantiju — "Mūsu Tēvs ".
[104] Šeit pasludināta brīnišķīgā iedrošinājuma un mierinājuma pilnā patiesība, ka Dievs mūs mīl tāpat kā savu Dēlu. To Jēzus arī teica pēdējā lūgšanā par saviem mācekļiem: "(..) un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis." (Jāņa 17:23).
Šo pasauli, kurai arvien vēl sātans uzstāda savas prasības un pār kuru viņš valda ar briesmīgu tirāniju, Dieva Dēls ietvēra savā vislielākajā mīlestības darbā un savienoja atkal ar Jehovas troni. Kad šī uzvara bija sasniegta, ķerubi, seravi un nekritušo eņģeļu pulki dziedāja slavu Dievam un Jēram. Viņi priecājās, ka kritušajai cilvēcei atvērts pestīšanas ceļš un zeme tiks atbrīvota no grēka lāsta. Cik gan lielam vajadzētu būt to priekam, kam šī apbrīnojamā mīlestība tiek veltīta!
Kā mēs vēl varam būt nedroši un šaubīties, un justies kā bāreņi? Jēzus pieņēma cilvēcīgo dabu likuma pārkāpēju dēļ, lai mēs kļūtu mūžīgā miera un drošības dalībnieki. Mums ir Aizstāvis debesīs. Tas, kurš Viņu pieņem par savu personīgo Pestītāju, nepaliks bārenis, lai viens nestu savu grēka nastas smagumu. "Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki." (Rom. 8:17). "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir." (1. Jāņa 3:2). "Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki, — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti." (Rom. 8:17).
Pirmais solis, tuvojoties Dievam, ir atzīt un ticēt mīlestībai, kāda Dievam ir uz mums, jo dievišķā mīlestība mūs aicina nākt pie Viņa (1. Jāņa 4:16). [105]
Dieva mīlestības atzīšana liek mums atteikties no egoisma, jo, saucot Dievu par mūsu Tēvu, mēs atzīstam visus viņa bērnus par saviem brāļiem. Mēs esam lielās cilvēku dzimtas daļa, vienas ģimenes locekļi. Savās lūgšanās mums tāpat kā sevi jāietver arī mūsu kaimiņi. Neviens nevar patiesi lūgt, lūdzot svētības vienīgi sev.
Mūžīgais Dievs, saka Jēzus, dod mums priekštiesību Viņam tuvoties, nosaucot To par "Tēvu". Padomāsim, ko tas nozīmē. Nekad vēl laicīgie vecāki nav tik nopietni lūguši par savu noklīdušo bērnu, kā mūsu Pestītājs lūdz par grēciniekiem. Nekad vēl neviens nav sekojis neatgriezīgajam ar līdzīgu maigumu, līdzcietību un mīlestības pilnu uzmanību. Kungs ar savu klātbūtni ir katrā mājā, dzird katru runāto vārdu, uzklausa katru lūgšanu, mierina un sniedz palīdzību katrai dvēselei, vēro ģimenes locekļu attiecības pret tēvu, māti, māsu, brāli, draugu un kaimiņu. Viņš rūpējas par mūsu vajadzībām, Viņa žēlastība plūst mūsu vajadzību apmierināšanai.
Nosaucot Dievu par Tēvu, mēs atzīstam sevi par Viņa bērniem, kas ļaujas Viņa gudrajai vadībai un ir paklausīgi visās lietās, zinot, ka Viņa mīlestība ir nemainīga. Mēs Viņa plānus pieņemsim kā mūsu, Viņa gods, Viņa raksturs, Viņa ģimene, Viņa darbs būs saistīts ar mūsu kā Dieva bērnu galvenajām interesēm, un tas mūs iepriecinās. Mēs atzīsim un cienīsim savu radniecību ar Dievu un ar katru Viņa ģimenes locekli. [106] Lai arī cik niecīgs tas izliktos, mēs ar prieku darīsim visu, kas kalpo Viņa godam un tuvākā labklājībai.
"Mūsu Tēvs debesīs." Tas, uz kuru Kristus mūs aicina lūkoties kā uz Tēvu, "ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara" (Ps. 115:3). Zem Viņa apsega mēs varam būt droši, sakot: "Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!" (Ps. 56:4).