Daudzi dzird laipno ielūgumu un līdzcietīgā Glābēja aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis,” — jo Viņa mīlestības pilnā sirds tiecas pēc visiem, kas attālinās no Dieva. Daudzās sirdīs, kas patiesi ilgojas pēc Jēzū atrodamās palīdzības, šis aicinājums atdzīvina gribu atgriezties Tēva mājas. Bieži ir atkārtots Toma jautājums: “Kā lai mēs zinātu ceļu?” Tēva mājas liekas tik tālu, un ceļš šķiet grūts un nedrošs. Kur jāiet, lai nonāktu mājās?
Šīs grāmatas nosaukums izsaka arī tās uzdevumu — norādīt uz Jēzu kā uz Vienīgo, kas spēj apmierināt dvēseles vajadzības un vadīt miera ceļā to kājas, kas svārstās un šaubās. Taisnības un rakstura pilnības meklētāju šī grāmata soli pa solim vada kristīgas dzīves ceļā pretī svētības pilnībai, kas atrodama, atsakoties no sava “es” un nešaubīgi uzticoties grēcinieku Drauga glābjošajai žēlastībai un uzturošajam spēkam. Šajās lappusēs esošās pamācības jau ir atnesušas mierinājumu un cerību daudzām bēdu un rupju nospiestām sirdīm un daudziem Meistara sekotājiem devušas spēku uzticīgāk un priecīgāk iet sava dievišķā Vadoņa pēdās. [6] Tāpēc mēs ceram, ka šī grāmata to pašu vēsti var aiznest vēl daudz tālāk, daudz vairāk cilvēkiem, kam vajadzīga tāda pati palīdzība, parādot tiem ceļu uz Debesīm.
To kādreiz piedzīvoja Jēkabs, kad viņš kā ceļinieks atgūlās
atpūsties, bailēs domājot, ka grēks viņu ir atšķīris no Dieva. Tad
“viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals
sniedzās debesīs”. Tā bija uzskatāma liecība, ka zeme ir savienota ar
Debesīm. Neskaidri iezīmēto kāpņu augšgalā stāvošā Būtne ceļiniekam
teica iepriecinošus un cerību dodošus vārdus. Kaut daudzi, lasot šo
grāmatu par Dzīvības ceļu, no jauna redzētu šo brīnišķīgo atklāsmi.
Izdevēji.