Lai tie, kas jūt, ka viņu darbs netiek novērtēts, un vēlas atbildīgāku posteni, ievēro: “Ne no rītiem, nedz no vakariem un ne no tuksneša kalniem nāk palīdzība, bet Dievs ir visu lietu izspriedējs: vienu Viņš pazemo, otru Viņš paaugstina.” (Ps. 75:7,8) Mūžīgajā Debesu plānā katram cilvēkam paredzēts savs darbs. Vai mēs to paveicam, atkarīgs no mūsu uzticības sadarbībai ar Dievu.
Mums jāvairās no sevis žēlošanas. Nekad neizdabājiet noskaņojumam, ka jūs netiekat tā cienīti, kā vajadzētu, ka jūsu pūles nav novērtētas un darbs ir pārāk grūts. Ļaujiet, lai kurnēšanu apklusina domas par to, ko Kristus ir izcietis mūsu dēļ. Pret mums izturas labāk nekā pret Kristu. “Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē!” (Jer. 45:5) Kunga darbā nav vietas tiem, kuriem ir lielāka vēlme mantot vainagu, nekā nest krustu. Viņam vajadzīgi cilvēki, kuri vairāk domā par saviem pienākumiem, nekā par atalgojumu — cilvēki, kuri vairāk rūpējas par pamatprincipu, nevis alkst pēc paaugstinājuma.
Pazemīgie, kas veic savu darbu ar apziņu, ka strādā Dievam, var nepaveikt to tik redzami kā rosīgie un iedomīgie; taču viņu darbs izrādīsies daudz vērtīgāks. Bieži vien tie, kas izrāda sevi, pievērš uzmanību, tā nostādamies starp cilvēkiem un Dievu, bet viņu pūliņi izrādās neveiksmīgi. “Īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! Centies to augsti cienīt, tad tevi paaugstinās un iecels godā, ja vien tu to mīlestībā spiedīsi sev pie sirds.” (Sal. pam. 4:7,8)
Daudziem cilvēkiem trūkst apņēmības saņemties un mainīties, tādēļ tiem izveidojas nepareizi ieradumi un dzīvesveids. Tā tam tomēr nevajadzētu būt. Viņiem vajadzētu attīstīt savas spējas līdz teicamai kalpošanai. Tad viņu darbs vienmēr būs vajadzīgs. Viņus vērtēs pēc patiesās vērtības.
Ja kādi ir gatavi augstākam postenim, Kungs neuzliks atbildības smagumu vienīgi viņiem, bet arī tiem, kuri šos cilvēkus ir pārbaudījuši, zina viņu vērtību un apzinīgi spēj virzīt uz priekšu. Tie ir ļaudis, kas diendienā uzticīgi veic norādīto darbu un savā laikā dzirdēs Viņa aicinājumu: “Kāp augstāk!”
Ganiem sargājot ganāmpulkus Bētlemes pakalnos, viņus apmeklēja Debesu eņģeļi. Arī šodien, pazemīgajam darbiniekam veicot savu pienākumu, Dieva eņģeļi atrodas tam blakus, klausās viņa vārdos un vēro šī cilvēka rīcību, lai redzētu, vai tam var uzticēt lielāku atbildību.
Dievs nevērtē cilvēkus pēc to bagātības, izglītības vai stāvokļa sabiedrībā, bet gan pēc motīvu skaidrības un rakstura skaistuma. Viņš vēro, cik daudz tiem ir Viņa Gara, kā šo cilvēku dzīve atklāj Viņa līdzību. Lai cilvēks Dieva valstībā būtu liels, tam vajadzīga bērna pazemība, ticības vienkāršība un mīlestības skaidrība.
“Jūs zināt, ka valdnieki,” sacīja Kristus, “ir kungi pār tautām, un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.” (Mat. 20:25,26)
No visām veltēm, ko Debesis var dāvāt cilvēkiem, sadraudzība ar Kristu Viņa ciešanās ir visvērtīgākā uzticība un augstākais gods. Ne Ēnohs, kas tika uzņemts Debesīs, ne Elija, kas uzbrauca Debesīs ugunīgos ratos, nebija lielāki un godājamāki par Jāni Kristītāju, kas vienatnē aizgāja bojā cietumā. “Jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.” (Filip. 1:29)
Nākotnes plāni
Daudzi cilvēki nespēj izstrādāt noteiktus nākotnes plānus. Viņu dzīve nav stabila. Viņi neprot paredzēt notikumu iznākumu, un tas bieži rada rūpes un nemieru. Atcerēsimies, ka Dieva bērnu dzīve šajā pasaulē ir ceļinieku dzīve. Mums nav gudrības, lai plānotu savu dzīvi. Mums nav jānosaka sava nākotne. “Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8)
Zemes dzīves laikā Kristus neplānoja sev neko. Viņš piekrita Dieva plāniem, un katru dienu Tēvs tos Viņam atklāja. Arī mums tā jābūt atkarīgiem no Dieva, lai mūsu dzīve būtu acīmredzama Viņa gribas izpausme. Ja uzticēsim Viņam savas gaitas, Viņš vadīs mūsu soļus.
Pārāk daudzi, plānojot sev spožu nākotni, cieš pilnīgu neveiksmi. Ļaujiet, lai jūsu vietā plāno Dievs. Kā bērni ticiet, ka “tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā”. (1. Sam. 2:9) Dievs nekad nevada savus bērnus citādi, nekā tie vēlētos būt vadīti, ja varētu redzēt visu no sākuma līdz beigām un izprast mērķi, kuru viņi realizē kā Dieva darbabiedri.
Alga
Kristus, aicinādams savus mācekļus sekot Viņam, nesolīja tiem šajā pasaulē iepriecinošas izredzes. Viņš nesolīja tiem ne mantu, ne laicīgu godu, nedz arī kādu konkrētu samaksu. Pie muitas būdas sēdošajam Matejam Pestītājs “sacīja: “Nāc Man līdzi.” Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.” (Lūk. 5:27,28) Matejs pirms kalpošanas neprasīja sev noteiktu algu, kas atbilstu tai, kuru viņš saņēma iepriekšējā darbā. Nejautājot un nevilcinoties viņš sekoja Jēzum. Matejam pietika, ka viņš būs kopā ar Pestītāju, dzirdēs Viņa vārdus un strādās kopā ar Viņu.
Tā bija arī ar pirmajiem mācekļiem. Pēteris un viņa līdzgaitnieki, dzirdēdami Jēzus aicinājumu sekot, nekavējoties atstāja savas laivas un tīklus. Dažiem mācekļiem bija apgādājami tuvinieki, bet, dzirdēdami Pestītāja aicinājumu, šie vīri nekavējās un nevaicāja: “Kā es dzīvošu un uzturēšu savu ģimeni?” Viņi paklausīja aicinājumam. Vēlāk Jēzus jautāja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka, somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!” (Lūk. 22:35)
Šodien Pestītājs savā darbā aicina mūs tāpat, kā savulaik aicināja Mateju, Jāni un Pēteri. Ja mūsu sirdi ir skārusi Viņa mīlestība, tad jautājums par atalgojumu nebūs svarīgākais. Mēs priecāsimies sadarboties ar Kristu un nebaidīsimies uzticēties Viņa rūpēm. Ja Dievs būs mūsu stiprums, mums būs skaidra izpratne par pienākumiem un nesavtīga centība; mūsu dzīvi virzīs cēls mērķis, kas pacels pāri negodīgiem motīviem.
Dievs nodrošinās
Daudziem, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, ir satraukta un noraizējusies sirds, jo viņi baidās uzticēties Dievam. Tie pilnībā nenododas Viņam, jo vairās no šādas nodošanās sekām. Taču viņi neatradīs mieru, kamēr nebūs nodevušies Dievam.
Daudzu cilvēku sirdis izjūt sāpes smago rūpju dēļ, jo viņi cenšas sasniegt pasaules izvirzītās normas. Viņi ir izvēlējušies kalpot tai, dzīvojot neziņā un pieņemot tās paradumus. Viņu raksturs tiek kropļots, eksistence kļuvusi apnicīga. Nemitīgās rūpes izšķiež dzīvības spēkus. Mūsu Kungs vēlas, lai viņi noliek šo verdzības nastu. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu, sacīdams: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Rūpes ir aklas un nespēj izšķirt nākotni, bet Jēzus redz beigas jau sākumā. Visās grūtībās Viņš ir nodrošinājis palīdzību. “Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.” (Mat. 11:30; Ps. 84:12)
Debesu Tēvam ir tūkstošiem veidu mūsu nodrošināšanai, par kuriem mēs nekā nezinām. Tie, kas kalpošanu Dievam izvirza kā galveno mērķi, redzēs, ka sarežģījumi zūd un ceļš zem kājām kļūst līdzens.
Uzticīga šīsdienas pienākumu pildīšana vislabāk sagatavo rītdienas pārbaudījumiem. Nekrājiet visas rītdienas saistības un rūpes kopā ar šodienas uzdevumiem. “Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu.” (Mat. 6:34)
Būsim cerību pilni un drosmīgi. Mazdūšība Dieva darbā ir grēcīga un neattaisnojama. Viņš zina visas mūsu vajadzības. Mūsu derības turētājs Dievs ķēniņu Ķēniņa visvarenību savieno ar laipnā Gana sirsnību un rūpēm. Viņa vara ir neierobežota, un tā ir Viņa apsolījumu piepildījuma drošākā ķīla visiem, kas Viņam uzticas. Viņam ir līdzekļi visu grūtību novēršanai, lai atbalstītu tos, kas Viņam kalpo un respektē Viņa izmantotos līdzekļus. Viņa mīlestība ir pārāka par visām citām mīlestībām, tāpat kā debesis ir augstākas par zemi. Viņš sargā savus bērnus ar neizmērojamu un mūžīgu mīlestību.
Vistumšākajās dienās, kad apstākļi šķiet visbiedējošākie, uzticies Dievam. Viņš izpilda savu gribu, visas savu ļaužu lietas kārtodams labvēlīgi. Ik dienas atjaunosies spēki tiem, kas Viņu mīl un kalpo Viņam.
Viņš vēlas un spēj piešķirt saviem kalpiem visu viņiem nepieciešamo palīdzību. Viņš dāvās gudrību, kāda nepieciešama viņu dažādajās vajadzībās.
Pārbaudījumus piedzīvojušais apustulis Pāvils rakstīja: “Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk es lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)