Dievam visi grēki nav vienādi; Viņa, kā arī cilvēku vērtējumā, pastāv dažādas vainas pakāpes, bet, lai cik niecīga cilvēku acīs varētu likties viena vai otra nepareiza rīcība, Dieva skatījumā neviens grēks nav mazs. Cilvēka spriedums ir vienpusīgs, nepilnīgs; bet Dievs visas lietas vērtē tā, kādas tās ir patiesībā. Dzērāju nicina un saka, ka viņa grēks to izslēdz no Debesīm, bet tajā pašā laikā pārāk bieži paliek nenorāts lepnums, savtība un alkatība. Tomēr tieši šie grēki Dieva acīs ir ļoti pretīgi, jo tie ir pilnīgi pretēji Viņa rakstura labvēlībai, tai nesavtīgajai mīlestībai, kas valda nekritušajā Visumā. Tam, kas krīt kādā no visrupjākajiem grēkiem, ir iespējams apzināties savu kaunu un nabadzību, kā arī vajadzību pēc Kristus žēlastības, bet lepnums neizjūt nekādu trūkumu un tādā veidā aizslēdz sirdi Kristum un bezgalīgajām svētībām, kuras Viņš nāca sniegt.
Kad nelaimīgais muitnieks lūdza: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs” (Lūkas 18:13), viņš tiešām sevi uzskatīja par ļoti ļaunu cilvēku, un arī citi viņu redzēja [31] tāda pašā gaismā; bet tas sajuta savu vajadzību, un ar vainas un kauna nastu nāca Dieva priekšā, lūgdams Viņa žēlastību. Viņa sirds bija atvērta Dieva Garam, lai Kungs varētu darīt savu žēlastības darbu un atbrīvot to no grēka varas. Farizeja lielīgā, paštaisnā lūgšana parādīja, ka viņa sirds bija aizslēgta Svētā Gara ietekmei. Atrazdamies tālu no Dieva, viņš neizjuta savu grēcīgumu pretstatā dievišķā svētuma pilnībai. Viņš neizjuta nekādu vajadzību un tāpēc arī neko nesaņēma.
Ja tu saskati savu grēcīgumu, tad negaidi, kamēr kļūsi labāks. Cik gan daudzi domā, ka viņi nav pietiekami labi, lai nāktu pie Kristus! Vai tu ceri, ka pats spēsi darīt sevi labāku? “Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai pardelis var pārveidot savus ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.” (Jeremijas 13:23) Palīdzība mums ir vienīgi Dievā. Mums nevajag gaidīt stiprāku pamudinājumu, labākas izdevības vai svētāku noskaņojumu. Mēs paši nespējam nenieka. Mums jānāk pie Kristus tieši tādiem, kādi esam.
Bet lai neviens sevi nepieviļ ar domu, ka Dievs savā lielajā mīlestībā un žēlsirdībā tomēr izglābs pat tos, kas atmet Viņa žēlastību. Grēka ārkārtīgo grēcīgumu novērtēt iespējams vienīgi krusta gaismā. Ja cilvēki ir pārliecināti, ka Dievs ir pārāk labs, lai pazudinātu grēcinieku, lai viņi raugās uz Golgātu. Tieši tāpēc, ka nebija cita ceļa cilvēku glābšanai, ka bez šī upura cilvēcei nebija iespējams izbēgt no grēka samaitājošās varas un atgriezties svētu būtņu sabiedrībā — [32] kļūt garīgās dzīves dalībniekiem — tāpēc Kristus uzņēmās nepaklausīgā vainu un cieta grēcinieka vietā. Dieva Dēla mīlestība, ciešanas un nāve viss liecina par grēka briesmīgumu un skaidri rāda, ka nav citas iespējas izbēgt no ļaunā varas, nav cerības uz uzvaras dzīvi, kā vien nodoties Jēzum Kristum.
Tie, kas nenožēlo savus grēkus, reizēm aizbildinās, norādot uz cilvēkiem, kas saucas kristieši: “Es esmu tikpat labs kā viņi. Tie savā rīcībā nav par mani ne pašaizliedzīgāki, ne atturīgāki, ne apdomīgāki. Viņi tāpat kā es mīl izpriecas un apmierina savas iegribas” Tā šie ļaudis ar citu kļūdām aizbildina savu nevērību pret pienākumu. Bet citu grēki un trūkumi nevienu neattaisno, jo Kungs mums nav devis par paraugu grēcīgu cilvēku. Kā priekšzīme var būt vienīgi nevainīgais Dieva Dēls, tādēļ tiem, kas sūdzas par vārda kristiešu nepareizo rīcību, vajadzētu dzīvot, labāku dzīvi un parādīt cēlāku piemēru. Ja jau viņiem ir tik augsta izpratne par to, kādam jābūt kristietim, vai līdz ar to atbilstoši nepalielinās arī viņu grēks? Tie zina, kas ir pareizi, un tomēr atsakās to darīt.
Sargieties no vilcināšanās! Neatlieciet savu grēku atstāšanu un nekavējieties meklēt sirds skaidrību Jēzū. Šo kļūdu sev par mūžīgu zaudējumu pielaiduši tūkstoši un atkal tūkstoši. Es neapstāšos, lai runātu par dzīves īsumu un nedrošību; bet pastāv ārkārtīgas briesmas — briesmas, kas nav pietiekami izprastas — mēs kavējamies pakļauties Dieva Svētā Gara [33] lūdzošajai balsij, izvēlamies dzīvot grēkā, jo tāda ir kavēšanās būtība. Nododoties grēkam, lai cik mazs tas izskatītos, mēs riskējam ar mūžīgu zaudējumu. Ko neuzvarēsim mēs, tas uzvarēs mūs un līdz ar to mūs pazudinās.
Ādams un Ieva sevi pārliecināja, ka tādam niecīgam pārkāpumam, kā aizliegtā augļa ēšana, nevarētu būt tik briesmīgas sekas, kā bija teicis Dievs. Bet šī mazā nepaklausība tomēr bija Dieva negrozāmā un svētā likuma pārkāpšana, un tā cilvēku atšķīra no Dieva un mūsu pasaulē atvēra vārtus nāvei un neizsakāmām ciešanām. Gadsimtu pēc gadsimta no mūsu zemes uz Debesīm paceļas nepārtraukti sāpju saucieni, un cilvēka nepaklausības dēļ visa radība sāpēs nopūšas un cieš. Visums ir izjutis sekas, ko nes sacelšanās pret Dievu. Golgāta stāv kā piemineklis apbrīnojamam upurim, ko prasīja dievišķā likuma pārkāpšanas salīdzināšana. Tādēļ neuzskatīsim grēku par niecīgu lietu!
Katrs pārkāpums, katra nevērība pret Kristus žēlastību vai tās atraidīšana uz cilvēku atstāj noteiktu iespaidu; tas nocietina sirdi, vājina gribu, aptumšo prātu un ne tikai mazina vēlēšanos paklausīt, bet padara neiespējamu pakļaušanos Dieva Gara iespaidam un maigajam lūgumam.
Daudzi satraukto sirdsapziņu mierina ar domu, ka viņi, kad vien vēlēsies, spēs izmainīt savu ļauno dzīves veidu, ka šodien tie var spēlēties ar žēlastības ielūgumiem un tomēr atkal un atkal saņemt aicinājumu. Viņi domā, ka vēl pēc tam, kad būs pretojusies žēlastības Garam un ar savu iespaidu nostājušies sātana pusē, tie galējās nepieciešamības brīdi spēs mainīt savu [34] ceļu. Bet tas nav tik viegli izdarāms. Visas dzīves piedzīvojumi un audzināšana tik ļoti ietekmē raksturu, ka tikai nedaudzi vēlas kļūt līdzīgi Jēzum.
Pat viena slikta rakstura iezīme, viena grēcīga iekāre, kas tiek nepārtraukti lolota, beidzot neitralizē visu Evaņģēlija spēku. Katra grēcīga savu iegribu apmierināšana dvēselē nostiprina nepatiku pret Dievu. Cilvēks, kas parāda bezdievja nekaunību vai stūrgalvīgu vienaldzību pret dievišķo patiesību, pļaus tikai to, ko pats ir sējis. Visā Bībelē nav nopietnāka brīdinājuma pret rotaļāšanos ar ļaunumu, kādu atrodam gudrā vīra vārdos, ka grēcinieks “ar savu grēka valgu paliks nesaraujami sasiets”. (Salamana pamācības 5:22)
Kristus ir gatavs mūs atbrīvot no grēka, bet Viņš neizlieto varu, un, ja pastāvīgu pārkāpumu rezultātā griba pilnīgi padevusies ļaunajam un mēs vairs neilgojamies kļūt brīvi, ja mēs nevēlamies pieņemt Kristus žēlastību, ko gan vēl vairāk Viņš varētu darīt? Ar šo apzināto Viņa mīlestības atraidīšanu mēs paši sevi esam iznīcinājuši. “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2.Korintiešiem 6:2) “Šodien, ja dzirdēsiet Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis.” (Ebrejiem 3:7,8)
“Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi” (l. Samuēla 16:7) — cilvēka sirdi ar tās pretrunīgajām emocijām, kurā prieku nomaina skumjas un otrādi; maldīgo, untumaino sirdi, kurā mājo tik daudz netīrības un viltus. Viņš pazīst tās motīvus, tās īstos nodomus un mērķus. Ej pie Viņa ar savu viscaur aptraipīto dvēseli, kāda tā ir. Līdzīgi dziesminiekam atver to visu redzošajai acij, izsaucoties: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini [35] skaidri manas domas; un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Psalmi 139:23,24)
Daudzi pieņem prāta reliģiju, dievbijības formu, bet tomēr paliek ar neizmainītu sirdi. Lai tava lūgšana ir: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno mani pastāvīgu garu!” (Psalmi 51:12) Esi patiess pret savu dvēseli! Esi tik nopietns, tik neatlaidīgs, kā tu izturētos, ja būtu apdraudēta tava mirstīgā dzīvība! Tas ir jautājums, kas jāizšķir starp Dievu un tavu dvēseli un jāizšķir uz mūžību. Ja pastāv tikai iedomāta cerība un nav nekā vairāk, tad tu noteikti aiziesi bojā.
Ar lūgšanām pēti Dieva Vārdu! Šis Vārds Dieva baušļos un Kristus dzīvē atklāj lielos svētuma principus, bez kā “neviens neredzēs Kungu”. (Ebrejiem 12:14) Tas pārliecina par grēku: tas skaidri parāda pestīšanas ceļu. Ievēro to kā Dieva balsi, kas runā uz tavu dvēseli!
Aptverot grēka briesmīgumu un ieraugot sevi, kāds tu tiešām esi, nepadodies izmisumam! Kristus nāca glābt tieši grēciniekus. Mums nav jāsalīdzina Dievs ar sevi, bet — ak, apbrīnojamā mīlestība! — Dievs Kristū “salīdzināja pasauli ar sevi.” (2.Korintiešiem 5:19) Viņš ar savu maigo mīlestību cenšas aizsniegt visu savu maldīgo bērnu sirdis. Nav laicīgu vecāku, kas būtu tik pacietīgi pret savu bērnu trūkumiem un kļūdām, cik ļoti pacietīgs ir Dievs pret tiem, kurus Viņš meklē, lai glābtu. Neviens nespētu vēl maigāk izturēties pret pārkāpēju. Neviena cilvēka lūpas nav izteikušas sirsnīgākus lūgumus maldīgajam kā Viņš. Visi Viņa apsolījumi, Viņa brīdinājumi ir kā neizsakāmas mīlestības elpa.
Kad sātans nāk, lai tev pateiktu, ka tu esi liels grēcinieks, tad uzlūko savu Glābēju un atsaucies uz [36] Viņa nopelnu! Tas, kas gatavs tev palīdzēt, vēlas, lai tu uzlūko Viņa gaismu. Atzīsti savu grēku, bet ienaidniekam saki, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus” (l. Timotejam 1:15) un ka Viņa nesalīdzināmā mīlestība var arī tevi glābt. Jēzus Sīmanim uzdeva jautājumu par diviem parādniekiem. Viens savam kungam bija parādā mazu summu un otrs — ļoti daudz, bet kungs atlaida abiem, un Kristus jautāja Sīmanim, kurš parādnieks savu kungu vairāk mīlēs. Sīmanis atbildēja: “Tas, kam viņš vairāk atlaidis.” (Lūkas 7:43) Mēs esam lieli grēcinieki, bet Kristus mira, lai mums varētu piedot. Viņa upura nopelns ir pietiekošs, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu. Kam Viņš vairāk piedevis, tie arī Viņu vairāk mīlēs un stāvēs vistuvāk Viņa tronim, lai slavētu Viņu par lielo mīlestību un bezgalīgo upuri. Tikai tad, kad sapratīsim Dieva mīlestību, mēs labāk spēsim aptvert grēka grēcīgumu. Kad mēs ieraugām šo žēlastības virvi, kas mūsu dēļ tika nolaista lejup, kad jau saprotam kaut ko no bezgalīgā upura, kuru Kristus pienesa mūsu labā, tad sirds kļūst jūtīga un atsaucas nožēlā.