Kopš krišanas sātans vienmēr strādājis pievildams. Kā viņš Dievu attēlojis nepareizā gaismā, tā viņš arī ar savu kalpu palīdzību Dieva bērnus attēlo nepareizi. Pestītājs saka: "Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz Mani." (Ps. 69:10). [32] Līdzīgā kārtā tie skar arī Viņa mācekļus.
Vēl nekad neviens virs zemes nav tik nežēlīgi apmelots kā Cilvēka Dēls. Viņu zaimoja un apsmēja nesatricināmās paklausības dēļ Dieva likumiem. Viņu bez pamata nīda, tomēr Viņš izturējās mierīgi pret saviem ienaidniekiem un paskaidroja tiem, ka zaimi ir Dieva bērnu novēlēta daļa. Viņš ieteica saviem sekotājiem stāvēt pretī ienaidnieka ļaunumam un pavēlēja viņiem pārbaudījumos nekļūt vājiem.
Kaut gan apmelojumi var kaitēt labai slavai, tomēr raksturu tie nevar aptraipīt, to pasargā Dievs. Tik ilgi, kamēr mēs grēkam nepiekrītam, neviena vara — ne cilvēciskā, ne sātana — nevar aptraipīt mūsu dvēseli. Cilvēks, kura sirds paļaujas uz Dievu, lielākajā bēdu stundā un visgrūtākajos apstākļos paliek tāds pats kā labās dienās, kad viņam labi klājas, kad Dieva gaisma un labvēlība dus uz viņu. Tā vārdus, darbības iemeslus un rīcību var nepareizi attēlot, bet viņš to neņem vērā, jo vadās no augstākām interesēm. Viņš pacieš kā Mozus, jo dzīvo "kā neredzamo redzēdams" (Ebr. 11:27) un neņem vērā to, kas ir redzams, bet to, "kas nav redzams, itin kā to redzētu" (2. Kor. 4:18).
Kristus zina visu, ko cilvēki pārprot un nepareizi attēlo. Viņa bērni, lai arī cik ļoti tos ienīstu un nicinātu, var uzticoties mierīgi nogaidīt, jo nekas nav apslēpts, kas netiktu atklāts, un, kas Dievu godā, tos Viņš godās cilvēku un eņģeļu priekšā. [33]
"Kad cilvēki jūs nicina un vajā," - saka Jēzus, - "esiet priecīgi un droši." (Jāņa 6:22)Viņš norāda uz praviešiem, kas runājuši Kunga vārdā, kā ciešanu un pacietības priekšzīmi. Ābels, pirmais kristietis no Ādama dēliem, mira mocekļa nāvē. Enoks staigāja ar Dievu, bet pasaule viņu nepazina. Noa tika apsmiets kā fanātiķis un nemiera cēlājs. "Citi izsmieklu izcietuši un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu (..). Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos." (Ebr. 11:36,35).
Visos laikos cilvēki ir nicinājuši un vajājuši Dieva sūtņus, bet tieši caur viņu bēdām izplatījās dievbijība un dievatziņa. Katram Viņa māceklim jāstaigā tādā pašā veidā un jāsekmē tas pats darbs, zinot, ka ienaidnieks neko nevar darīt pret patiesību, bet gan tikai par labu. Dievs grib, lai patiesība izvirzītos ļaužu uzmanības priekšplānā, to pamatīgi pārbaudītu un pārrunātu, pat, ja tas notiktu, to nicinot. Cilvēkiem nepieciešams, lai kāds klauvētu pie to apziņas. Katra cīņa, katrs nicinājums un ticības brīvības ierobežojums ir līdzeklis Dieva rokās, lai modinātu dvēseles, kas citādi snaustu.
Cik gan bieži šis piedzīvojums Dieva sūtņu vēsturē ir apstiprinājies! Kad cēlais, daiļrunīgais Stepiņš ar augstās tiesas lēmumu tika nomētāts akmeņiem, tas nedarīja nekādu zaudējumu Evaņģēlijam. [34] Debesu gaisma, kas apstaroja viņa ceļu un dievišķā līdzjūtība viņa pēdējā lūgšanā bija asas bultas, kas skāra svētulīgās augstās tiesas kalpus, un Sauls — vajātājs farizejs — kļuva par izredzētu ieroci nest Kristus vārdu pagāniem un Izraēla bērniem (Ap. d. 9:15). Vēlāk no apcietinājuma Romā vecais Pāvils rakstīja: "Otri pasludina Kristu, patmīlības dzīti, aiz netīriem nolūkiem, domādami ar to manām važām pievienot bēdas (..). Par katru veidu, kādā Kristus tiek sludināts, vai ar izlikšanos, vai patiesībā, es priecāšos." (Filip. 1:15,16,18). Pateicoties Pāvila apcietināšanai, Evaņģēlijs gāja plašumā un dvēseles tika mantotas Kristum pat ķeizara pilī. Sātana pūļu dēļ, kurš vēlējās viņu iznīcināt, Dieva Vārda "neiznīcīgā sēkla", "kas paliek mūžīgi", tika kaisīta cilvēku sirdīs. Nicinot un vajājot Dieva bērnus, Jēzus vārds tiek pagodināts un dvēseles pestītas.
Liels būs debesīs atalgojums tiem, kas, neskatoties uz vajāšanām un nicināšanu, liecinājuši par Jēzu. Kamēr cilvēki tiecas pēc zemes lietām, Jēzus tiem norāda uz debesu algu. Bet tā nav tikai nākotnes dzīves sastāvdaļa, tā iesākas jau šeit. Pirms Ābrahāms kļuva vecs, Kungs viņam parādījās un sacīja: "Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir ļoti liela." (1. Mozus 15:1). Tas ir visu Kristus sekotāju atalgojums. Jehova, Immanuēls, kurā apslēpta visas gudrības un atzīšanas bagātība un visa dievības pilnība cilvēku miesā (Kol. 2:3,9), To iepazīt un iemantot, atvērt sirdi, un arvien vairāk un vairāk Tam līdzināties, piedzīvot Viņa mīlestību un spēku, iegūt neizdibināmo Kristus bagātību, pilnīgāk saprast, [35] "kāds ir platums, garums, dziļums un augstums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību" (Efez. 3:18). ""Tas ir tā Kunga kalpu mantojums un Mana svētība, kas tos pavadīs," - saka tas Kungs." (Jes. 54:17).
Šis prieks piepildīja Pāvila un Zīlasa sirdi, kad viņi ap pusnakti Filipos cietumā lūdza un dziedāja slavas dziesmas Dievam. Kristus bija ar tiem, un Viņa klātbūtnes gaišums apgaismoja tumsību ar godību no augšienes. Kad Pāvils redzēja Evaņģēlija izplatīšanos, tad, neskatoties uz savām saitēm, viņš rakstīja no Romas: "Par to es priecājos un priecāšos" (Filip. 1:18).
Kalnā teiktie Kristus vārdi atrada atbalsi Pāvila vēstī Filipu draudzei viņu vajāšanas laikā: "Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr, es vēlreiz teikšu, priecājieties" (Filip. 4:4).