Kā kaut kas savāds un jauns šie vārdi atskan pārsteigtā ļaužu pūļa ausīm. Šāda mācība ir pretstats tam, ko ļaudis jebkad ir dzirdējuši no priesteriem un rabīniem. Tur nav nekā, kas glaimotu viņu lepnumam vai atbalstītu to godkārīgās cerības. Tomēr šo jauno Skolotāju apņem spēks, kas tos saista un pārsteidz. Dievišķās mīlestības jaukums izplūst no Viņa kā smarža no zieda. Viņa vārdi krīt "kā lietus uz nopļautām pļavām, kā lietus gāze, kas zemi slacina" (Ps. 72:6). Visi instinktīvi jūt, ka šeit atrodas Viens, kas lasa dvēseles noslēpumus un tomēr tuvojas tiem dziļā līdzjūtībā. Ļaudis atver sirdis Viņam, un kad tie klausās, Svētais Gars paver viņiem tās mācības nozīmi, kas cilvēcei visos laikos tik ļoti vajadzīga.
Kristus zemes dzīves laikā tautas reliģiskie vadoņi jutās garīgi bagāti. Farizeja lūgšana: "Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki," (Lūkas 18:11) liecina par viņa šķiras un lielā mērā par visas tautas noskaņojumu. Bet ļaužu pūlī ap Jēzu bija kādi, kas apzinājās savu garīgo nabadzību. Kad Kristus dievišķais spēks atklājās brīnumainajā zivju lomā, Pēteris krita pie Pestītajā kājām, izsaucoties: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." (Lūkas 5:8). [7] Tā arī ļaužu pulkā, kas bija sapulcējies kalna nogāzē, atradās dvēseles, kuras Kristus skaidrības tuvumā jutās "nabagas, nelaimīgas, aklas un kailas" (Atkl. 3:17) un ilgojās pēc "žēlastības, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem” (Tit. 2:11). Šādām dvēselēm Kristus sveiciena vārdi iedvesa cerību. Tās redzēja, ka viņu dzīves ir Dieva svētītas.
Jēzus piedāvāja svētību kausu tiem, kas jutās bagāti bagātīgi un kam nebija nekāda trūkuma (Atkl. 3:17), bet viņi ar nicināšanu novērsās no šīs dārgās žēlastības dāvanas. Tie, kuri sevi uzskata par pilnīgiem, pietiekami labiem un ir apmierināti ar savu stāvokli, necenšas kļūt par Kristus taisnības un žēlastības līdzdalībniekiem. Lepnība neizjūt nekādu vajadzību un tādēļ aizslēdz sirdi Kristum un neizmērojamām svētībām, kuras Viņš nāca sniegt. Šādās sirdīs Jēzum nav vietas. Kas pats savās acīs ir bagāts un godājams, tas nelūdz ticībā un nesaņem Dieva svētības. Viņi jūtas piepildīti, un tādēļ aiziet tukšā. Bet tie, kas apzinās, ka nevar paši sevi izglābt vai arī veikt kaut vienu taisnības darbu, vērtē Kristus sniegto palīdzību. Šie ir garā nabagie, kurus Viņš sauc par svētīgiem.
Par garā nabagiem Kristus saka: "Tiem pieder debesu valstība." Bet šī valstība nav, kā Kristus to valstība. Kristus cilvēkiem atvēra savas mīlestības, žēlastības un taisnības garīgo valstību. Mūsu līdzība Cilvēka Dēlam ir zīme, ka Kristus valda mūsos. Viņa pavalstnieki ir garā nabagie, pazemīgie un taisnības dēļ vajātie. Tiem pieder debesu valstība. Kaut arī šis darbs nav pabeigts pilnīgi, tad tomēr tas ir viņos iesākts un darīs tos "cienīgus dabūt savu tiesu pie svēto mantojuma gaismā" (Kol. 1:12).
Visi, kuri apzinās savas dvēseles lielo nabadzību un jūt, ka viņos nav nekā laba, uzlūkojot Kristu, var atrast atjaunošanu, taisnību un stiprinājumu. Viņš saka: "Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi." (Māt. 11:28). Viņš lūdz apmainīt mūsu nabadzību pret Viņa žēlastības bagātībām. [9] Mēs neesam Dieva mīlestības cienīgi, bet Kristus, mūsu Aizstāvis, ir cienīgs un spēj izglābt ikkatru, kas nāk pie Viņa. Lai cik bēdīga būtu mūsu pagātne un mazvērtīgs tagadnes stāvoklis, ja nākam pie Jēzus, kādi esam — vāji, bezspēcīgi un nelaimīgi —, žēlsirdīgais Pestītājs jau steidzas mums pretī, apskauj ar savām mīlestības rokām, apklāj ar savas taisnības drēbēm, ved pie Tēva un saka: "Es esmu ieņēmis šī grēcinieka vietu, neuzlūko nomaldījušos bērnu, bet Mani." Kaut arī sātans uzstājīgi pieprasa mūsu dvēseles kā savu laupījumu, apsūdzēdams mūs un uzrādīdams grēkus, tomēr Kristus asinis runā spēcīgāk.
"Vienīgi tai Kungā (..) ir mana pilnvērtīga taisnība un spēks (..). Viss Izraēla dzimums atradīs taisnību pie tā Kunga un leposies ar to." (Jes. 45:24,25).