Dieva mīlestība ir kaut kas vairāk kā tikai "Tev nebūs...". Tā ir darbīgs, pozitīvs spēks, dzīvs avots, kas vienmēr plūst citiem par svētību. Kad mūsos mājos Kristus mīlestība, mēs ne tikai neturēsim naidu pret saviem tuvākiem, bet centīsimies visādā veidā tiem parādīt mīlestību.
Jēzus sacīja: "Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." Upura dāvana atspoguļoja ticību, ka upurētājs caur Kristu kļuvis par Dieva žēlastības un mīlestības līdzdalībnieku. Bet izrādīt ticību Dieva piedodošajai mīlestībai, kamēr cilvēks lolo bez mīlestības garu, būtu tīrs pārspīlējums.
Kad cilvēks, kas nododas kalpošanai Dievam, nodara netaisnību vai sāpina savu brāli, viņš tam nepareizi attēlo Dieva raksturu. Lai varētu salīdzināties ar Dievu, šī netaisnība ir jāatzīst par grēku. Mūsu brālis var nodarīt mums vēl lielāku netaisnību nekā mēs viņam, bet tas mūsu atbildību nemazina. [59] Kad mēs, nākot Dieva priekšā, atceramies, ka kādam, ir kaut kas pret mums, tad mums jāatstāj sava lūgšanu, pateicības vai brīvprātīgā dāvana, jāiet pie brāļa, ar kuru mums ir nesaskaņas, pazemībā jāatzīst mūsu grēks un jālūdz piedošana.
Ja mēs kaut kādā veidā esam savam brālim ļaunu darījuši vai viņu sāpinājuši, mums jācenšas to izlabot; ja mēs esam neapdomīgi nodevuši nepatiesu liecību, sagrozījuši otra teikto, ja esam kaut kādā veidā sabojājuši viņa labo iespaidu, mums vajadzētu aiziet pie tiem, ar kuriem par brāli esam runājuši, un atsaukt visus aizvainojošos vārdus un izteicienus.
No kāda gan liela ļaunuma mēs izsargātos, ja pārpratumus starp brāļiem un māsām nepārrunātu vis ar citiem, bet gan kristīgā mīlestībā vaļsirdīgi savā starpā! Cik gan daudz rūgtuma sakņu, kas sagandē dzīvi, tiktu izrautas pašā dīgšanas stadijā! Cik gan cieši un sirsnīgi tad Kristus sekotāji būtu vienoti Viņa mīlestībā!