Jēzus mums uzrāda šīs pavēles iemeslu — mēs nedrīkstam zvērēt "ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu." Visas lietas nāk no Dieva. Mums nav nekā, ko nebūtu saņēmuši, un vēl vairāk — mums nav nekā, ko Kristus savām asinīm nebūtu priekš mums atpircis. Visam, kas mums pieder, virsū ir uzspiests krusta zīmogs, tas ir atpirkts ar asinīm, kas dārgākas par visu, jo tās ir Dieva dzīvība. Tāpēc arī, apstiprinot savus vārdus, nevaram likt kaut ko ķīlā, it kā tas būtu mūsu personisks īpašums. Jūdi gan saprata, ka trešais bauslis aizliedz Dieva Vārdu nelietīgi valkāt, tomēr viņi piesavinājās lietot citus zvērestus. Zvērēšana viņiem bija parasta lieta. Caur Mozu tiem bija aizliegts nepatiesi zvērēt, bet viņiem bija daudz paņēmienu, lai atbrīvotos no zvēresta uzliktajām prasībām. Viņi nebaidījās no tiešas bezdievības un neatturējās no nepatiesa zvēresta tik ilgi, cik ilgi tas bija apslēpts ar gudru likuma apiešanu. Jēzus nosodīja viņu ieradumus, izskaidrojot, ka šāda zvērēšana ir Dieva baušļu pārkāpšana. Tomēr mūsu Pestītājs neaizliedz tiesas zvērestu, kur godbijībā piesauc Dievu kā liecinieku, ka sacītais ir vistīrākā patiesība. Jēzus pats neatsacījās zem zvēresta liecināt augstās tiesas priekšā. [67] Kad augstais priesteris uz Viņu sacīja: "Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?" Jēzus uz to atbildēja: "Tu to teici." (Māt. 26:63,64). Ja Jēzus kalna svētrunā būtu tiesas zvērestu nosodījis, tad pratināšanas laikā Viņš to būtu pārmetis arī augstajam priesterim, tā uzspiezdams savu apgalvojumu par labu mācekļiem. Ir daudzi, kas nebaidās piekrāpt savus līdzcilvēkus, un tomēr tie ir pamācīti un Dieva Gara pārliecināti, ka melot savām Radītājam ir briesmīgi. Zvērot viņiem rodas sajūta, ka tie liecina ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā, un, ja viņi nodod nepatiesu liecību, tad Dievs redz sirdi un īsto patiesību. Zinot šāda grēka briesmīgo tiesas spriedumu, viņi atturas no tā. Tikai kristietis zvērot var patiesi liecināt. Viņš pastāvīgi dzīvo Dieva klātbūtnē, apzinoties, ka katra doma ir atklāta Viņa acīm. Ja tam likumīgi jānodod zvērests, tad ir pareizi, ja viņš piesauc Dievu par liecinieku, ka viss teiktais ir skaidra patiesība. Vēl Kungs noteica principu, kas zvērestu padara nevajadzīgu. Viņš māca, ka patiesības teikšanai jābūt mūsu valodas pamatlikumam. "Bet jūsu vārdi lai ir jā! jā!, nē! nē!, kas pāri par to, tas ir no ļauna." (Mat. 5:37). [68] Šie vārdi atmet katru nenozīmīgu izteicienu un vārdu birumu, kas ir tuvu nelietīgu vārdu robežai. Tie izslēdz viltīgus komplimentus, novēršanos no patiesības, glaimus, pārspīlējumus, viltus darījumus, kas ir raksturīgi tirdzniecībā un sabiedriskajā dzīvē. Tie māca, ka neviens, kas cenšas izrādīties par to, kas viņš nav, jeb kura vārdi neizsaka viņa patiesās sirds jūtas, nevar tikt nosaukts par patiesu. Ja ievērotu šos Kristus vārdus, tad izpaliktu ļaunas domas un nedraudzīga kritika, jo kurš gan var būt pārliecināts, ka runā taisnību, komentējot otra darbus un motīvus? Cik gan bieži sniegto iespaidu iekrāso lepnums, kaisle un personiskās izjūtas! Viens skatiens, vārds, pat balss noskaņa var runāt nepatiesību. Pat faktus var pasniegt tā, ka tie izraisa nepatiesu iespaidu. Bet viss, "kas pāri par to" — kas pāri par patiesību — "tas ir no ļaunā". Visam, ko kristietis dara, ir jābūt tik tīram kā saules gaismai. Patiesība ir no Dieva, bet krāpšana katrā tās izpausmē — no sātana, un, kas kaut kur kaut kādā veidā novirzās no patiesības taisnās līnijas, tas nododas ļaunā varai. Ne vienmēr ir viegli runāt skaidru patiesību. Mēs nevaram runāt patiesību, ja to nezinām. Cik gan bieži aizspriedumi, garīga vienpusība, nepilnīgas zināšanas un nepareizi spriedumi mūs aizkavē pareizi izprast dažādas lietas! Mēs nespējam runāt taisnību, ja mūsu domas pastāvīgi nevada Tas, kurš pats ir patiesība. Kristus caur apustuli Pāvilu pavēl: "Jūsu runa lai arvien ir tīkama." (Kol. 4:6). "No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem." [69] (Efez. 4:29). Šo Rakstu vietu gaismā mēs redzam, ka kalna svētrunā Jēzus notiesā visus jokus, aušību un nesvētu izturēšanos. Šīs Rakstu vietas rāda, ka mūsu vārdiem jābūt ne vien patiesiem, bet arī tīriem. Tiem, kas būs mācījušies no Kristus, nebūs daļas pie neauglīgiem tumsas darbiem (Efez. 5:11). Valodā un dzīvē viņi būs vienkārši, atklāti un īsti, jo tie gatavojas svēto sadraudzībai, kuru "mutē nav melu" (Atkl. 14:5).