Mums daudz skaidrāk jāapzinās, ka uz spēles ir likts lielās cīņas iznākums, cīņas, kurā esam iesaistīti visi. Mums daudz pilnīgāk jāsaprot Dieva Vārda patiesību vērtība un tas, kādas draud briesmas, ja ļaujam lielajam viltniekam novērst mūsu prātu no tām.
Mūsu pestīšanas Upura bezgalīgā vērtība atklāj grēka briesmīgo ļaunumu. Grēka dēļ viss cilvēka organisms ir traumēts, prāts samaitāts un iztēle izvirtusi. Grēks ir degradējis dvēseles spējas. Kārdinājumi no ārienes atrod atsaucību sirdī, un kājas nemanāmi ved pretī ļaunumam.
Upuris par mums bija pilnīgs, tāpat arī mūsu atjaunošanai no grēka aptraipījuma ir jābūt pilnīgai. Dieva likums neattaisnos nekādu ļaunumu, nekāda netaisnība nevarēs izbēgt sodam. Evaņģēlija ētika neatzīst nekādu citu paraugu, tikai dievišķa rakstura pilnību. Kristus dzīve bija pilnīgs katra baušļa piepildījums. Viņš teica: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” Viņa dzīve mums ir paklausības un kalpošanas paraugs. Vienīgi Dievs spēj atjaunot sirdi. “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” Bet tad tiekam lūgti: “Gādājiet (..), ka topat svēti.” (Jāņa 15:10; Filip. 2:13,12)
Darbs mūsu domām
Netaisnību nevar aizstāvēt, tāpat arī izmaiņas uzvedībā nevar panākt ar dažām vājām, nepastāvīgām pūlēm. Rakstura veidošana ir darbs — nevis vienas dienas vai gada, bet mūža darbs. Cīņa ar sevi pēc svētuma un Debesīm ir cīņa mūža garumā. Bez nepārtrauktām pūlēm un pastāvīgas darbošanās mēs svētā dzīvē nepieaugsim un uzvarētāja vainagu neiegūsim.
Spēcīgākais pierādījums cilvēka kritušajam stāvoklim ir tas, ka atgriešanās prasa tik daudz. Ceļu atpakaļ var izcīnīt tikai ar grūtībām, lēnām, soli pa solim. Vienā mirklī, neapdomīgi, nepiesardzīgi rīkojoties, mēs varam nonākt ļaunuma varā, bet vajag daudz vairāk laika, lai salauztu važas un sasniegtu svētāku dzīvi. Var apņemties un to iesākt, bet tās iegūšana prasīs smagu darbu, laiku, neatlaidību, pacietību un upurus.
Mēs nedrīkstam rīkoties impulsīvi. Mums jābūt pietiekami modriem un, neskaitāmu kārdinājumu ielenktiem, droši jāstājas tiem pretī, citādi tiksim uzvarēti. Ja mums, savu darbu nepadarījušiem, pienāktu dzīves noslēgums, tad tas būtu mūžīgs zaudējums.
Apustuļa Pāvila dzīve bija pastāvīga cīņa pašam ar sevi. Viņš teica: “Es mirstu ik dienas.” (1. Kor. 15:31) Viņa griba un vēlmes ik dienas cīnījās ar pienākumu un Dieva gribu. Viņš nevis izdabāja savām tieksmēm, bet darīja Dieva darbu, lai cik mokošs tas viņam šķita.
Dzīves ceļa noslēgumā, atskatoties uz cīņām un uzvarām, viņš varēja teikt: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais Tiesnesis, dos man viņā dienā.” (2. Tim. 4:7,8)
Kristieša dzīve ir cīņa un attīstība. Šajā kaujā nav atlaižu; savos centienos mums jābūt pastāvīgiem un neatlaidīgiem. Sātana kārdinājumus var uzvarēt nemitīgos pūliņos. Kristieša godīgums jāmeklē ar neapturamu enerģiju un jāsaglabā, apņēmīgi virzoties uz mērķi.
Neviens negūs uzvaru, ja tās sasniegšanai neveltīs smagas, neatlaidīgas pūles. Katram šī cīņa jāizcīna sevis paša labā; mūsu vietā to nevar neviens cits. Mēs katrs pats esam atbildīgi par šīs cīņas iznākumu; ja mūsu vidū būtu Noa, Ījabs un Daniēls, viņu taisnīgums neizglābtu ne viņu dēlus, ne meitas.
Apgūstamā zinātne
Mums jāapgūst kristietības zinātne — zinātne, kas ir dziļāka, plašāka un augstāka par visām cilvēka zināšanām, tāpat kā debesis ir augstākas par zemi. Prāts jādisciplinē, jāizglīto, jāmāca. Mums Dievam jākalpo, nepakļaujoties iedzimtām tieksmēm. Ir jāuzvar mantotās un iegūtās tieksmes uz ļaunu. Lai kļūtu par mācekli Kristus skolā, bieži vien ir jāatsakās no pierastās audzināšanas un visas iepriekšējās dzīves pieredzes. Mūsu sirdīm jātiek audzinātām tā, lai tās Dievā kļūtu nelokāmas. Ir jāizveido ieradumi, kas mums dos spēku pretoties kārdinājumiem. Mums jāmācās raudzīties augšup. Dieva Vārda pamatprincipi, kas ir tikpat augsti kā debesis un ietver mūžību, mums jāattiecina uz savu ikdienas dzīvi. Ar šiem pamatprincipiem jāsaskaņo katra rīcība, katrs vārds un katra doma. Visam jābūt saskaņā ar Kristu un pakļautam Viņam.
Svētā Gara pievilcīgās īpašības nav attīstāmas vienā mirklī. Drosme, rakstura stingrība, lēnprātība, ticība un nesvārstīga paļāvība Dieva spēkam mūs izglābt iegūstama gadiem ilgā pieredzē. Dieva bērniem savs liktenis jāapzīmogo svētas dzīves centienos un stingrā uzticībā labajam.
Nezaudēt laiku
Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Mēs nezinām, cik drīz var beigties mūsu pārbaude. Ilgākais mums ir tikai īsa dzīve, un mēs nezinām, cik drīz nāves bulta var trāpīt mūsu sirdīs. Mēs nezinām, cik drīz mums vajadzēs atstāt pasauli un visus tās labumus. Mūsu priekšā ir mūžība. Aizkaram drīz jāpaceļas. Daži gadi, un ikvienam dzīvajam atskanēs rīkojums:
“Netaisnais lai dara vēl netaisnību, (..) bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11)
Vai esam gatavi? Vai esam iepazinuši Dievu, Debesu Valdnieku un Likumdevēju, un Jēzu Kristu, kuru Viņš sūtījis pasaulē kā savu pārstāvi? Kad noslēgsies mūsu mūža darbs, vai varēsim teikt tāpat kā mūsu priekšzīme Kristus: “Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. (..) Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu”? (Jāņa 17:4-6)
Dieva eņģeļi cenšas novērst mūsu uzmanību no mums pašiem un laicīgām lietām. Lai viņi nedarbojas velti!
Prātiem, kas bija zaudējuši mērķi no redzesloka, ir jāmainās. “Apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā, bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts.”” (1. Pēt. 1:13-16)
Domas jākoncentrē uz Dievu. Lai uzvarētu sirds dabiskās ļaunās tieksmes, bez nopietniem centieniem neiztikt. Mūsu pūlēm, mūsu pašaizliedzībai un neatlaidībai jābūt samērīgai ar tā mērķa bezgalīgo vērtību, pēc kā mēs tiecamies. Uzvarot tā, kā ir uzvarējis Kristus, mēs iemantosim dzīvības vainagu.
Nepieciešamība atteikties no sava es
Lielas briesmas cilvēkiem ir pašapmāns, izdabāšana pašapmierinātībai, tā šķiroties no Dieva, sava spēka Avota. Ja Dieva Svētais Gars neizlabos mūsu dabiskās tieksmes, tajās būs garīgās nāves dīgļi. Ja netiksim dzīvi savienoti ar Dievu, nespēsim pretoties pašapmierinātības nesvētajām sekām, patmīlībai un kārdinājumiem grēkot.
Lai saņemtu Kristus palīdzību, mums jāapzinās savas vajadzības. Mums jāzina, kas patiesībā esam. Kristus var izglābt tikai cilvēku, kurš apzinās, ka ir grēcinieks. Vienīgi ieraugot savu pilnīgo bezpalīdzīgumu un atsakoties no pašpaļāvības, mēs uzticēsimies dievišķajam spēkam.
No sava es nav jāatsakās tikai kristīgās dzīves sākumā. Tas jādara katrā solī uz Debesīm. Visus mūsu labos darbus nosaka kāds ārpus mums esošs spēks, tādēļ nepieciešama nemitīga sirds tiekšanās pie Dieva, pastāvīga, nopietna grēku izsūdzēšana un dvēseles pazemošana Viņa priekšā. Mūs apņem briesmas; drošībā esam tikai tad, ja sajūtam savu nespēku un tveramies ticībā pie mūsu varenā Atbrīvotāja.
Kristus — patiesās izpratnes Pirmavots
Mums jānovēršas no tūkstošiem tematu, kas saista mūsu uzmanību. Ir problēmas, kas patērē laiku un rada ziņkāri, bet galu galā neko nedod. Visaugstākās intereses prasa pamatīgu uzmanību un enerģiju, ko tik bieži velta samērā nenozīmīgām lietām.
Jaunu uzskatu pieņemšana nesniedz dvēselei jaunu dzīvību. Maz labuma dod pašu par sevi svarīgu faktu un teoriju zināšanas, ja tās neizmanto praksē. Mums jāsajūt nepieciešamība dot savām dvēselēm to, kas uzturēs un veicinās garīgo dzīvību.
“Lai tava auss uzklausītu gudrību un tu
pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, (..)
meklētu to kā sudrabu, (..)
klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām,
tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā
un iegūsi Dieva atziņu. (..)
Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, —
kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.
Jo īstenā atziņa ienāks tavā sirdī,
lai tu jo labprāt mācītos;
Labs padoms tevi pasargās,
un saprāts tevi paglābs.”
Gudrība “ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras,
un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā”.
(Sal. pam. 2:2-11; 3:18)
Jautājums, kas mums jāpēta, ir: “Kas ir patiesība — patiesība, kura jātur prātā, jāmīl, jāgodā un kurai jāpaklausa?” Zinātnes dievinātāji ir uzvarēti un zaudējuši drosmi savos centienos izzināt Dievu. Tagad vajadzētu jautāt viņiem: “Kas ir tā patiesība, kura mūsu dvēselēm palīdzēs iegūt pestīšanu?”
Vissvarīgākais ir jautājums: “Ko tu domā par Kristu?” Vai tu Viņu pieņemsi par savu Pestītāju? Visiem, kas Viņu pieņem, Viņš sniedz spēku kļūt par Dieva bērniem.
Saviem mācekļiem Kristus atklāja Dievu tā, ka viņu sirdīs tika izdarīts sevišķs darbs — to, kuru Viņš vēlas paveikt arī mūsu sirdīs. Daudzi cilvēki ir pārāk ilgi kavējušies pie teorijām un pazaudējuši no redzesloka Pestītāja piemēra dzīvinošo spēku, izlaiduši no acīm Viņu kā pazemīgo, pašaizliedzīgo darbinieku. Viņiem jāuzlūko Jēzus. Mums ik dienas vajadzīgas svaigas Viņa klātbūtnes atklāsmes. Daudz ciešāk jāseko Viņa pašaizliedzības un pašuzupurēšanās piemēram.
Mums vajadzīgs tāds piedzīvojums, kāds bija Pāvilam, kad viņš rakstīja: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20)
Cilvēka raksturā atklātā Dieva un Jēzus Kristus atziņa ir pats cildenākais, kas vien virs zemes vai Debesīs var būt. Tā ir visvērtīgākā izglītība. Tā ir atslēga, ar kuru var atvērt Debesu pilsētas vārtus. Dieva nolūks ir, lai visiem, kas pieņem Kristu, šāda atziņa būtu.