Jebkura mūsu dzīves saskarsme prasa pašsavaldīšanos, iecietību un līdzjūtību. Rīcībā, paradumos un audzināšanā mēs atšķiramies tik ļoti, ka mūsu viedokļi par daudzām lietām ir citādi. Mēs spriežam dažādi. Mūsu patiesības izpratne un domas par dzīvi visos aspektos nav vienādas. Nav divu cilvēku, kuru pieredze visos sīkumos būtu tāda pati. Katram ir savi pārdzīvojumi. Pienākumi, kas vienam šķiet viegli, citam ir visgrūtākie un mulsinošākie.
Cilvēka daba ir trausla, tik svārstīga, tik paļāvīga nepareiziem priekšstatiem, ka, vērtējot citus, ikvienam jābūt ļoti uzmanīgam. Mēs maz apzināmies savas rīcības ietekmi uz citu dzīvi. Tas, ko darām vai pasakām, mums var būt mazsvarīgs, bet, ja mūsu acis atvērtos, tad mēs ieraudzītu, ka tieši no šiem “sīkumiem” visvairāk bijis atkarīgs virziens vai nu uz labu, vai ļaunu.
Uzmanība pret nastu nesējiem
Daudzi ir nesuši tik maz nastu, viņu sirdis tik nepilnīgi iepazinušas patiesas cīņas, viņi ir jutuši tik maz mulsuma un sāpju citu dēļ, ka nespēj saprast patiesu nastu nesēju, tā grūtības. Viņi nespēj novērtēt tās, tāpat kā bērns nesaprot sava pienākumu nomāktā tēva rūpes un smago darbu. Bērns var brīnīties par tēva bažām un raizēm. Viņam tās šķiet nevajadzīgas. Kad gadu ritumā dzīves pieredze vairosies, kad pašam vajadzēs nest savas nastas, bērns atskatīsies uz tēva dzīvi un sapratīs reiz neizprotamo. Šo atziņu viņam būs devusi rūgtā pieredze.
Daudzu nastu nesēju darbs nav izprasts, pūliņi nav novērtēti, līdz viņu salauž nāve. Tie, kas uzņemas viņa noliktās nastas un saskaras ar grūtībām, ar kurām cīnījās viņš, tikai tad apjauš, kā tikusi pārbaudīta viņa ticība un drosme. Tad pazūd no redzesloka kļūdas un trūkumi, kurus agrāk tik veikli nosodīja. Pieredze māca līdzjūtību. Dievs pieļauj, ka daudzi cilvēki ieņem augstu stāvokli, un, ja tie kļūdās, Viņš spēj tos pārmācīt vai arī atņemt uzticēto atbildību. Mums jābūt piesardzīgiem, lai neuzņemtos tiesāšanu; tā pieder Dievam.
Dāvida izturēšanās pret Saulu sniedz mums mācību. Pēc Dieva norādījuma Saulu svaidīja par Israēla ķēniņu. Viņa nepaklausības dēļ Kungs paziņoja, ka tam jāatņem valsts; un tomēr, cik saudzīgi, pieklājīgi un iecietīgi Dāvids izturējās pret Saulu! Gribēdams Dāvidu nogalināt, Sauls ieradās tuksnesī un bez pavadoņiem iegāja tajā pašā alā, kur bija paslēpies Dāvids ar saviem karotājiem. “Tad Dāvida vīri tam sacīja: “Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru tas Kungs tev ir sacījis: “Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!” (..) Un viņš teica saviem vīriem: “Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts, un lai es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais!”” Pestītājs mūs lūdz: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” Atcerieties, ka drīz jūsu dzīves raksturojums tiks nodots izskatīšanai Dievam. Paturiet prātā arī, ka Viņš ir sacījis: “Tu, cilvēka bērns, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu, (..) tiesnesis būdams, tu dari to pašu.” (1. Sam. 24:5-7; Mat. 7:1,2; Rom. 2:1)
Iecietība pret pārestībām
Mēs nedrīkstam uztraukties par patiesu vai iedomātu mums nodarītu netaisnību. Mūsu es ir ienaidnieks, no kura vajag baidīties visvairāk. Nevienam ļaunuma veidam nav postošākas ietekmes uz cilvēka raksturu kā paša kaislībām, kuras nepārvalda Svētais Gars. Neviena cita uzvara, ko varam gūt, nebūs tik vērtīga kā uzvara pār sevi.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka esam pārlieku jūtīgi un viegli ievainojami. Mums jādzīvo nevis tādēļ, lai sargātu savas jūtas vai reputāciju, bet gan tādēļ, lai glābtu dvēseles. Interesējoties par dvēseļu glābšanu, mēs neievērojam mazās domstarpības, kas tik bieži rodas savstarpējā saskarsmē. Lai arī ko citi domātu vai darītu ar mums, tas nedrīkst traucēt mūsu vienotību ar Kristu, sadraudzību ar Garu. “Kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1. Pēt. 2:20)
Neatriebieties! Cik vien spējat, novērsiet nesaprašanās iemeslus. Novērsiet ļaunuma vairošanos. Neupurējot pamatprincipus, dariet visu, kas jūsu spēkos, lai samierinātu citus. “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mat. 5:23-24)
Ja ar jums runā neiecietīgi, nekad neatbildiet tāpat. Atcerieties: “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas.” (Sal. pam. 15:1) Klusēšanai ir brīnišķīgs spēks. Dažreiz dusmīgu cilvēku atbilde tikai nokaitina. Dusmas ātri pāriet, ja tās pārvar klusi, mierīgi un atturīgi.
Dzēlīgu un kļūdas meklējošu vārdu vētrās domājiet par Dieva Vārdu, lai prāts un sirds pildītos ar Dieva apsolījumiem. Ja pret jums izturas ļauni vai nepatiesi apsūdz, neatbildiet dusmīgi, bet atkārtojiet pie sevis šos dārgos apsolījumus:
“Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21)
“Pavēli tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs: Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai.” (Ps. 37:5,6)
“Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.” (Lūk. 12:2)
“Tu esi licis cilvēkiem celties mums pāri pār galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā.” (Ps. 66:12)
Līdzjūtību un iedrošinājumu mēs nereti meklējam pie citiem cilvēkiem, nevis skatāmies uz Jēzu. Savā žēlsirdībā un uzticībā Dievs bieži pieļauj, ka tie, kuriem uzticamies, neattaisno mūsu cerības, lai mēs mācītos, cik neprātīgi ir paļauties uz cilvēku, padarot miesu par savu elkoni. Pilnīgi, pazemīgi un nesavtīgi paļausimies uz Dievu. Viņam zināmas tās bēdas, kuras izjūtam līdz sirds dziļumiem, bet nespējam izteikt. Kad viss šķiet tumšs un neizskaidrojams, atcerēsimies Kristus vārdus: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jāņa 13:7)
Pētiet Jāzepa un Daniēla dzīves aprakstus. Kungs neaizkavēja pret viņiem vērstos cilvēku ļaunos sazvērestības plānus, bet lika visām viltībām izvērsties par labu saviem kalpiem, kas pārbaudījumos un cīņās saglabāja ticību un paklausību Viņam.
Tik ilgi, kamēr būsim pasaulē, mēs saskarsimies ar naidīgām ietekmēm. Būs izaicinājumi, kas pārbaudīs pašsavaldīšanos, un, izturoties pret tiem pareizi, attīstīsies kristieša pievilcīgais raksturs. Ja mūsos mājos Kristus, būsim pacietīgi, laipni, iecietīgi un priecīgi nepatikšanu un īgnuma vidū, diendienā un gadu pēc gada uzvarēsim sevi un pieaugsim cēlā varonībā. Tas ir mums uzdotais pienākums, bet to nav iespējams izpildīt bez Jēzus palīdzības, apņēmīgas noteiktības, nelokāmas gribas, nepārtrauktas modrības un nemitīgām lūgšanām. Ikvienam ir jāizcīna sava cīņa. Ja mēs nesadarbojamies ar Dievu, pat Viņš nespēj uzlabot mūsu raksturus vai darīt derīgu mūsu dzīvi. Tie, kas atsakās no cīņas, zaudē spēku un uzvaras prieku.
Mums savā atmiņā nav jāsaglabā pārdzīvotie pārbaudījumi un grūtības, bēdas un skumjas. Viss tas ir pierakstīts Debesu grāmatās, un Debesis par tām arī parūpēsies. Kamēr skaitām visu nepatīkamo, no atmiņas izzūd daudz jaukā, ko būtu patīkami atcerēties, piemēram, Dieva žēlsirdīgā laipnība, kas apņem mūs ik brīdi, un mīlestība, par kuru eņģeļi brīnās, jo Dievs atdeva nāvei savu Dēlu mūsu dēļ. Ja jūs kā Kristus darbinieki jūtat, ka jums ir lielākas rūpes un pārbaudījumi nekā daudziem citiem, atcerieties, ka jums ir tāds miers, kādu nepazīst tie, kas vairās no grūtībām. Kalpošanā Kristum mums ir mierinājums un prieks. Lai pasaule redz, ka dzīve ar Viņu nav neizdošanās!
Ja nejūtaties atviegloti un priecīgi, nerunājiet par savām izjūtām. Neapēnojiet citu dzīvi. Auksta reliģija, kurā nav saules, nekad neved dvēseles pie Kristus, bet gan prom no Viņa un iedzen tās sātana tīklos, kuros viņš ķer maldos nonākušos. Nedomājiet par savu mazdūšību, bet par spēku, kuru varat prasīt Kristus vārdā. Centieties, lai jūsu iztēle kavējas pie neredzamā, lai domas pievēršas Dieva lielās mīlestības pierādījumiem jūsu labā. Ticība spēj izturēt pārbaudījumus, atvairīt kārdinājumus, nepadoties nepatikai. Jēzus dzīvo kā mūsu Aizstāvis. Mums pieder viss, ko nodrošina Viņa starpniecība.
Vai Kristus nenovērtē tos, kas pilnīgi nodevušies Viņam? Vai Viņš neapmeklē tos, kas, līdzīgi mīļotajam Jānim trimdā, Viņa dēļ ir grūtībās un pārbaudījumos? Dievs neļaus nevienam savam patiesajam darbiniekam palikt vienam cīņā pret lielu pārspēku un tikt uzvarētam. Kā vērtīgu dārgakmeni Viņš pasargās katru, kura dzīve kopā ar Kristu būs apslēpta Viņā. Par katru šādu dvēseli Viņš saka: “Turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” (Hag. 2:23)
Runājiet par apsolījumiem, stāstiet par Jēzus vēlēšanos svētīt. Viņš mūs neaizmirst nevienu mirkli. Kad paļāvīgi dusam Viņa mīlestībā un paliekam Viņā, lai cik nepatīkami būtu apstākļi, apziņa par Viņa klātbūtni mums iedveš dziļu, rimtu prieku. Par sevi Kristus sacīja: “Es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:28,29)
Kristus bija Tēva klātbūtnē, un ar Viņu notika tikai tas, ko Mūžīgā Mīlestība pieļāva par svētību pasaulei. Tas bija mierinājuma avots Viņam un ir paredzēts arī mums. Kristū mājo ar Viņa garu pildīti ļaudis. Viss ar tiem notiekošais nāk no Pestītāja, kas apņem tos ar savu klātbūtni. Nekas tos nevar aizskart, ja to nepieļauj Kungs. Visas mūsu ciešanas un bēdas, visi kārdinājumi, pārbaudījumi un trūkumi, visas mūsu likstas, skumjas un vajāšanas, īsi sakot, viss nāk mums par labu. Visi pārdzīvojumi un apstākļi ir Dieva palīgi, no kuriem gūstam labumu.