Ģimenei ir jābūt bērniem vispievilcīgākajai vietai pasaulē, un mātes klātbūtnei — vislielākajam valdzinājumam. Bērniem ir jūtīga, mīloša daba. Viņi ātri priecājas un tikpat ātri kļūst nelaimīgi. Ar pacietīgu disciplīnu, mīļiem vārdiem un rīcību mātes var piesaistīt bērnus savai sirdij.
Maziem bērniem patīk sabiedrība, un tie reti vēlas būt vienatnē. Viņi ilgojas pēc līdzjūtības un sirsnības. Tie domā, ka viss, kas patīk viņiem, patiks arī mātei, tādēļ šķiet dabiski iet pie tās ar saviem mazajiem priekiem un neveiksmēm. Mātei nevajadzētu ievainot bērnu jūtīgās sirdis, vienaldzīgi izturoties pret lietām, kas, lai cik nenozīmīgas tās būtu, mazajiem var šķist ļoti svarīgas. Viņas simpātijas un atzinību novērtēs. Viens piekrītošs skats, viens iedrošinošs vai uzslavas pilns vārds bērnu sirdīm būs kā saulesstars, bieži padarot visu dienu laimīgu.
Mātei vajadzētu izdomāt bērniem kādu izklaidi vai uzticēt viņu darbīgajām rokām un prātam uzdevumu, nevis aizsūtīt mazos prom, lai tikai netraucētu viņu saceltais troksnis vai neapgrūtinātu to necilās vajadzības.
Māte iegūs bērnu uzticību un daudz sekmīgāk spēs izlabot nepareizus ieradumus un novērst patmīlības vai kaislības izpausmes, iedziļinoties viņu izjūtās un vadot jautrās spēles un rotaļas. Liela vērtība būs īstā laikā pateiktam brīdinājumam vai rājienam. Pacietīgā, vērīgā mīlestībā viņa spēs bērnu prātus rosināt darboties pareizā virzienā, ieaudzinot viņos skaistas un pievilcīgas rakstura iezīmes.
Mātēm vajadzētu sargāties savos bērnos ieaudzināt atkarību un egocentrismu, ieraušanos sevī. Nekad neļaujiet viņiem sevi uzskatīt par centru, ap kuru jārisinās it visam. Daži vecāki velta daudz laika un uzmanības, lai uzjautrinātu bērnus, bet tiem jāmāca izklaidēties pašiem, vingrinot savu izdomas spēju un māku. Tā viņi mācīsies būt apmierināti ar ļoti vienkāršiem priekiem. Bērnus vajadzētu radināt pie drošsirdības, lai viņi spētu pārvarēt savas mazās nepatikšanas un grūtības. Nepievērsiet viņu uzmanību katrām niecīgajām sāpēm vai aizvainojumam, novērsiet viņu domas no tiem, māciet viegli paiet garām mazām nepatikšanām vai neērtībām. Uzvediniet bērnus uz domām, kā viņi varētu vairāk vērības pievērst citiem.
Neesiet pret bērniem nevērīgas. Daudzu rūpju nomāktās mātes dažreiz jūt, ka nespēj rast laiku, lai pacietīgi pamācītu mazos un sniegtu tiem mīlestību un līdzjūtību. Tomēr derētu atcerēties — ja bērni savos vecākos un ģimenē neatrod to, kas apmierina viņu ilgas pēc līdzjūtības un draudzības, viņi meklēs citus avotus, un tur var būt apdraudēts gan bērnu prāts, gan raksturs.
Laika un izdomas trūkuma dēļ mātes dažreiz atsaka saviem mazajiem kādu nevainīgu izpriecu, jo viņas nevaļīgie pirksti un nogurušās acis čakli aizņemtas darbā, darinot kādu izgreznojumu vai kaut ko citu, kas labākajā gadījumā kalpos tikai iedomības un pārākuma apziņas dēstīšanai viņu jaunajās sirdīs. Bērniem kļūstot pieaugušiem, šāda morāle veicinās lepnību un garīgu nabadzību. Māte skums par savu bērnu kļūdām, bet nesapratīs, ka pļauj pašas sēto sēklu.
Dažām mātēm nav pietiekami konsekventas nostājas pret saviem bērniem. Dažreiz tās izdabā viņiem par sliktu, bet citreiz aizliedz kādu nevainīgu rotaļu, kas bērnišķīgās sirdis ļoti iepriecinātu. Šinī ziņā tās neievēro Kristus piemēru; Viņš mīlēja bērnus, saprata viņu pārdzīvojumus un juta līdzi viņu priekos un bēdās.
Tēva atbildība
Vīrs un tēvs ir ģimenes galva. Sieva gaida no viņa mīlestību, līdzjūtību un atbalstu bērnu audzināšanā, un tas ir pareizi. Bērni ir tiklab viņa, kā viņas, un viņš tāpat ir ieinteresēts jauno ļaužu labklājībā. Bērni no tēva gaida atbalstu un padomu. Viņam jābūt pareizai izpratnei par dzīvi, dažādām ietekmēm un sabiedrību, kurā ģimenei vajadzētu atrasties, bet vairāk par visu tam jāseko mīlestībai, dievbijībai un Dieva Vārda mācībai, lai virzītu savu bērnu soļus pa pareizu ceļu.
Tēvs ir savas ģimenes likumdevējs, un, tāpat kā Ābrahāmam, viņam Dieva likums jāpadara par savas mājas likumu. Dievs teica par Ābrahāmu: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa.” (1. Moz. 18:19) Tad nebūtu pieļauta nosodāma nevērība, nesavaldot ļaunumu, nekāds slimīgs, neprātīgs izlutinātu mīluļu statuss, nekāda atkāpšanās no pienākuma pildīšanas pārprastu jūtu labā. Ābrahāms ne vien mēdza sniegt pareizus norādījumus, bet arī īstenoja taisnīgas likumu prasības un autoritāti. Dievs ir devis likumus, lai mūs vadītu. Bērniem nedrīkst ļaut novirzīties no Dieva Vārdā iezīmētā drošā ceļa uz tādiem, kuros no visām pusēm draud briesmas. Laipni, bet noteikti, ar nemitīgām pūlēm un lūgšanām bērnu kļūdainās vēlmes jāaptur un tieksmes jānoraida.
Tēvam savā ģimenē jāievieš paši nopietnākie tikumi — enerģiskums, nelokāmība, godīgums, pacietība, drosme, uzcītība un praktiskums. Tas, ko viņš prasa no bērniem, ir jāizpilda arī pašam, atklājot šīs vērtības savā vīrišķīgajā nostājā.
Tēvi, nelaupiet saviem bērniem drosmi! Savienojiet mīlestību ar autoritāti, laipnību un simpātijas ar stingrību un savaldību. Veltiet viņiem dažas brīvās stundas, iepazīstiet viņus, strādājiet kopā un piedalieties viņu sporta spēlēs, iegūstiet uzticību. Draudzējieties ar viņiem, īpaši ar dēliem. Tā jūs spēsit bērnus ievērojami ietekmēt uz labu.
Tēvam jāpaveic sava daļa, lai darītu ģimeni laimīgu. Lai kādas būtu viņa rūpes un darba sarežģījumi, tiem nav jāļauj apēnot ģimeni. Tēvam jānāk mājās smaidīgam un vienmēr jābūt laipnam.
Zināmā nozīmē tēvs ir savas ģimenes priesteris, kas noliek uz tās altāra rīta un vakara upuri. Sievai un bērniem jāvienojas lūgšanās un jāpiedalās slavas dziesmās. No rīta, pirms tēvs atstāj māju, lai dotos ikdienas darbā, viņam jāsaaicina bērni ap sevi un, zemojoties Dieva priekšā, tie jānodod Debesu Tēva rokās. Dienas rūpēm beidzoties, ģimenei jāvienojas pateicības lūgšanā un slavas dziesmā, atzīstot dievišķās rūpes aizvadītajā dienā.
Tēvi un mātes, lai cik grūti būtu jūsu apstākļi, sapulciniet savu ģimeni pie Dieva altāra. Lūdziet jūsu mājai svēto eņģeļu sardzi. Atcerieties, ka jūsu mīļotie ir pakļauti kārdinājumiem. Ikdienas nepatikšanas stājas ceļā gan jauniem, gan veciem. Tiem, kas grib dzīvot pacietīgu, mīlestības pilnu un priecīgu dzīvi, ir jālūdz. Tikai saņemot pastāvīgu Dieva palīdzību, mēs spēsim gūt uzvaru pār sevi.
Ģimenei jābūt vietai, kur mājo prieks, laipnība un mīlestība, un, kur mīt šīs vērtības, tur būs arī laime un miers. Grūtības var ienākt jūsu dzīvē, bet tāds jau ir cilvēces liktenis. Lai pacietība, pateicība un mīlestība uztur sirdī saules gaismu, kaut arī diena būtu pilnīgi apmākusies! Tādā mājvietā mīt Dieva eņģeļi.
Lai vīrs un sieva rūpējas par otra laimi, nekad nepalaižot garām iespēju parādīt mazu uzmanību un laipnību, kas iepriecina un dara dzīvi gaišāku. Starp vīru un sievu jāvalda pilnīgai uzticībai. Viņiem kopīgi jāpārdomā savi pienākumi. Abiem jāsadarbojas, lai bērniem sniegtu vislabāko, kas vien ir iespējams. Bērnu klātbūtnē nekad nevajadzētu kritizēt otra ieceres vai apšaubīt spriedumus. Sievai jāuzmanās, lai neapgrūtinātu vīra pūles bērnu labā. Vīram savukārt jāatbalsta sievas centieni, sniedzot viņai gudru padomu un mīļu iedrošinājumu.
Vecāku un bērnu starpā nav pieļaujama vēsa robežšķirtne un atturība. Vecākiem jāiepazīst savi bērni, cenšoties izprast viņu gaumi un noslieces, iejūtoties viņu uzskatos un noskaidrojot to, kas notiek viņu sirdīs.
Vecāki, jūsu bērniem jāredz, ka jūs viņus mīlat un vēlaties darīt visu iespējamo, lai viņi būtu laimīgi. Ja tā darīsit, nepieciešamajiem ierobežojumiem būs lielāka nozīme viņu jaunajiem prātiem. Vadiet savus bērnus sirsnīgi un līdzjūtīgi, atcerēdamies, ka “viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu”. (Mat. 18:10) Ja vēlaties, lai eņģeļi jūsu bērnu labā veic Dieva uzdoto darbu, strādājiet kopā ar tiem, darot savu daļu.
Uzticīgā ģimenē gudrā un mīlošā vadībā izaudzinātie bērni nevēlēsies klaiņot apkārt izpriecu un sabiedrības meklējumos. Ļaunums tos nesaistīs. Mājās valdošais gars veidos to raksturus, rosinās izkopt ieradumus un pamatprincipus, kas būs stipri sargi pret kārdinājumiem, kad jaunieši atstās mājas un ieņems savu vietu pasaulē.
Bērniem, tāpat kā vecākiem, ģimenē ir svarīgi pienākumi. Ir jāmāca, ka viņi ir ģimenes daļa. Viņus mīl, ēdina un apģērbj, par viņiem rūpējas, tādēļ tiem jāatsaucas šai lielajai labestībai, veicot savu mājas pienākumu daļu un kā ģimenes locekļiem vairojot tajā prieku.
Dažreiz bērniem ir kārdinājums par aizliegumiem dusmoties, bet turpmākajā dzīvē viņi slavēs vecākus par uzticīgajām rūpēm un stingro uzraudzību, kas nosargājusi un vadījusi viņus pieredzes trūkuma laikā.