Veicinot tieksmi izklaidēties, daiļliteratūras lasīšana rada nepatiku pret praktiskiem dzīves pienākumiem. Tās uzbudinošā, apreibinošā ietekme nereti ir kā garīgo, tā arī fizisko slimību iemesls. Daudzas nelaimīgas un novārtā pamestas mājas, daudzi invalīdi mūža garumā, daudzi psihiatrisko slimnīcu pacienti par tādiem ir kļuvuši romānu lasīšanas dēļ.
Cilvēki bieži iedomājas, ka tādēļ, lai jauniešus atrautu no sensacionālas vai nevērtīgas literatūras, ir jānodrošina viņiem labāka. Tas ir tas pats, kas dziedināt dzērāju, dodot tam dzert nevis viskiju vai degvīnu, bet vājākus reibinošos dzērienus — vīnu, alu vai sidru. To pastāvīga lietošana nemitīgi veicinās vēlmi pēc vēl stiprākiem uzbudinošiem līdzekļiem. Gan dzērāja vienīgais drošais sargs, gan arī atturībnieka vienīgā drošība, ir pilnīga un absolūta atturība. Šis pats noteikums attiecas arī uz literatūras baudītāju. Viņa vienīgā drošība ir pilnīga atturība.
Mīti un pasakas
Bērnu un jaunatnes audzināšanā tagad lielu vietu ierāda pasakām, teikām un izdomātiem stāstiem. Šādas grāmatas izmanto skolās, tās atrodamas arī daudzās mājās. Kā kristīgi vecāki var atļaut saviem bērniem lasīt grāmatas, kas pārpilnas maldu? Bērnam vaicājot pēc stāstu nozīmes, tik pretējas vecāku mācītajam, atbilde ir, ka šie stāsti nav patiesība. Taču tas neiznīcina to lasīšanas ļaunās sekas. Šajās grāmatās paustās domas maldina bērnus, veido nepareizus dzīves uzskatus, rada un veicina vēlmi pēc nereālā.
Šādu grāmatu plašā izplatība tagad ir viens no sātana viltīgajiem nodomiem. Tas mēģina novērst visu paaudžu ļaužu prātus no lielā rakstura veidošanas darba. Sātans grib, lai mūsu bērni un jaunieši aizrautos ar dvēseli iznīcinošiem maldiem, ar kuriem tas pārpludinājis pasauli, tādēļ viņš cenšas novērst to prātus no Dieva Vārda un tā aizkavēt tādu patiesību iegūšanu, kurām vajadzētu būt viņu drošībai.
Bērnu un jauniešu rokās nekad nedrīkst likt grāmatas, kas satur patiesības sagrozījumus. Jāraugās, lai mūsu bērni tieši mācību procesā neiegūtu priekšstatus, kas var izrādīties grēka sēklas. Ja tiem, kam ir nobriedis prāts, ar šādām grāmatām nekā kopēja nav bijis, viņi paši būs drošībā un arī jauniešus viņi ietekmēs un mudinās uz labu, tā pasargājot tos no kārdinājumiem.
Mums ir visa neviltotā un dievišķā pārpilnība. Tiem, kam slāpst pēc zināšanām, nav jāiet uz piesārņotiem avotiem. Kungs saka:
“Pievērs savas ausis un uzklausi īstenās atziņas glabātāju vārdus,
un iespied dziļi savā sirdī Manu mācību! (..)
Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu,
to Es tev šodien atgādinu tevis paša labā.
Vai Es neesmu tev jau daudzkārt ar priekšā uzrakstītiem
padomiem un pamācībām saprotamu darījis,
ka Es tev rādu taisnus un patiesus vārdus,
lai tu pareizi varētu atbildēt tiem, kas tevi vaicā.”
“Viņš ir cēlis liecību Jēkabā
un devis bauslību Israēlā,
Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem,
ka tā mācāma viņu bērniem.”
“To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem:
tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.”
“Lai to zinātu vēlākais dzimums,
bērni, kas vēl dzims,
ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
lai tie liktu savu cerību uz Dievu.”
“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu
bez sevišķām viņa paša pūlēm.”
(Sal. pam. 22:17-21; Ps. 78:5,4,6,7; Sal. pam. 10:22)
Kristus mācība
Patiesības pamatlikumus Kristus atklāja Evaņģēlijā. Viņa mācībā mēs varam iegūt veldzi no skaidrā avota, kas plūst no Dieva troņa. Kristus būtu varējis cilvēkiem sniegt zināšanas, kas pārspētu visus senākos atklājumus un nobīdītu sānis jebkuru citu atklājumu. Viņš būtu varējis atklāt noslēpumu pēc noslēpuma un iekļaut šajās brīnišķīgajās atklāsmēs visu nākamo paaudžu rosīgākos, nopietnākos prātus līdz pat laika noslēgumam, bet tomēr ne mirkli neiztika bez pestīšanas zinātnes mācīšanas. Viņš augstu vērtēja savu laiku, savas spējas un savu dzīvi, un Viņš to izmantoja, lai rūpētos par cilvēku dvēseļu pestīšanu. Viņš atnāca meklēt un glābt pazudušos, un no šī mērķa Viņu nevarēja novērst. Nekam Viņš neļāva sevi novirzīt no tā.
Kristus sniedza tikai izmantojamas atziņas. Viņa pamācības ļaudīm bija saistītas ar praktiskās dzīves vajadzībām. Viņš neapmierināja to cilvēku vēlmes, kuri gāja pie Viņa ar ziņkārīgiem jautājumiem. Šādi iztaujāšanas gadījumi Viņam deva iemeslu svinīgam, nopietnam un dzīvam aicinājumam. Tiem, kas dedzīgi vēlējās plūkt no atziņas koka, Viņš piedāvāja dzīvības koka augli. Tad viņi pārliecinājās, ka ikviens ceļš ir slēgts, izņemot to, kas ved pie Dieva. Ikviens avots bija aizzīmogots, izņemot mūžīgās Dzīvības avotu.
Mūsu Pestītājs nevienu neskubināja apmeklēt tālaika rabīnu skolas tādēļ, ka cilvēku prātus varētu maldināt pastāvīgie “tā runā”. Kādēļ mums būtu jāpieņem svārstīgie cilvēku apgalvojumi kā visaugstākā gudrība, ja ir pieejama lielāka un daudz pilnīgāka?
Tas, ko esmu redzējusi par mūžīgajām lietām, un tas, ko esmu redzējusi par cilvēces vājumu, ir ļoti ietekmējis manu prātu un līdz ar to arī manu dzīves darbu. Es neredzu neko, par ko būtu vērts cilvēku apjūsmot vai glorificēt. Es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ laicīgā ziņā gudro cilvēku uzskatiem un tā saucamajiem ievērojamajiem ļaudīm vajadzētu uzticēties un viņus pārspīlēti slavēt. Kā gan tiem, kuriem trūkst dievišķā apgaismojuma, var būt pareizi uzskati par Dieva plāniem un ceļiem? Viņi vai nu pilnīgi noliedz Dievu un ignorē Viņa esamību, vai savā ierobežotajā izpratnē noliedz Viņa spēku.
Izvēlēsimies mācīties no Dieva, kas radījis debesis un zemi, no Viņa, kas zvaigznes licis izplatījumā to orbītās un norādījis saulei un mēnesim pildīt to uzdevumus.
Ir pareizi, ja jaunatne jūt, ka prāta spēks ir jāattīsta visaugstākajā pakāpē. Mēs negribam ierobežot izglītību, kuru nav ierobežojis Dievs, bet mūsu sasniegumi nedos nekādu labumu, ja tie netiks izmantoti Dieva godam un cilvēces labklājībai.
Nav pareizi apgrūtināt prātu ar studijām, kas prasa pārmērīgi saspringtu centību, ja zināšanas netiek lietotas praktiskajā dzīvē. Tāda izglītošanās būs zaudējums studentam, jo mazinās viņa vēlēšanos un tieksmi pēc mācībām, kas viņu varētu veidot par sabiedrībai derīgu cilvēku, kurš spēj uzņemties atbildību. Praktiskās mācības ir daudz vērtīgākas nekā kaila teorija. Ar zināšanām vien nepietiek. Mums vajadzīga prasme iegūtās atziņas likt lietā pareizi.
Laiku, līdzekļus un pētījumus, ko daudzi velta samērā nelietderīgām studijām, vajadzētu virzīt tādas izglītības iegūšanai, kas jauniešus audzinātu par praktiskiem ļaudīm, piemērotiem dzīves atbildībām. Tāda izglītība būtu visvērtīgākā.
Mums vajadzīgas zināšanas, kas stiprina prātu un dvēseli un dara mūs labākus. Sirds izglītība ir daudz svarīgāka par grāmatu gudrībām. Ir labi un pat svarīgi iegūt zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam, bet, ja no saviem aprēķiniem izlaidīsim mūžību, mēs pieļausim kļūdu, ko nespēsim izlabot nekad.
Studējošais var veltīt visus savus spēkus zināšanu ieguvei, bet, ja viņam nav pareizas atziņas par Dievu, ja viņš nepaklausa likumiem, kas valda pār viņa būtni, tad iznīcina pats sevi. Nepareizu ieradumu dēļ viņš zaudēs pašcieņu un paškontroli, nespēs pareizi spriest par lietām, kas uz viņu attiecas visvairāk. Viņš bezrūpīgi un neprātīgi izturas pret savu prātu un ķermeni. Būdams nevērīgs pret pareizo dzīves pamatprincipu attīstīšanu, viņš zudīs šai un arī nākamības pasaulei.
Ja jaunieši atzītu savu vājumu, viņi Dievā atrastu spēku. Ja viņi censtos mācīties no Viņa, tad kļūtu gudri Viņa padomā, un viņu dzīve būtu auglīga — pasaulei par svētību, bet, savus prātus veltot tikai laicīgām un spriedelējumu pilnām studijām, tā atsvešinoties no Dieva, viņi zaudēs visu, kas bagātina dzīvi.