Patiesa audzināšana ir audzināšana misijas darbam. Katrs Dieva dēls un meita ir aicināti būt misionāri; mēs esam aicināti kalpot Dievam un citiem cilvēkiem, un gatavoties šim pienākumam ir jābūt mūsu audzināšanas mērķim.
Mācīt kalpošanai
Kristīgiem vecākiem un skolotājiem šis mērķis jāatceras vienmēr. Mēs nezinām, kādā nozarē mūsu bērni varētu darboties. Varbūt viņi savu dzīvi pavadīs savējo vidū, varbūt strādās parastu darbu vai arī kā Evaņģēlija sludinātāji dosies uz pagānu zemēm, bet visi vienādi ir aicināti būt misionāri Dieva darbā, žēlastības vēsts nesēji pasaulei.
Dievs mīl bērnus un jauniešus, to jaunos talantus, enerģiju, drosmi un uzņēmību, Viņš vēlas, lai tie darbotos harmoniskā saskaņā ar dievišķajiem pārstāvjiem. Viņiem jāiegūst izglītība, kas, nesavtīgi kalpojot, palīdzēs nostāties Kristus pusē.
“Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jāņa 17:18), teica Kristus par saviem bērniem laika noslēgumā, tāpat kā par saviem pirmajiem mācekļiem, lai viņi būtu Dieva pārstāvji, atklātu Viņa garu, parādītu Viņa raksturu, darītu Viņa darbu.
Mūsu bērni atrodas krustcelēs. No visām pusēm pasaules vilinājumi tos aicina uz savtīgumu un savu iegribu apmierināšanu, prom no ceļa, kas izraudzīts Kunga atpirktajiem. Pašu bērnu izvēle noteiks, vai viņu dzīve būs svētība vai lāsts. Pārpilniem enerģijas, dedzīgi ilgojoties izmēģināt savas spējas, viņiem jāatrod kāda izeja savam pāri plūstošajam dzīvīgumam. Viņi būs rosīgi kā labos, tā arī sliktos darbos.
Dieva Vārds darbīgumu neapspiež, bet virza to pareizā gultnē. Dievs grib, lai jaunatne būtu centīga. Nav ļauts atņemt viņiem rakstura īpašības, kas cilvēku dara patiesi sekmīgu un cienījamu citu vidū — nevaldāmas ilgas pēc lielāka derīguma, nelokāmu gribu, rosīgu centību, nenogurdināmu izturību. Dieva žēlastībā viņi ir jāvada uz mērķi, kas stāv pāri patmīlīgām un pasaulīgām interesēm, tāpat kā debesis ir augstākas nekā zeme.
Mums kā vecākiem un kristiešiem jānorāda saviem bērniem pareizais dzīves virziens, rūpīgi, gudri un saudzīgi tie jāvada kristīgās kalpošanas takās. Mēs esam svētās derības attiecībās ar Dievu, lai audzinātu savus bērnus kalpošanai Viņam. Mūsu augstākais pienākums ir audzināt un vadīt tos tā, lai tie izvēlētos kalpošanas dzīvi.
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” “Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis.” Ja mēs mīlēsim, mēs dosim. “Ne lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu” ir lielā mācība, kas mums ir jāmācās un jāmāca. (Jāņa 3:16; Ef. 5:2; Mat. 20:28)
Lai jaunieši neaizmirst, ka viņi nepieder sev. Viņi pieder Kristum, ir atpirkti ar Viņa asinīm, viņiem pieder Viņa mīlestība. Viņi dzīvo tādēļ, ka Viņš tos uztur ar savu spēku. Jēzum pieder viņu laiks, spēks un dotības, lai visu to attīstītu, izmantotu un vingrinātu Viņa darbā.
Tūlīt pēc eņģeļiem viscēlākais Dieva radījums ir Viņa līdzībā veidotā cilvēku ģimene. Dievs vēlas, lai cilvēki kļūtu par tādiem, par kādiem Viņš tiem ir devis iespēju kļūt, un ar Viņa piešķirtajām pilnvarām tie darītu visu, kas vien ir iespējams.
Dzīvība ir noslēpumaina, svēta un neaizskarama. Tā ir paša Dieva, visas dzīvības Autora, atklāsme. Tās sniegtās iespējas ir nenovērtējami dārgas, tādēļ pilnībā jāizmanto. Reiz zaudētas, tās vairs nav atgūstamas.
Dievs ir nolicis mūsu priekšā mūžību ar tās svinīgo īstenību un devis izpratni par nemirstīgām, nezūdošām vērtībām. Viņš piedāvā dārgo, cildeno patiesību, lai mēs varētu doties uz priekšu droši un nešaubīgi, tiekdamies pēc tāda mērķa, kas ir cienīgs, lai nopietni piesaistītu visus mūsu spēkus.
Dievs ieskatās sīkajā, paša radītajā sēkliņā un redz tajā paslēptu skaistu puķi, krūmu vai slaidu, sakuplojušu koku. Tieši tā Viņš saredz iespējamības arī katrā cilvēkā. Mēs neesam bez nozīmes. Dievam ir sava iecere mūsu dzīvei, un Viņš vēlas, lai mēs sasniegtu tajā visaugstāko attīstības pakāpi.
Viņš ilgojas, lai mēs pastāvīgi pieaugtu svētumā, laimē un derīgumā. Visiem cilvēkiem ir dotības, tādēļ tie jāmāca pret tām izturēties kā pret vērtīgu balvu, īpaši cienījamu un pareizi izmantojamu, jo tā ir paša Kunga dota. Viņš ilgojas, lai jaunieši attīstītu un nodarbinātu visus savas esības spēkus un spējas. Viņš ilgojas, lai tie priecātos par visu derīgo un vērtīgo šajā dzīvē, būtu krietni, darītu labus darbus un sakrātu Debesu bagātības nākamības dzīvei.
Visās lietās viņiem jācenšas būt pārākiem nesavtībā, cēlumā un spēkā. Viņiem jāraugās uz Kristu kā paraugu, pēc kura viņiem jātiek veidotiem, un jāattīsta sevī tie svētie centieni, ko savā dzīvē atklāja Viņš — darīt pasauli labāku tādēļ, ka paši tajā ir dzīvojuši. Šim pienākumam viņi ir aicināti.
Drošs pamats
Vispārākā visu zinātņu vidū ir zinātne par dvēseļu mantošanu. Vislielākais darbs, pēc kura varam tiekties, ir vadīt cilvēkus prom no grēka uz svētumu. Šī darba veikšanai jāliek drošs pamats. Nepieciešama vispusīga izglītība, kas no vecākiem un skolotājiem prasīs tādas pārdomas un pūles, kādas nav vajadzīgas pat zinātniskos pētījumos. Ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā intelektuāla mācīšanās. Izglītība nav pilnīga, ja miesa, prāts un sirds netiek attīstīti vienādi. Lai raksturs sasniegtu vispilnīgāko un visaugstāko attīstību, tam jābūt absolūti disciplinētam. Jāattīsta un pareizi jānodarbina visas prāta un fiziskās spējas. Šī pienākuma izpilde mūs darīs par Dievam derīgiem darbiniekiem.
Patiesa izglītība aptver visu cilvēka būtni. Tā māca pareizi izturēties pret sevi, dara mūs spējīgus vislabāk izmantot smadzenes, kaulus un muskuļus, prātu un sirdi. Prātam kā augstākajai varai jāpārvalda viss organisms. Cilvēkam piemītošās kaislības un tieksmes jāpakļauj sirdsapziņas un garīgo spēku kontrolei. Kristus atrodas cilvēces priekšgalā, un Viņa nolūks ir vadīt mūs pa augstiem un svētiem skaidrības ceļiem, lai kalpotu Viņam. Viņa žēlastības brīnišķās darbības ietekmē mums jākļūst pilnīgiem Viņā.
Jēzus savu izglītību ieguva mājās. Viņa pirmā skolotāja bija māte. No viņas lūpām un praviešu rakstu tīstokļiem Viņš mācījās par Debesu lietām, dzīvoja zemnieka mājā, uzticīgi un priecīgi veica savu ģimenes pienākumu daļu. Viņš, kas bija bijis Debesu Pavēlnieks, kļuva labprātīgs kalps, mīļš, paklausīgs dēls. Viņš mācījās amatu un kopā ar Jāzepu pats strādāja namdara darbnīcā. Tērpies vienkāršā darba apģērbā, Viņš staigāja pa mazās pilsētiņas ielām, dodoties uz savu necilo darbu un nākot no tā.
Tās paaudzes cilvēki lietas vērtēja pēc ārējās greznības. Reliģija, zaudējusi savu ietekmi, kļuva krāšņa. Tā laikmeta skolotāji centās iedvest respektu ar sevis izrādīšanu un ārišķību. Jēzus dzīve tam visam bija pilnīgs pretstats, tā parādīja visu to lietu mazvērtību, kuras cilvēki uzskatīja par visbūtiskākajām. Viņš nemācījās sava laikmeta skolās, kurās niecīgās lietas paaugstināja, bet lielās — nicināja. Savu audzināšanu Viņš ieguva no Debesu izraudzītajiem avotiem, no lietderīga darba, no Rakstu izpētes, no dabas un dzīves pieredzes — Dieva mācību grāmatas, kas pārpilna norādījumu katram, kas tās saņem ar labprātīgām rokām, redzīgām acīm un saprātīgu sirdi.
“Bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” (Lūk. 2:40)
Tā sagatavots, Jēzus sāka pildīt savu sūtību, ikkatrā saskarsmes brīdī uz cilvēkiem atstādams tādu svētījošu un pārveidojošu ietekmi, kādu pasaule nekad nebija redzējusi.
Ģimene ir bērna pirmā skola, tieši šeit jāliek pamats kalpošanas dzīvei. Tās pamatprincipi jāmāca ne tikai kā teorija, tiem jāveido viss dzīvesveids.
Jau mazotnē bērnam vajadzētu iemācīt izpalīdzību. Tiklīdz spēks un spriešanas spējas ir pietiekami attīstījušies, bērnam jāveic savi pienākumi ģimenē. Bērns jāmudina palīdzēt tēvam un mātei, būt pašaizliedzīgam un valdīt pār sevi, citu laimi un ērtības liekot pirmajā vietā, izmantot izdevības uzmundrināt brāļus, māsas un rotaļbiedrus un palīdzēt tiem, būt laipnam pret vecākiem cilvēkiem, slimajiem un grūtību skartajiem. Jo pilnīgāks ģimenē būs patiess kalpošanas gars, jo pilnīgāk tas ieviesīsies bērnu dzīvē. Viņiem būs prieks kalpot un upurēties citu labā.
Skola
Audzināšanas darbs ģimenē ir jāpapildina skolai. Cilvēka fiziskā, prāta un dvēseles attīstība, mācīšana kalpot un upurēties vienmēr jāpatur redzeslokā.
Sīkie pakalpojumi Kristus dēļ ikdienas norisēs vairāk nekā kas cits spēj veidot raksturu un virzīt dzīvi nesavtīgai kalpošanai. Vecāku un skolotāju pienākums ir atmodināt šādu garu, pamudināt uz to un pareizi vadīt. Nav svarīgāka darba, ko viņiem varētu uzticēt. Kalpošanas gars ir Debesu gars, un eņģeļi visiem spēkiem sadarbosies, lai to attīstītu un mudinātu uz to.
Šāda audzināšana jābalsta uz Dieva Vārda. Vienīgi tur tās pamatprincipi parādīti pilnībā. Bībelei jākļūst par pētījumu un mācību pamatu. Vissvarīgākā ir atziņa par Dievu un Viņa sūtīto Kristu.
Katram bērnam un jaunietim vajadzīgas zināšanas par sevi. Viņam jāizprot Dieva dotais fiziskais organisms un likumi, kas to uztur veselu. Visiem vajadzētu gūt plašas zināšanas vispārējā izglītībā. Vajadzīga arī kāda amata prasme, kas tos veidos par praktiskiem cilvēkiem, derīgiem veikt ikdienas dzīves pienākumus. Vēl nepieciešamas mācības un praktiskā pieredze dažādās īpašās misijas darba nozarēs.
Dalīties zināšanās
Jauniešiem zināšanas jāapgūst tik ātri, cik vien iespējams, un pētījumu laukam jābūt tik plašam, cik vien viņu spējas var aptvert. Mācoties viņiem savās zināšanās jādalās ar citiem. Tad viņu prāts būs disciplinēts un spēcīgs. Zināšanu izmantošana nosaka izglītības vērtību. Ilgas studijas, nepūloties dalīties iegūtajā, bieži vien drīzāk kavē īstu attīstību, nevis palīdz tai. Kā mājās, tā skolā jaunietim jācenšas iegūt zināšanas un tās izplatīt tālāk. Vienalga, kāds ir viņa aicinājums, visu mūžu tam jābūt gan māceklim, gan skolotājam. Tā jaunietis pastāvīgi varēs iet uz pilnību, paļaudamies uz Dievu, turoties pie Viņa, kas ir bezgalīga gudrība un spēj atklāt mūžības glabātos noslēpumus un atrisināt Viņam uzticīgo visgrūtākās problēmas.