[37] “Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdosies, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)
Nosacījumi Dieva žēlastības iegūšanai ir pavisam vienkārši, taisnīgi un saprotami. Lai mēs varētu saņemt grēku piedošanu, Kungs no mums neprasa neko smagu un mokošu. Mums nav jādodas garos, nogurdinošos svētceļojumos, ne arī jāizpilda sāpīgi grēku izpirkšanas darbi, lai ieteiktu savas dvēseles Debesu Dievam vai izpirktu savus noziegumus, bet tas, kas savu grēku izsūdz un atstāj, dabūs žēlastību.
Apustulis saka: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēkaba 5:16) Izsūdziet savus grēkus Dievam, kas vienīgais var tos piedot, un savas kļūdas viens otram. Ja esi darījis pāri savam draugam vai kaimiņam, tad tev jāatzīst sava vaina, un viņa pienākums, savukārt, ir no sirds tev piedot. Pēc tam tev jāmeklē piedošana no Dieva, tāpēc ka brālis, ko tu esi sāpinājis, ir Dieva īpašums, un, apvainojot viņu, tu esi grēkojis pret viņa Radītāju un Glābēju. Pārkāpums jānes vienīgā īstā Vidutāja, Lielā Augstā Priestera, priekšā, “kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” un kas spēj “līdzi just mūsu vājībām” (Ebrejiem 4:15) un var nomazgāt katru netaisnības traipu.
Kas savu dvēseli nav pazemojuši [38] Dieva priekšā, atzīstot savu vainu, tie vēl nav izpildījuši pirmo nosacījumu, lai Kungs viņus varētu pieņemt. Ja neesam piedzīvojuši tādu nožēlu, kas par jaunu nav jānožēlo un neesam patiesā dvēseles pazemībā un ar salauztu garu atzinuši grēkus, sajūtot pretīgumu pret savu netaisnību, tad vēl nekad neesam patiesi meklējuši grēku piedošanu, un, ja vēl neesam meklējuši, tad arī nekad neesam atraduši Dieva mieru. Vienīgais iemesls, kāpēc mūsu pagātnes grēki nav piedoti, ir mūsu nevēlēšanās pazemot savu sirdi un pakļauties patiesības Vārdā atklātajiem nosacījumiem. Par to mums ir doti skaidri norādījumi. Kā atklāto, tā slepeno grēku izsūdzēšanai vajadzētu būt dziļi izjustai un labprātīgai. Grēcinieku nevajag spiest to darīt. Tam nav jānotiek vieglprātīgi un bezrūpīgi, ne arī uz to jāspiež tādi, kam nav izpratnes par grēka pretīgo dabu. Grēku izsūdzēšana, kas nāk no dvēseles visapslēptākajiem dziļumiem, vienmēr atradīs ceļu pie bezgalīgās žēlsirdības Dieva. Dziesminieks saka:
“Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Psalmi 34:19)
Patiesa grēku izsūdzēšana vienmēr ir noteikta, kur grēks tiek saukts vārdā. Var būt tādi pārkāpumi, kas jāstāsta vienīgi Dievam; var būt pārestības, par kurām jālūdz piedošana atsevišķiem cilvēkiem, kas cietuši šo nodarījumu dēļ, bet ja grēki zināmi sabiedrībai, tad tie tikpat atklāti jāatzīst. Visos gadījumos šai izsūdzēšanai vajadzētu būt noteiktai un skaidrai, atzīstot tieši tos grēkus, kuros esam vainīgi.
Samuēla dienās izraēlieši atkāpās [39] no Dieva. Viņiem bija jācieš sekas; jo tie bija pazaudējuši savu ticību Dievam, aizmirsuši, ka Viņam ir spēks un gudrība pārvaldīt tautu, pazaudējuši savu uzticību Viņa prasmei aizsargāt un aizstāvēt savu lietu. Tie novērsās no Visuma lielā Valdnieka un ilgojās pēc pārvaldības, kāda bija apkārtējām tautām. Tādēļ, pirms viņi varēja atrast mieru, tiem noteikti bija jāatzīst izdarītais pārkāpums: “Bez visiem saviem grēkiem mēs arī vēl to grēku esam darījuši, ka esam sev prasījuši ķēniņu.” (l. Samuēla 12:19) Jāizsūdz bija tieši tas grēks, kurā viņi sevi apzinājās esam vainīgus, jo nepateicība nospieda viņu dvēseles un atšķīra tos no Dieva.
Grēku izsūdzēšana bez patiesas nožēlas un reformas Dievam nav pieņemama. Dzīvē jānotiek neapstrīdamai pārmaiņai; ir jāatstāj viss, kas Dievam nav patīkams. Un šī pārmaiņa būs rezultāts neviltotām skumjām par grēku. Mums pašiem darāmais darbs ir skaidri pateikts: “Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet nospiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!” (Jesajas 1:16,17) “Tā, ka tas (bezdievis) atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs.” (Ecehiēla 33:15) Pāvils, runājot par nožēlu, saka; “Jo redziet, šīs dievišķās skumjas — kādu rosību tās ir jūsos modinājušas. pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.” (2. Korintiešiem 7:11) [40]
Kad grēks ir notrulinājis morālo uztveri, grēcinieks vairs nesaskata sava rakstura trūkumus un neizprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu; un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad pret savu grēku viņš paliek daļēji akls. Viņa pārkāpuma izsūdzēšana nevar būt nopietna un īsta. Katrai savas vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildinājumu, apgalvodams, ka nekad nedarītu šo vai to, par ko tagad tiek norāts, ja nebūtu bijuši attiecīgi apstākļi.
Pēc tam kad Ādams un Ieva bija ēduši no aizliegtā augļa, viņus pārņēma kauna un baiļu sajūta. Sākumā viņi domāja vienīgi par to, kā attaisnot savu grēku un izbēgt no draudošā nāves sprieduma. Kad Ādamam vajadzēja atbildēt Kungam par savu rīcību, viņš vainu uzlika daļēji Dievam un daļēji savai sievai: “Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Sieva atbildību uzvēla čūskai, sakot: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” (l. Mozus 3:12,13) Kāpēc Tu radīji čūsku? Kāpēc ļāvi tai ienākt Ēdenē? Ar šiem jautājumiem, kas saklausāmi Ievas atbildē, viņa centās attaisnot savu grēku un savā krišanā vainoja Dievu. Sevis attaisnošanas gars radās melu tēvā un tālāk ir atklājies visos Ādama dēlos un meitās. Šāda grēku izsūdzēšana nav dievišķā Gara iedvesta un nav Dievam pieņemama. Patiesa nožēla liks cilvēkam nest savu vainu pašam un atzīt to bez viltus vai liekulības. Līdzīgi nabaga muitniekam, kas neuzdrošinājās [41] pat acis pacelt uz Debesim, viņš sauks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”, un tie, kas atzīst savu noziegumu, tiks taisnoti, jo Jēzus ar savām asinīm aizstāvēs nožēlojošo dvēseli.
Patiesas nožēlas un pazemošanās piemēri Dieva Vārdā atklāj grēku izsūdzēšanas garu, kas brīvs no grēka aizbildināšanas un mēģinājumiem sevi attaisnot. Pāvils necentās sevi saudzēt, viņš savu grēku parādīja vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” (Apustuļu darbi 26:10,11) Viņš nevilcinājās pasludināt, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā.” (l. Timotejam 1:15)
Pazemīga un salauzta sirds, ko klusināja patiesa nožēla, sāks nojaust kaut ko no Dieva mīlestības un Golgātas cenas; un, kā dēls atzīstas mīlošam tēvam, tā tas, kas patiesi nožēlo, visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Stāv rakstīts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (l. Jāņa 1:9) [42]