Lai gan atmosfēra ap mums var būt demoralizēta un samaitāta, mums nav jāuzņem tās ļaunums, mēs varam dzīvot tīrajā Debesu gaisā. Mēs varam aizslēgt visas durvis netīrai iztēlei un nesvētām domām, sirsnīgā lūgšanā paceļot dvēseli pretī Dievam. [100] Tie, kuru sirdis ir gatavas saņemt Dieva svētību un atbalstu, dzīvos svētākā atmosfērā nekā tā, kas apņem cilvēkus virs zemes un tiem būs pastāvīga savienība ar Debesīm.
Mums jāiegūst skaidrāks priekšstats par Jēzu un pilnīgāka izpratne par mūžīgo patiesību vērtību. Svētuma skaistumam jāpiepilda Dieva bērnu sirdis; un, lai to sasniegtu, mums jāmeklē debesu lietu dievišķā atklāsme.
Lai dvēsele tiek pacelta augšup tā, ka Dievs var mums dot ieelpot debesu gaisu. Mēs varam palikt tik tuvu Dievam, ka katrā negaidītā pārbaudījumā mūsu domas pievērsīsies Viņam tikpat dabiski, kā zieds pagriežas pret sauli.
Savas vajadzības, savus priekus, savas bēdas, savas rūpes un nedrošību vienmēr nes Dieva priekšā. Tu nevari Viņu apgrūtināt, tu nevari Viņu nogurdināt. Viņš, kurš skaita tavas galvas matus, nav vienaldzīgs pret savu bērnu vajadzībām. “Jo tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11) Mūsu bēdas un pat to izteikšana vienmēr skar Viņa mīlošo sirdi. Nodod Viņam visu, kas mulsina prātu. Dievam nekas nav par lielu vai smagu, jo Viņš uztur pasaules, Viņš valda pār visu, kas notiek Visumā. Un nekas, kas saistās ar mūsu mieru, nav par mazu, lai Viņš to atstātu neievērotu. Mūsu piedzīvojumos nav tik tumšas nodaļas, ko Viņš nevarētu izlasīt, nav tik lielu sarežģījumu, ko Viņš nevarētu atrisināt. Vismazākajam no Viņa bērniem nevar notikt nekāda nelaime, dvēseli nevar mocīt rūpes vai ielīksmot prieks, neviena sirsnīga lūgšana nevar izlauzties no lūpām, ko neievērotu mūsu Debesu Tēvs vai uz ko Viņš tūlīt neatsauktos. [101] “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē laužu sāpes.” (Psalmi 147:3) Sakari starp Dievu un ikvienu cilvēku ir tik nopietni un pilnīgi, it kā nebūtu nevienas citas būtnes virs zemes, kurai arī vajadzīga Viņa modrā gādība, nevienas citas dvēseles, par kuru Viņš nodevis savu mīļoto Dēlu.
Jēzus sacīja: “Jūs lūgsit manā vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl.” “Es jūs esmu izredzējis,... ka... visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa 16:26,27; 15:16) Bet lūgt Jēzus vārdā ir kaut kas vairāk nekā tikai šo vārdu pieminēt lūgšanas sākumā un beigās. Tas nozīmē lūgt saskaņā ar Jēzus prātu un garu, uzticoties Viņa apsolījumiem, paļaujoties uz Viņa žēlastību un strādājot Viņa darbus.
Dievs nedomā, ka kādam no mums vajadzētu kļūt par vientuļnieku vai mūku un aiziet no pasaules, lai nodotos Viņa pielūgšanai un pagodināšanai. Mūsu dzīvei jālīdzinās Kristus dzīvei, kāda tā bija kalnā, Dievu lūdzot, gan laužu pūlī. Tas, kas tikai lūgs un vairāk neko nedarīs, drīz vien pārtrauks lūgt vai arī viņa lūgšanas kļūs par formālu ārēju ieradumu. Kad cilvēki atstāj sabiedrisko dzīvi, savus kristīgos pienākumus un krusta nešanu, kad viņi pārtrauc dedzīgi strādāt Meistaram, kurš nenogurstoši pūlējās viņu labā, tad tie pazaudē lūgšanas saturu un vairs nejūt pamudinājumu nodoties Dievam. Viņu lūgšanas kļūst personīgas un savtīgas. Tie nespēj lūgt par cilvēces vajadzībām vai Kristus valstības uzcelšanu, kā arī pēc darbam nepieciešamā spēka.
Mēs ciešam zaudējumu, ja pametam novārtā priekšrocību, [102] kopīgi sapulcējoties, citam citu stiprināt un iedrošināt kalpošanai Dievam. Mūsu prāts tad zaudē spējas uztvert Viņa Vārda patiesību spilgtumu un svarīgumu. To svētījošais iespaids vairs neapgaismo un nemodina mūsu sirdi, un mēs garīgi pagrimstam. Kā kristieši mēs savstarpējās attiecībās daudz zaudējam, tāpēc ka pietrūkst līdzjūtības vienam pret otru. Kas noslēdzas sevī, neizpilda uzdevumu, ko Dievs tam nolēmis dot. Sabiedriskuma pareiza izkopšana mūsu raksturā rada mūsos savstarpēju līdzjūtību un stiprina mūsu spēkus kalpot Dievam.
Ja kristieši sapulcētos, lai runātu par Dieva mīlestību un dārgajām pestīšanas patiesībām, tad viņu pašu sirdis tiktu atspirdzinātas un viņi atspirdzinātu viens otru. Mums ir iespējams ik dienas vairāk mācīties no mūsu Debesu Tēva, gūstot jaunus piedzīvojumus par Viņa žēlastību; tad mēs ilgosimies runāt par Viņa mīlestību, un tas sasildīs un iedrošinās mūsu pašu sirdis. Ja mēs domātu un runātu vairāk par Jēzu un mazāk par sevi, tad daudz vairāk izjustu Viņa klātbūtni.
Ja mēs atcerētos Dievu tik bieži, cik bieži saņemam pierādījumus par Viņa rūpēm mūsu labā, tad domātu par Viņu pastāvīgi un priecātos par Viņu runāt un To slavēt. Laicīgas lietas mēs apspriežam, tāpēc ka tās mūs interesē. Mēs runājam par saviem draugiem tādēļ, ka tos mīlam: ar tiem saistās mūsu prieki un bēdas. Tomēr mums ir bezgala lielāks pamats vairāk mīlēt Dievu nekā zemes draugus. Dot Viņam pirmo vietu mūsu domās, runāt par Viņa laipnību un izteikt Viņa spēku — tai vajadzētu būt [103] visdabiskākajai lietai pasaulē. Savas bagātās dāvanas Viņš mums nav devis, lai tās tik lielā mērā aizņemtu mūsu domas un mīlestību, ka Dievam vairs nekas neatliek, bet tām pastāvīgi būtu jāatgādina par Viņu, mīlestībā un pateicībā saistot mūs ar Debesu Labdari. Mēs par daudz kavējamies zemes ielejās. Pacelsim savas acis uz Debesu svētnīcas atvērtajām durvīm, kur Dieva godības gaisma spīd Kristus vaigā, kas “var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva”. (Ebrejiem 7:25)
Mums vajag vairāk slavēt Dievu „par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidu” (Psalmi 107:8). Mūsu dievkalpošanai nevajadzētu sastāvēt vienīgi no lūgumiem un saņemšanas. Nedomāsim pastāvīgi par mūsu vajadzībām un neaizmirsīsim saņemtās svētības. Mēs neviens nelūdzam par daudz, bet esam pārāk taupīgi pateicības izteikšanā. Mēs pastāvīgi saņemam Dieva žēlastību, un tomēr cik maz mēs pateicamies, cik maz slavējam Viņu par to, ko Viņš mūsu labā darījis!
Senatnē Kungs pavēlēja Izraēlam, kas tiem jādara, sapulcējoties dievkalpojumā: "Un tur jums un jūsu cilts piederīgiem Kunga, sava Dieva, priekšā būs ēst un priecāties par visu, ko jums jūsu rokas ir sagādājušas un ar ko tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis" (5. Mozus 12:7). Ko dara par godu Dievam, to vajadzētu darīt priecīgi, ar slavas dziesmām un pateicību, ne grūtsirdīgā vai drūmā noskaņojumā.
Mūsu Dievs ir maigs, žēlsirdīgs Tēvs. [104] Kalpošanu Viņam nevajadzētu uzskatīt par nepatīkamu, nogurdinošu darbu. Pielūgt Kungu un piedalīties Viņa darbā vajadzētu ar prieku. Dievs nevēlas, ka Viņa bērni, kam sagādāta tik liela glābšana, izturas tā, it kā Viņš būtu bargs, prasīgs uzraugs. Viņš ir to labākais Draugs, un, kad tie Viņu pielūdz, tad Viņš ir tavs būt kopā ar tiem, lai tos svētītu un mierinātu, piepildot sirdis ar prieku un mīlestību. Kungs vēlas, lai Viņa bērni smeltos iedrošinājumu, kalpojot Viņam, un atrastu vairāk prieka nekā grūtību. Viņš ilgojas, lai tie, kas nāk Viņu pielūgt, paņemtu sev līdzi dārgas domas par Viņa rūpēm un mīlestību un tā tiktu iedrošināti visiem dzīves pienākumiem, saņemot žēlastību visās lietās izturēties godīgi un uzticīgi.
Mums jāpulcējas ap krustu. Kristum, krusta sistajam Kristum, vajadzētu būt mūsu pārdomu un sarunu tematam, mūsu visdziļākā prieka avotam. Mums savās domās vajadzētu glabāt katru no Dieva saņemto svētību un, apzinoties Viņa lielo mīlestību, būt labprātīgiem visu uzticēt Rokai, kas mūsu dēļ bija pienaglota pie krusta.
Uz slavas spārniem dvēsele var pacelties tuvāk Debesīm. Dievu pagodina dziesmas un mūzika Debesu pagalmos, un, kad mēs izsakām savu pateicību, tad arī mūsu pielūgsme kļūst līdzīga Debesu pulku kalpošanai. "Kas pienes upurim pateicību, tas .. tur godā" Dievu. (Psalmi 50:23) Godbijīgā priekā nāksim mūsu Radītāja priekšā ar "pateicības un slavas dziesmām" (Jesajas 51:3).