[43] Dieva apsolījums skan: “Kad jūs Mani meklēsiet, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas 29:13)
Sirds pilnīgi jāpakļauj Dievam, jo pretējā gadījumā mūsos nekad nevarēs notikt pārmaiņa, mēs nevarēsim tikt atjaunoti Dieva līdzībā. Mūsu daba mūs ir atsvešinājusi no Dieva. Svētais Gars kritušā cilvēka stāvokli apraksta ar vārdiem: “miruši savos pārkāpumos un grēkos”, “visa galva ir slima, un sirds ir vāja”, “nav tur vairs nekā vesela”. Mēs, no sātana “savaldzināti”, cieši tiekam turēti viņa slazdos (Efeziešiem 2:1; Jesajas 1:5,6; 2.Timotejam 2:26) Dievs ilgojas mūs dziedināt un atbrīvot. Bet tā kā tas prasa pilnīgu pārvēršanos, visas mūsu dabas atjaunošanu, tad mums pilnīgi jānododas Viņam.
Cīņa pret paša “es” ir vislielākā, kāda jebkad ir izcīnīta. Sevis nodošana, visa pakļaušana Dieva gribai prasa cīņu; bet, pirms dvēsele var tikt atjaunota svētumā, tai ir jāpadodas Dievam.
Dieva vadība nav tāda, kādu to cenšas parādīt sātans, tā nebalstās uz aklu pakļāvību, uz patvaļu. Tā runā uz prātu un sirdsapziņu. “Tad nāciet, spriedīsim kopīgi!” (Jesajas 1:18, angļu tulk.) — tāds ir Radītāja aicinājums Viņa radītām būtnēm. Dievs nepiespiež savu radījumu gribu. Viņš nevar pieņemt nelabprāt un neapzināti pienestu pagodinājumu. Piespiesta padevība [44] neļautu patiesi attīstīties ne prātam, ne raksturam, tā cilvēku darītu par automātu. Tāds nav Radītāja mērķis. Viņš vēlas, lai cilvēks, Viņa radošā spēka meistardarbs, sasniegtu iespējami visaugstāko attīstību. Viņš mums rāda svētību augstumus, uz kurieni savā žēlastībā grib mūs novest. Dievs aicina nodoties Viņam, lai varētu mūsos īstenot savu gribu. Bet mūsu ziņā paliek izvēle, vai gribam atbrīvoties no grēka verdzības un ņemt dalību Dieva bērnu brīnišķīgajā brīvībā.
Atdodot sevi Dievam, mums noteikti jāatsakās no visa, kas mūs no Viņa šķir. Tāpēc Pestītājs saka: “Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lūkas 14:33) Ir jāatstāj viss, kas šķir sirdi no Dieva. Daudzu elks ir mamons. Mīlestība uz naudu, kāre pēc bagātības ir kā zelta ķēde, kas tos saista pie sātana. Cita cilvēku šķira pielūdz slavu un pasaules godu. Vēl citiem elks ir savtīgi ērta un no atbildības brīva dzīve. Tomēr šīs verdzinošās saites ir jāsarauj. Mēs nevaram pa pusei piederēt Kungam un pa pusei pasaulei. Mēs neesam Dieva bērni, ja neesam tādi visā pilnībā.
Ir cilvēki, kas apgalvo, ka kalpo Dievam, bet, cenšoties paklausīt Viņa baušļiem, veidojot pareizu raksturu un nodrošinot izglābšanos, paļaujas uz saviem spēkiem. Viņu sirdis nav skārusi dziļi izjustā Kristus mīlestība, bet kristīgās dzīves pienākumus tie mēģina izpildīt kā Dieva prasītus nosacījumus Debesu iemantošanai. Šādai reliģijai nav nekādas vērtības. [45] Kad sirdī mājo Kristus, tad Viņa mīlestība un prieks par sadraudzību ar Viņu tā piepildīs dvēseli, ka tā pieķersies Viņam un, raugoties uz Viņu tiks aizmirsts paša “es”. Mīlestība uz Kristu būs visas mūsu darbības dzinējspēks. Tie, kas sajūt Kunga pamudinošo mīlestību, nejautā, cik maz var dot, lai apmierinātu Dieva prasības, viņi nejautā pēc zemākā standarta, bet tiecas pēc pilnīgas saskaņas ar Glābēja prātu. Ar karstām ilgām viņi visu atdod Dievam, un viņu dedzība atbilst mērķa vērtībai. Kristus apliecināšana bez šīs dziļās mīlestības ir tukša valoda, kaila forma un smaga verdzība.
Vai jūs domājat, ka nodot visu Kristum būtu pārāk liels upuris? Jautājiet sev: “Ko Kristus ir devis man?” Lai glābtu mūs, Dieva Dēls atdeva visu — mīlestību, ciešanas un dzīvību. Viņš kļuva par Sāpju Vīru. Vai varētu būt, ka mēs, kas esam tik necienīgi saņemt šo lielo mīlestību, negribētu Viņam atdot savu sirdi? Katru dzīves mirkli mēs esam baudījuši Viņa žēlastības svētības, un tieši šī iemesla dēļ nespējam pilnībā aptvert gara tumsības un posta dziļumus, no kuriem tiekam izglābti. Vai mēs varam uzlūkot Kristu, ko caurdūruši mūsu grēki, un tomēr nicināt Viņa mīlestību un upuri? Vai, redzot godības Kunga bezgalīgo pazemošanos, mēs kurnēsim, ka dzīvībā var ieiet tikai ar cīņu un sevis pazemošanu?
Daudzas lepnas sirdis jautā: “Kāpēc gan man, pirms varu būt drošs, ka Dievs mani pieņēmis, jāiet nožēlas un pazemošanās ceļš?” — Es jums norādu uz Kristu. Viņš bija bezgrēcīgs, pat vēl vairāk, [46] Viņš bija Debesu Valdnieks, bet cilvēka labā kļuva cilvēcei par grēku. Viņš “tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.” (Jesajas 53:12)
Bet no kā mēs atsakāmies, ja arī visu atdodam? — No grēkiem aptraipītas sirds, lai Jēzus to šķīstītu, tīrītu ar savām asinīm un glābtu savā neizmērojamā mīlestībā. Un tomēr cilvēki vēl domā, ka ir par grūtu tā visu atdot! Man ir kauns to klausīties, kauns par to rakstīt!
Dievs neprasa, lai mēs atsacītos no kaut kā tāda, kas mums tiešām derīgs. Viss, ko Viņš dara, kalpo Viņa bērnu labklājībai. Kaut visi, kas nav izvēlējušies Kristu, saprastu, ka Viņš var piedāvāt kaut ko daudz labāku par to, ko tie paši varētu sameklēt. Domādams un rīkodamies pretēji Dieva gribai, cilvēks vislielāko pārestību un netaisnību nodara pats savai dvēselei. Īsts prieks nav atrodams ceļā, ko aizliedzis Tas, kas zina vislabāko un rūpējas par savu radījumu labklājību. Pārkāpumu ceļš ir posta un iznīcības ceļš.
Mēs maldāmies, ja domājam, ka Dievam patīk redzēt savus bērnus ciešam. Visas Debesis ir ieinteresētas cilvēka laimē. Mūsu Debesu Tēvs nevienam no saviem radījumiem neliedz prieku. Dievišķās prasības mūs aicina izvairīties no tādu iegribu apmierināšanas, kas nes ciešanas un vilšanos, kas mums aizver durvis uz laimi un Debesīm. Pasaules Glābējs pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir — ar visiem viņu trūkumiem, nepilnībām un vājībām; Viņš ne tikai grib tos atbrīvot no grēka un dāvāt pestīšanu caur savām [47] asinīm, bet arī apmierināt sirds ilgas visiem, kas labprātīgi izvēlas uzņemties Viņa jūgu un nest Viņa nastu. Kristus nolūks ir sniegt mieru un dusu visiem, kas nāk pie Viņa pēc dzīvības maizes. Kungs prasa, lai mēs pildītu tikai tādus pienākumus, kas mūsu soļus vadītu pie pilnīgas Debesu svētlaimes, ko nepaklausīgie nekad nevar sasniegt. Ja dvēselē mājo Kristus, godības cerība, tad tā kļūst patiesi līksma.
Daudzi jautā: “Kā es varu nodoties Dievam?” Tu ilgojies sevi nodot Viņam, bet tavs morālais spēks ir vājš, tevi nomāc šaubas un pārvalda grēcīgas dzīves ieradumi. Tavi solījumi un apņemšanās ir celti uz smiltīm, Tu nespēj valdīt savas domas, savus impulsus un jūtas. Apziņa, ka esi lauzis solījumus un neesi palicis pie savas apņemšanās, vājina tavu pārliecību par paša patiesīgumu un liek domāt, ka Dievs tevi nevar pieņemt, bet nezaudē tomēr cerību. Tev jāsaprot, kas ir gribas patiesais spēks. Tā ir valdošā vara cilvēka dabā, spēja izšķirties vai izvēlēties. Viss atkarīgs no gribas pareizas darbības. Dievs cilvēkiem devis spēju izvēlēties un mums pienākas to vingrināt. Tu nevari pārvērst savu sirdi, tu pats no sevis nespēj mīlēt Dievu; bet tu vari izvēlēties kalpot Viņam. Tu vari viņam nodot savu gribu; tad Viņš strādā tevī un panāks, ka tu gribēsi un darīsi saskaņā ar Viņa labo prātu. Tā visa daba tiks pakļauta Kristus Gara darbībai, tava mīlestība būs koncentrēta uz Viņu, tavas domas būs saskaņā ar Viņu.
Ilgas pēc krietnuma un svētuma pašas par sevi ir pareizas, [48] bet, ja tu šajā vietā apstājies, tad tās vien neko nedos. Daudzi, cerēdami un ilgodamies būt kristieši, aizies bojā. Viņi nekad nenonāk līdz gribas pakļaušanai Dievam. Viņi tagad neizvēlas būt kristieši.
Pareizi izlietojot gribu, tavā dzīvē var notikt pilnīga pārmaiņa. Pakļaujot savu gribu Kristum, tu savienosies ar spēku, kas stāv pāri visām valdībām un varām. Tu no augšienes saņemsi spēku palikt nelokāms, un, nododoties Dievam, spēsi dzīvot jaunu dzīvi, ticības dzīvi.