Eksistē kāda daudz spēcīgāka daiļrunība par vārdiem, un tā ir klusa un saskanīga īsta kristieša dzīve. Lielāka ietekme ir tam, kas cilvēks ir, nevis tam, ko viņš saka.
Pie Jēzus sūtītie vīri devās atpakaļ ar ziņu, ka vēl neviens cilvēks nav runājis tā kā Viņš, bet tas bija tādēļ, ka neviens vēl nekad nebija dzīvojis tā, kā dzīvoja Viņš. Ja Viņa dzīve būtu bijusi citāda, Viņš nekad nespētu runāt tā, kā Viņš to darīja. Viņa vārdos bija pārliecinošs spēks, jo tie nāca no skaidras, svētas, labsirdības, mīlestības, līdzjūtības un patiesības pilnas sirds.
Mūsu ietekmi uz citiem nosaka mūsu raksturs un pieredze. Lai pārliecinātu tos par Kristus žēlastības spēku, mums šis spēks ir jāiepazīst savā sirdī un dzīvē. Evaņģēlijam, kuru mēs sludinām dvēseļu glābšanai, jābūt Evaņģēlijam, ar kura palīdzību tiek pestītas mūsu pašu dvēseles. Vienīgi ar dzīvu ticību Kristum kā mūsu Pestītājam ir iespējams ietekmēt šo skeptisko pasauli. Ja vēlamies izvilkt grēciniekus no strauji plūstošās straumes, mūsu kājām jābalstās uz Klints — uz Jēzu Kristu.
Kristietības simbols nav ārēja zīme, krustiņa vai kroņa nēsāšana, bet gan kas tāds, kas atklāj cilvēka un Dieva vienotību. Ar Viņa žēlastības spēku, kas izpaužas pārveidotā raksturā, pasaule jāpārliecina, ka Dievs tai ir sūtījis Glābēju, savu Dēlu. Nesavtīgas dzīves paraugs pārspēj visu citu, kas ietekmē cilvēka dvēseli. Vispārliecinošākais arguments par labu Evaņģēlijam ir mīlošs un mīlams kristietis.
Pārbaudījumu jēga
Dzīvot tādu dzīvi un atstāt tādu ietekmi nozīmē maksāt ar piepūli, pašuzupurēšanos un disciplinētību katrā solī. Ne visi to saprot, tādēļ viņi kristiešu dzīvē ātri kļūst mazdūšīgi. Daudzi, kuri nopietni vēlas veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam, ir pārsteigti un neapmierināti, sastopoties ar šķēršļiem, pārbaudījumiem un sarežģījumiem kā nekad agrāk. Viņi lūdz pēc Kristum līdzīga rakstura un piemērotības Kunga darbam, taču nokļūst apstākļos, kas viņos it kā atraisa visu ļauno. Atklājas nepilnības, par kuru esamību viņi neko nav nojautuši. Tie jautā tāpat kā senais Israēls: “Ja Dievs mūs vada, kādēļ visas šīs lietas notiek ar mums?”
Viņi sastopas ar šīm situācijām tieši tādēļ, ka Dievs viņus vada. Pārbaudījumi un šķēršļi ir Kunga izraudzītās mācību metodes un Viņa izvēlētie apstākļi, lai gūtu sekmes. Viņš, kas lasa cilvēku sirdis, pazīst viņu raksturus labāk nekā viņi paši. Viņš saprot, ka dažiem ir tāda uztvere un spējas, kas, pareizi virzītas, varētu tikt izmantotas Viņa darba attīstīšanai. Savā providencē Viņš cilvēkus noliek dažādās situācijās un atšķirīgos apstākļos, lai atklātu rakstura vājības, kas pašiem bijušas apslēptas. Viņš dod tiem iespēju labot trūkumus un kļūt piemērotiem kalpošanai Viņam. Bieži Viņš pieļauj, ka tiem uzbrūk pārbaudījumu ugunis, lai šos ļaudis šķīstītu.
Tas, ka mums jāizcieš pārbaudījumi, rāda, ka Kungs Jēzus redz mūsos kaut ko vērtīgu, attīstāmu. Ja Viņš nebūtu saskatījis neko tādu, ar ko godināt savu vārdu, Viņš šķīstīšanai netērētu laiku. Savā ceplī Viņš nemet akmeņus bez vērtības, bet attīra derīgu rūdu. Kalējs liek dzelzi un tēraudu ugunī, lai uzzinātu, kādi ir šie metāli. Kungs pieļauj saviem izredzētajiem nonākt bēdu ceplī, lai pārbaudītu šo cilvēku rūdījumu un pārliecinātos, vai tiem var uzticēt Viņa darbu.
Podnieks ņem mālu un veido to pēc savas gribas. Viņš to mīca un apstrādā, sadala un atkal saspiež kopā. Viņš to samitrina un izžāvē. Pēc tam viņš tam ļauj kādu brīdi pastāvēt. Kad māls kļūst pilnīgi padevīgs, podnieks turpina darbu un izveido trauku. Tad viņš savu meistardarbu uz ripas nolīdzina un slīpē, žāvē saulē un apdedzina krāsnī. Ir iegūts lietošanai derīgs trauks. Tā lielais Meistars vēlas veidot un slīpēt arī mūs, un, līdzīgi mālam podnieka rokās, tādiem arī mums jābūt Viņa plaukstās. Mums nav jāmēģina veikt podnieka darbu. Mūsu uzdevums ir ļauties Meistara rokām.
“Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.” (1. Pēt. 4:12,13)
Būrītī iesprostots putniņš gaišā dienas laikā, dzirdot citu balsu skaņas, nedziedās dziesmu, ko tā saimnieks cenšas tam iemācīt. Tas apgūst kādu fragmentu no vienas, kādu skaņu no otras dziesmas, bet nekad vienu atsevišķu melodiju. Tad saimnieks apsedz būrīti un novieto to tur, kur putniņš dzirdēs tikai vienu dziesmu, kas tam jāiemācās. Tumsā tas atkārtoti dziedās vajadzīgo melodiju, līdz beidzot to iegaumēs un spēs nevainojami atskaņot. Kad putnu novieto iepriekšējā vietā, tas uz visu mūžu būs pieņēmis šo dziesmu par savu, un spēs to dziedāt arī gaismā. Līdzīgi Dievs izturas pret saviem bērniem. Viņam ir kāda dziesma, kas mums jāiemācās, un, apguvuši to bēdu tumsā, pēc tam mēs vienmēr pratīsim to dziedāt.
Daudzi cilvēki ir neapmierināti ar savu mūža darbu. Iespējams, ka viņu apkārtējā vide ir nepatīkama, laiks pārāk aizņemts ar ikdienišķām lietām, kaut šie cilvēki ir pārliecināti, ka spējīgi augstākām atbildībām; viņiem bieži šķiet, ka veltītās pūles netiek novērtētas vai ir neauglīgas, bet nākotne nezināma.
Atcerēsimies, ka mūsu darbs var nebūt mūsu pašu izvēlēts, tas jāpieņem kā Dieva izraudzīts mūsu labā. Mums vispirms jāizpilda tiešie pienākumi, vai nu patīkami, vai nepatīkami. “Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Sal. māc. 9:10)
Ja Kungs vēlētos, lai mēs aiznestu kādu vēsti uz Ninivi, Viņam nepatiktu, ka mēs aizietu uz Jopi vai Kapernaumu. Viņam ir iemesls sūtīt mūs uz vietu, kurp mūsu soļiem ir pavēlēts iet. Tieši tur kādam ir vajadzīga palīdzība, ko varam sniegt. Viņš savulaik sūtīja Filipu pie Etiopijas galminieka, Pēteri pie romiešu virsnieka un mazo israēliešu meiteni palīdzēt sīriešu kapteinim Naemanam. Arī šodien Dievs sūta vīrus, sievas un jauniešus kā savus pārstāvjus pie tiem, kam vajadzīga dievišķā palīdzība un vadība.
Dieva plāni ir vislabākie
Mūsu plāni ne vienmēr saskan ar Dieva plāniem. Viņš redz, kas mums un Viņa darbam ir visderīgākais, tāpēc neļauj īstenot mūsu vislabākos nodomus, kā Viņš to darīja ar Dāvidu. Bet par vienu lietu mēs varam būt droši — Viņš svētīs un izmantos savas vēsts izplatīšanai tos, kas Viņa slavai no sirds ziedo visu, kas viņiem ir, arī sevi pašus. Ja Viņš redz, ka labāk ir nepiekrist cilvēku vēlmēm, Viņš līdzsvaros atteikumu, dodot tiem savas mīlestības pierādījumus un uzticot citu kalpošanas veidu.
Savās mīlestības pilnajās rūpēs un interesē par mums Dievs, kas pazīst mūs labāk nekā mēs paši, neļauj mums savtīgi meklēt savas godkāres apmierinājumu. Viņš neļauj mums paiet garām vienkāršiem, bet svētiem vistiešākajiem pienākumiem. Šādi uzdevumi veido būtisku pieredzi, kas sagatavo mūs kādam augstākam darbam. Mūsu plāni dažkārt ir neveiksmīgi, lai mūsu labā sekmētos Dieva plāni.
No mums nekad nav prasīts īsts upuris Dievam. Viņš tikai prasa, lai daudzas lietas uzticam Viņam, bet, to darot, atdodam tikai to, kas kavē ceļā uz Debesīm. Pat tad, ja tiekam aicināti atteikties no lietām, kuras pašas par sevi ir labas, varam būt pārliecināti, ka tā Dievs strādā ar mums kāda augstāka mērķa dēļ.
Nākamajā dzīvē kļūs skaidri noslēpumi, kas mūs šeit ir apgrūtinājuši un nav apmierinājuši. Mēs redzēsim, ka šķietami neatbildētās lūgšanas un pieviltās cerības patiesībā bijušas mūsu vislielākās svētības.
Uz katru pat visvienkāršāko pienākumu mums jāraugās kā uz svētu atbildību, jo tā ir daļa no kalpošanas Dievam. Mūsu ikdienas lūgšanai jābūt: “Kungs, palīdzi man darīt vislabāko. Māci mani veikt darbu labāk. Dod man enerģiju un prieku. Palīdzi manā darbā īstenot Pestītāja mīlestības pilno kalpošanu.”
Mācība no Mozus dzīves
Padomājiet par Mozus pieredzi. Ļoti pamatīga bija izglītība, kuru viņš ieguva Ēģiptē kā faraona mazdēls un nākamais troņmantnieks. Viss notika, kā iecerēts, lai viņš kļūtu par gudru vīru, kā to saprata ēģiptieši. Viņš saņēma augstāko pilsonisko un militāro izglītību un jutās pilnīgi sagatavots atbrīvot Israēlu no verdzības, bet Dievs sprieda citādi. Viņa providence norīkoja Mozu četrdesmit gadus par avju ganu tuksnesī.
Ēģiptē iegūtā izglītība Mozum daudzējādā ziņā bija noderīga, bet mūža darbam visvērtīgāko mācību viņš guva, būdams gans. Pēc dabas Mozus bija impulsīvs, Ēģiptē pieradis pie uzslavām un glaimiem, kā jau sekmīgs karavadonis, faraona un tautas mīlulis. Cilvēkiem viņš patika. Viņš cerēja atbrīvot Israēlu saviem spēkiem. Pavisam citādas bija mācību stundas, kuras Mozum bija jāiztur kā Dieva pārstāvim. Vezdams savu ganāmpulku cauri neapdzīvotiem kalnu apgabaliem uz ieleju zaļajām ganībām, viņš mācījās uzticību un lēnprātību, pacietību, pazemību un nesavtību, apguva prasmi rūpēties par vājo, kopt slimo, meklēt noklīdušo, būt pacietīgam pret nevaldāmo, rūpēties par jēriem un barot vecās un nespējīgās avis.
Šajā darbā Mozus arvien vairāk tuvojās Virsganam. Viņš kļuva cieši vienots ar Israēla Svēto un vairs nedomāja pats veikt kādu lielu darbu. Katru uzticēto pienākumu viņš centās padarīt uzticīgi — kā Dievam darītu. Visapkārt viņš izjuta Dieva klātbūtni, jo visa daba stāstīja par Neredzamo. Viņš pazina Dievu kā personīgu Dievu un, pārdomājot Viņa raksturu, daudz pilnīgāk izprata Viņa klātbūtnes nozīmi. Patvērumu viņš atrada mūžīgajās rokās.
Pēc šī piedzīvojuma Mozus dzirdēja Debesu aicinājumu apmainīt savu gana spieķi pret valdnieka zizli, atstāt savu ganāmpulku un uzņemties Israēla vadību. Dievišķās pavēles brīdī viņš šaubījās par sevi, runāja kautrīgi un lēni, juzdamies nepiemērots kļūt par Dieva muti, bet tomēr uzņēmās šo pienākumu, pilnīgi uzticēdamies Kungam. Viņa sūtības lielums atraisīja prāta vislabākās spējas. Dievs svētīja Mozus gatavību paklausīt, un viņš ieguva prasmi uzrunāt tautu, cerību, savaldību un piemērotību vislielākajam darbam, kāds jebkad cilvēkam uzticēts. Bībelē ir rakstīts: “Bet Israēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.” (5. Moz. 34:10)