Visa Bībele ir Dieva godības atklāsme Kristū. Ja to pieņem, tai tic un paklausa, tad ar tās palīdzību pārveidojas raksturs. Tā ir tas cēlais dzinulis un saistošais spēks, kas atdzīvina cilvēku fiziskos, prāta un garīgos spēkus un vada dzīvi pareizā gultnē.
Iemesls, kādēļ jaunieši un pat pieaugušie tik viegli padodas kārdināšanām un grēko, ir tas, ka viņi Dieva Vārdu nepēta un nepārdomā tā, kā to vajadzētu darīt. Ja trūkst stingra, noteikta gribasspēka, kuram jāizpaužas dzīvē un raksturā, vainojama ir Dieva Vārda svēto mācību ignorēšana. Cilvēki nevelta nopietnas pūles, lai virzītu prātu uz to, kas iedvesmo skaidras, svētas domas un novērš tās no netīrā un nepatiesā. Tikai nedaudzi izvēlas šo labāko daļu un sēž pie Jēzus kājām kā reiz Marija, lai mācītos no dievišķā Skolotāja. Maz cilvēku savās sirdīs un praktiskajā dzīvē augstu vērtē Viņa Vārdus.
Pieņemtās Bībeles patiesības veido cēlāku cilvēka prātu un dvēseli. Ja Dieva Vārdu novērtētu tā, kā tam vajadzētu būt, gan jauniešos, gan sirmgalvjos mājotu tāds iekšējs godīgums un pamatprincipu stingrība, kas palīdzētu pretoties kārdinājumiem.
Lai cilvēki stāsta un raksta par Svēto Rakstu dārgajām mācībām. Lai domas, tieksmes un neaptveramais smadzeņu spēks tiek veltīts Dieva domu studijām. Nepētiet cilvēku pieņemto filozofiju, pētiet Dieva filozofiju, jo Viņš ir patiesība. Neviena cita literatūra savā vērtīgumā nespēj līdzināties tai.
Laicīgi noskaņots prāts nerod prieku pārdomās par Dieva Vārdu, bet Svētā Gara atjaunotam prātam no svētajām lappusēm atspīd dievišķs skaistums un Debesu gaisma. Kas laicīgajam prātam šķiet neapdzīvots tuksnesis un nolaists dārzs, garīgi noskaņotajam kļūst par zemi ar dzīvām straumēm.
Mūsu bērniem jāsniedz tāda izpratne par Dievu, kāda tā atklāta Viņa Vārdā. No visagrīnākās bērnības, kad veidojas spriešanas spējas, viņi jāiepazīstina ar Jēzus vārdu un dzīvi. Jau pirmajā mācību stundā ir jāmāca, ka Dievs ir viņu Tēvs. Viņu pirmajai audzināšanai jābūt paklausībai mīlestībā. Godbijīgi un rūpīgi jālasa un jāatkārto tās Dieva Vārda daļas, kas atbilst viņu uztverei un ir piemērotas intereses modināšanai. Vairāk par visu jāapgūst Kristū atklātās mīlestības lielā mācība: “Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11)
Jaunatnei jāpadara Dieva Vārds par dvēseles un prāta uzturu. Lai Kristus krusts ir visu izglītību zinātne, jebkuras mācības un studiju centrs. Tas jāievieš ikdienas praktiskajā dzīvē. Tad Pestītājs vienmēr būs jaunatnes ceļabiedrs un draugs. Katra doma būs pakļauta paklausībai Kristum. Kopā ar apustuli Pāvilu jaunieši varēs teikt: “Es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei.” (Gal. 6:14)
Ar savos piedzīvojumos gūtajām atziņām viņi ticībā iepazīst Dievu. Viņi paši sev ir pierādījuši Viņa Vārda īstenību, Viņa apsolījumu patiesīgumu. Viņi ir pārbaudījuši un zina, ka Kungs ir labs.
Mīļotajam māceklim Jānim no savas pieredzes bija kāda atziņa. Viņš varēja liecināt:
“Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu — dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies — ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1. Jāņa 1:1-3)
Tā ikviens no savas pieredzes “ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs”. (Jāņa 3:33) Viņš var liecināt par to, ko pats ir redzējis un dzirdējis, kā sajutis Kristus spēku: “Man bija vajadzīga palīdzība, un es to atradu Jēzū. Ikviena vajadzība tika apmierināta, manas dvēseles izsalkums remdēts; Bībele man ir Kristus atklāsme. Es ticu Jēzum, jo Viņš ir mans dievišķais Pestītājs. Es ticu Bībelei, jo esmu sapratis, ka tā manai dvēselei ir Dieva balss.”
Cilvēks, kas savā pieredzē ieguvis izpratni par Dievu un Viņa Vārdu, ir sagatavots sākt dabaszinātņu studijas. Par Kristu ir rakstīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jāņa 1:4) Pirms grēka ienākšanas pasaulē Ādamu un Ievu Ēdenē apņēma skaidra un skaista gaisma, Dieva gaisma. Tā apspīdēja visu, kam viņi tuvojās. Nekas neaptumšoja viņu uztveri par Dieva raksturu vai darbiem. Kad viņi pakļāvās kārdinātājam, gaisma no viņiem novērsās. Zaudējot svētuma ietērpu, viņi zaudēja arī gaismu, kas apgaismoja dabu, tādēļ vairs nespēja to izprast pareizi un Dieva darbos saskatīt Viņa raksturu. Tā arī šodien cilvēks pats neizprot dabas mācības. Ja to nevada dievišķā gudrība, tas paaugstina dabu un dabas likumus pāri dabas Dievam. Šī iemesla dēļ cilvēku idejas zinātnē tik bieži ir pretrunā Dieva Vārda mācībai. Turpretim tiem, kas pieņem Kristus dzīvības gaismu, daba atkal izgaismojas. Krusta gaismā mēs dabas mācības varam saprast pareizi.
Cilvēkam, kuram ir paša pieredzē gūtā atziņa par Dievu un Viņa Vārda izpratne, ir nešaubīga ticība Svēto Rakstu dievišķīgumam. Tāds cilvēks ir pārliecinājies, ka Dieva Vārds ir patiesība, un zina, ka patiesība nekad nevar sev runāt pretī. Viņš nepārbauda Bībeli ar cilvēku zinātnes teorijām; šīs teorijas viņš pārbauda ar nemaldīgajiem pamatlikumiem un saprot, ka patiesā zinātnē nav nekā pretēja Vārda mācībai, jo abām ir viens un tas pats Autors. Pareizā izpratnē par abām pierādīsies, ka tās ir saskanīgas. Kas vien tā saucamajā zinātniskajā mācībā runā pretī Dieva Vārda liecībai, ir tikai cilvēku pieņēmumi.
Tādam pētniekam zinātniskie meklējumi atklās pārdomu un informācijas plašumus. Pārdomājot dabā esošo, tas saņems jaunu patiesības izpratni. Dabas grāmata un rakstītais Vārds apgaismo viens otru. Abi palīdz labāk iepazīt Dievu, mācot par Viņa raksturu un likumiem, pēc kuriem Viņš rīkojas.
Dziesminieka pārdzīvojumu var izjust visi, kas pieņem Dieva Vārdu ar dabas un atklāsmes palīdzību. Viņš raksta:
“Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu,
es gavilēju par to, ko Tava roka dara.”
“Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm
un Tava uzticība līdz padebešiem.
Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni,
Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. (..)
Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība!
Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī! (..)
Tu viņus dzirdini no sava prieka strauta.
Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un
Tavā gaismā mēs redzam gaismu.”
“Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos,
kas staigā pēc tā Kunga baušļiem!
Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības,
kas Viņu meklē no visas sirds.”
“Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? —
kad viņš turēsies pie Taviem Vārdiem.”
“Es izredzēju sev patiesības ceļu,
es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus.”
“Es turu Tavus vārdus savā sirdī,
lai negrēkotu pret Tevi.”
“Tā es staigāšu brīvi,
jo es rūpējos par Tavām pavēlēm.”
“Atdari man acis, lai es skaidri saredzu
Tavas bauslības brīnuma darbus!”
“Tavas liecības ir mans prieks
un manas padomu devējas.”
“Tavas mutes norādījumi man ir labāki
nekā veseli tūkstoši sudraba un zelta gabalu.”
“Cik tava bauslība man ir mīļa!
To es pārdomāju ik dienas.”
“Tavas liecības ir brīnišķīgas,
tādēļ mana dvēsele turas pie tām.”
“Tavi likumi ir kļuvuši par manām slavas dziesmām
manās svešniecības gaitās.”
“Tavs Vārds ir visai skaidrs,
Tavam kalpam tas ir mīļš.”
“Visi Tavi vārdi ir patiesība,
un mūžīgi paliek spēkā Tavi taisnie noteikumi.”
“Uzturi manu dvēseli, ka tā Tevi var slavēt,
un Tavas tiesas lai man palīdz.”
“Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers,
un tie nekur neklūp.
Es gaidu, ak, Kungs, uz Tavu glābiņu
un daru pēc Taviem baušļiem.
Mana dvēsele turas pie Tavām liecībām,
un tās man ir no sirds mīļas.”
“Kad kļūst izprotami Tavi Vārdi, tie apgaismo un
dara vientiesīgos gudrus.”
“Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi,
jo tie vienmēr ir pie manis.
Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji,
jo Tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets.
Es esmu gudrāks nekā vecie,
jo es turu Tavas pavēles.”
“No Tavām pavēlēm es mācos,
tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.”
“Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums,
jo tās ir mans sirdsprieks.”
(Ps. 92:5; 36:6-10; 119:1,2,9,30,11,45,18,24,72,97,129,54,140,160,175,165-167,130,98-100,104,111)
Vēl skaidrākas Dieva atklāsmes
Mums ir tiesības tiekties arvien augstāk, pēc skaidrākām Dieva rakstura atklāsmēm. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs nenorāja viņu, bet uzklausīja lūgumu. Dievs savam kalpam paziņoja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai, un Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu.” (2. Moz. 33:18-19)
Grēks mulsina mūsu prātu un aptumšo mūsu uztveri. Tiklīdz sirds ir tīra no grēka, Dieva godības atziņas gaisma Jēzus Kristus vaigā, izgaismojot Viņa vārdu un atstarojoties dabas vaigā, arvien skaidrāk pauž, ka Viņš ir “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Moz. 34:6)
Viņa spožumā mēs redzēsim gaismu, līdz prāts, sirds un dvēsele būs pārveidoti Viņa svētuma līdzībā.
Tiem, kas paļaujas uz Dieva Vārda drošajiem apsolījumiem, paveras krāšņas iespējas — plaši patiesības lauki, milzīgas spēka rezerves. Atklāsies brīnišķīgas lietas, būs redzamas priekšrocības un pienākumi, par kuru esamību Bībelē viņi pat nav nojautuši. Visi, kas staigā pazemīgas paklausības takā, piepildīdami Viņa nodomu, no Dieva vārdiem uzzinās arvien vairāk.
Lai patiesības meklētājs izvēlas Bībeli par savu vadītāju un stingri ievēro pamatlikumus, un viņš varēs tiekties pēc vislielākā ieguvuma. Visi cilvēku prātojumi rada apjukumu un kaunu, ja Dievs netiek atzīts par visu visā. Dieva iedvesmotā dārgā ticība katram sniedz spēku un rakstura cēlumu. Iepazīstoties ar Viņa labestību, žēlastību un mīlestību, arvien skaidrāka un skaidrāka kļūs patiesības uztvere, spēcīgākas un svētākas ilgas pēc sirdsskaidrības un domu tīrības. Dvēsele, Dieva Vārda studijās būdama svēto domu gaisotnē, sadraudzībā ar Dievu tiek pārveidota. Patiesība ir tik liela, sniedzas tik tālu, ir tik dziļa un plaša, ka cilvēks no redzesloka zaudē savu es. Tā sirds atmaigst un pazemībā, laipnībā un mīlestībā pakļaujas Viņam.
Iedzimtās spējas pieaug svētā paklausībā. Dzīvības Vārda studijās paplašinās, izglītojas un kļūst cēlāks prāts. Ja mēs kā Daniēls būsim Dieva Vārda klausītāji un darītāji, gūsim sekmes visās zinātņu nozarēs, līdzīgi viņam. Būdams ar skaidru sirdsapziņu, pētnieks iegūs stipru gribu. Attīstīsies visas prāta spējas. Katrs var sevi audzināt un disciplinēt tā, ka jebkurš tā tuvumā esošais ieraudzīs, par ko var kļūt cilvēks un ko tas spēj darīt savienībā ar gudrības un spēka Dievu.
Izglītība mūžīgajā dzīvē
Mūsu mūža darbs šeit ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei. Šajā dzīvē iesāktā izglītošanās netiks pabeigta, tā turpināsies visā mūžībā — vienmēr pieaugdama, nekad nebeidzama. Arvien pilnīgāk atklāsies Dieva gudrība un mīlestība Viņa pestīšanas plānā. Pestītājs, vedot savus bērnus pie dzīvības strauta, sniegs tiem bagātus atziņu krājumus. Diendienā Dieva brīnišķie darbi, Viņa spēka pierādījumi radīšanas darbā un Visuma uzturēšanas procesā atklāsies viņu izpratnei jaunā skaistumā. No troņa plūstošajā gaismā pazudīs noslēpumi, un dvēsele pildīsies ar apbrīnu daudzu lietu vienkāršības dēļ, kuru nekad agrāk pat nenojauta.
Tagad mēs redzam kā spogulī, neskaidri, bet tad redzēsim vaigu vaigā; tagad mēs zinām daļēji, bet tad atzīsim tāpat, kā mēs esam atzīti.