Eņģeļa pamācībā ebrejiem bija ietverti ne vien ieteikumi mātēm, bet arī padomi bērnu audzināšanā. Nepietika, ka Simsonam, bērnam, kuram vajadzēja atbrīvot Israēlu, piedzimstot bija jāsaņem labs mantojums. Vēl bija vajadzīga rūpīga audzināšana. No agras bērnības viņā vajadzēja ieaudzināt stingru mērenību.
Līdzīga pamācība bija sniegta par Jāni Kristītāju. Pirms šī bērna piedzimšanas tēvam sūtītā Debesu vēsts skanēja:
“Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs.” (Lūk. 1:14,15)
Pestītājs teica, ka starp visiem Debesu grāmatās ierakstītajiem cēlajiem cilvēkiem neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Viņam uzticētais pienākums prasīja ne tikai fizisku enerģiju un izturību, bet arī prāta un dvēseles viscēlākās īpašības. Pareiza fiziskā sagatavotība darba sākšanai bija tik svarīga, ka pie šī bērna vecākiem ar pamācību vēsti tika sūtīts visaugstākais Debesu eņģelis.
Norādījumos par ebreju bērniem mēs mācāmies, ka neko, kas ietekmē bērna fizisko labklājību, nedrīkst atstāt neievērotu. Nekas nav mazsvarīgs. Ikviena ietekme, kas skar fizisko veselību, atstāj pēdas arī prātā un raksturā.
Bērnu agrīnajā audzināšanā nozīmīgs ir viss. To rakstura izveidē un dzīves virzībā daudz lielāka nozīme ir mazotnē un agrā bērnībā apgūtajām mācībām un izveidotajiem ieradumiem nekā vēlākajos gados saņemtajiem norādījumiem un audzināšanai.
Vecākiem to vajadzētu ņemt vērā. Viņiem jāsaprot bērnu kopšanas un audzināšanas pamatprincipi, jābūt spējīgiem izaudzināt fiziski, garīgi un morāli veselus bērnus. Vecākiem jāpēta dabas likumi, jāiepazīstas ar cilvēka organisma uzbūvi, jāizprot dažādo orgānu funkcijas, to atkarība un saistība citam ar citu. Viņiem jānoskaidro prāta ietekme uz organismu un nosacījumi visa ķermeņa veselīgai darbībai. Bez šādas sagatavošanās uzņemties vecāku atbildību ir grēks.
Pārāk maz vērības tiek veltīts mirstības, slimību un deģenerācijas pamatiemesliem, kas mūsdienās vērojami pat viscivilizētākajās un attīstītākajās zemēs. Cilvēce kļūst arvien izvirtušāka. Vairāk nekā viena trešdaļa mirst zīdaiņa vecumā*, pieaugušie no dažādām slimībām cieš daudz vairāk, un tikai nedaudzi sasniedz iespējamo cilvēka mūža ilgumu.
Lielāko daļu ļaunuma, kas cilvēcei atnes bēdas un sabrukumu, varētu novērst, un galvenokārt tas atkarīgs tieši no vecākiem. Tā nav “mistiska providence”, kas mazuļus aizsauc nebūtībā. Dievs nevēlas viņu nāvi. Viņš tiem dod vecākus, lai tie tos audzinātu derīgai dzīvei šeit un mūžībā Debesīs. Kādu gan pārmaiņu uz labu ieraudzītu pasaule, ja tēvi un mātes darītu visu, lai bērni pārmantotu labo, kā arī prasmīgi palīdzētu tiem novērst jebkuru nepareizu iedzimtu noslieci!
* Dati par zīdaiņu mirstību bija pareizi grāmatas sarakstīšanas laikā 1905. gadā. Par laimi, modernā medicīna un pareiza bērnu kopšana zīdaiņu un bērnu mirstību ir krasi samazinājusi. — Izdevēji.
Zīdaiņu kopšana
Jo mierīgāka un vienkāršāka ir bērna dzīve, jo labvēlīgāk tā ietekmē mazuļa fizisko un prāta attīstību. Mātei vienmēr vajadzētu palikt mierīgai, klusai un savaldīgai. Daudzi zīdaiņi ir ļoti jūtīgi pret nervozitāti, tādēļ mātes sirsnīgā, nesteidzīgā attieksme mazuli nomierinās, un tam būs neizsakāms labums.
Zīdaiņiem ir vajadzīgs siltums, taču bieži vien tiek pieļauta nopietna kļūda, turot tos pārkurinātās telpās, kurās parasti trūkst svaiga gaisa. Paradums apklāt zīdaiņa seju gulēšanas laikā ir kaitīgs, jo aizkavē brīvu elpošanu.
Zīdainis jāsargā no jebkuras ietekmes, kas var novājināt vai saindēt tā organismu. Jābūt ļoti piesardzīgiem, lai visu ap bērniņu uzturētu svaigu un tīru. Mazie ir jāpasargā no pēkšņām vai pārāk lielām temperatūras maiņām, tomēr jārūpējas, lai guļot vai esot nomodā, dienu un nakti tie elpotu tīru, dzīvinošu gaisu.
Sagatavojot zīdaiņa apģērbu, vispirms jāraugās, lai tas būtu ērts, piemērots un veselīgs, nevis īpaši moderns vai apbrīnu izraisošs. Mātei nevajadzētu tērēt laiku, lai izgreznotu un noklātu izšuvumiem bērna drēbītes, tā nogurdinot sevi ar nelietderīgu darbu uz savas un bērna veselības rēķina. Viņai nevajadzētu pavadīt ilgas stundas ar šuvekli, kas ir ārkārtīgi kaitīgi gan acīm, gan nerviem laikā, kad nepieciešama laba atpūta un patīkama nodarbošanās. Viņai jāapzinās, cik svarīgi ir saglabāt spēkus, lai spētu paveikt visu darāmo.
Ja bērna apģērbs būs silts, sargājošs un ērts, viens no galvenajiem kairinājuma un nemiera iemesliem būs novērsts. Mazajam būs labāka veselība, un māte bērna kopšanu vairs neuztvers kā lielu spēka un laika patēriņu.
Ciešas saites vai ņieburi traucē sirds un plaušu darbību, tādēļ no tāda apģērba jāizvairās. Visam ķermenim tas vajadzīgs ērts, lai nesaspiestu kādu orgānu un arī neierobežotu kustības. Bērna apģērbam jābūt pietiekami brīvam, lai nodrošinātu pareizu un dziļu elpošanu, un šūtam tā, lai svars balstītos uz pleciem.
Dažās zemēs vēl valda paradums atstāt mazu bērnu plecus un locekļus kailus. Tas ir ļoti nosodāmi. Locekļi, kas no asinsrites centra atrodas tālāk, jāaizsargā vēl vairāk nekā pārējais ķermenis. Artērijas, pa kurām plūst asinis uz ekstremitātēm, ir plašas, tās piegādā pietiekami daudz asiņu, lai barotu un apgādātu ar siltumu. Ja locekļi nav apsegti vai arī apģērbti nepietiekami, artērijas un vēnas sašaurinās, ķermeņa neaizsargātās daļas atdziest un asinsrite palēninās.
Izmantojot visus dabīgos līdzekļus, jānodrošina iespēja ikviena augoša bērna organismam attīstīties pilnvērtīgi. Ja bērnu locekļi ir aizsargāti nepietiekami, tad viņi, bet it sevišķi meitenes, nedrīkst atrasties ārā vēsā laikā. Tā nu viņi tiek turēti telpās aiz bailēm no saaukstēšanās. Ja bērni ir piemēroti apģērbti, kustības svaigā gaisā gan vasarā, gan ziemā tiem nāks tikai par labu.
Ja mātes vēlas, lai viņu zēni un meitenes būtu veselīgi un enerģiski, tie pienācīgi jāapģērbj un normālos laika apstākļos jāmudina daudz atrasties ārā. Saraut ieradumu važas, apģērbt un audzināt bērnus atbilstoši veselības likumiem — tas prasīs pūles, bet iznākums tās bagātīgi atalgos.
Bērna uzturs
Vislabākais uzturs zīdainim ir dabas nodrošināts. No tā nevajadzētu bez iemesla atteikties. Mātes tiekšanās atbrīvoties no sava mazuļa jaukā barošanas pienākuma vai nu pašas ērtību, vai sabiedriskā labuma dēļ ir nežēlība.
Mātei, kas pieļauj, ka viņas bērnu kopj kāds cits, proti, aukle, būtu labi jāpārdomā iespējamās sekas, jo vairāk vai mazāk tā ietekmēs bērnu ar savu noskaņojumu un temperamentu.
Īpaši svarīgi ir bērnu pieradināt pie pareiza uztura un ēšanas režīma. Mazajam jāsaprot, ka tas ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu. Audzināšanai jāsākas zīdaiņa vecumā mātes rokās. Bērns jāēdina pēc regulāriem starplaikiem. Kad tas pieaug, ēdienreizēm jākļūst retākām. Nav jādod saldumi vai pieaugušu cilvēku ēdieni, kurus tas nespēj sagremot. Zīdaiņu kopšanas un barošanas regularitāte ne vien stiprinās viņu veselību, darot tos mierīgus un apmierinātus, bet arī liks pamatus ieradumiem, kas nākamajos gados būs viņiem par svētību.
Bērniem pieaugot, liela vērība jāvelta viņu gaumes un ēstgribas izkopšanai. Bieži vien viņiem ļauj ēst visu, ko un kad vien tie vēlas, neraugoties uz attiecīgā pārtikas produkta veselīgumu. Tiekšanās pēc neveselīgiem gardumiem, izšķērdējot naudu, liek bērniem domāt, ka dzīves augstākais mērķis, kas sniedz vislielāko laimi, ir iespēja izdabāt savām tieksmēm. Šādas audzināšanas sekas ir nesātība, tad seko slimības, bet tām — parasti indīgu zāļu lietošana.
Vecākiem jāierobežo šīs bērnu iekāres un nav jāļauj lietot neveselīgu uzturu. Ēdienkartes izvēlē jābūt uzmanīgiem, lai nepieļautu kļūdas, liekot bērniem ēst kaut ko negaršīgu vai arī vairāk, nekā vajadzīgs. Bērniem ir savas tiesības un gaume, un, ja izvēle ir pareiza, viņu viedokli nepieciešams respektēt.
Rūpīgi jāievēro ēšanas regularitāte. Ēdienu starplaikā nav jābauda nekas — nekādi saldumi, rieksti, augļi vai kaut kas cits. Ēšana nelaikā izjauc gremošanas orgānu harmonisku darbību, un tas kaitē veselībai un možumam. Kad bērni sēžas pie galda, viņiem vairs negaršo veselīgais ēdiens, viņi alkst pēc kaitīgā.
Mātes, kuras apmierina savu bērnu vēlmes uz viņu veselības un labsajūtas rēķina, sēj ļaunu sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Savu iegribu apmierināšanas tieksme aug līdz ar mazuli pašu, un upurēts tiek tā garīgais un fiziskais možums. Mātes, tā rīkodamās, ar sarūgtinājumu pļauj pašu sēto. Viņas redz, ka bērni uzaug, bet prāta un rakstura dēļ tie nav piemēroti veikt cēlu un derīgu darbu sabiedrībā vai mājās. No neveselīga uztura cieš bērna garīgās, prāta un fiziskās spējas. Apziņa notrulinās, labie iespaidi zaudē savu spēku.
Bērni jāmāca pārvarēt tieksmi pēc kārumiem un to vietā baudīt veselīgu uzturu. Ir jāpaskaidro, ka viņi atturas tikai no tā, kas var nodarīt ļaunumu veselībai. Atsakoties no kaitīgā, jaunie ļaudis iegūst kaut ko daudz noderīgāku. Ēdienam jābūt apetīti rosinošam un pievilcīgam, jo tajā ir tās vērtīgās uzturvielas, ko Dievs tik bagātīgi ir nodrošinājis. Ik ēdienreizei ir jābūt priecīgam un laimīgam brīdim. Baudot Dieva dāvanas, pateiksimies par tām šīs bagātības Devējam.
Bērnu kopšana slimības laikā
Daudzos gadījumos bērnu saslimšana saistāma ar neprasmīgu rīcību. Slimību iemesls var būt nekārtīgas ēdienreizes, viegls apģērbs vēsos vakaros, nepietiekami enerģiskas kustības, kurām jāuztur veselīga asinsrite, vai svaiga gaisa trūkums asiņu attīrīšanai. Vecākiem jānoskaidro slimības cēlonis un tad iespējami ātrāk tas jānovērš.
Visiem vecākiem ir pa spēkam daudz ko iemācīties par bērnu aprūpi un slimību profilaksi, pat par ārstēšanu. Īpaši mātei būtu jāzina, kā rīkoties izplatītāko slimību gadījumos. Viņai vajadzētu zināt, kā rūpēties par slimo bērnu. Mātes mīlestība un izpratne palīdzēs kopt mazuli, kuru uzticēt svešām rokām nemaz nebūtu vēlams.
Fizioloģijas mācības
Vecākiem jau laikus vajadzētu ieinteresēt bērnus fizioloģijas apguvē un izskaidrot tās pamatprincipus. Māciet, kā labāk pasargāt fiziskos, prāta un garīgos spēkus, kā visatbilstošāk izmantot dotības, lai bērnu dzīves būtu par svētību citiem un godinātu Dievu. Šādas zināšanas bērniem ir nenovērtējamas. Mācība par dzīvību un veselību ir svarīgāka par zinātnēm, kuras māca skolā.
Vecākiem daudz vairāk vajadzētu dzīvot savu bērnu, bet daudz mazāk sabiedrības labā. Apgūstiet veselības mācību un izmantojiet savas zināšanas praksē. Māciet saviem bērniem domāt par cēloņiem un sekām. Stāstiet, ka jāpaklausa dabas likumiem, ja viņi vēlas būt veseli un laimīgi. Varbūt rezultātu nebūs tik ātri, kā jūs vēlētos, tomēr nezaudējiet drosmi, bet pacietīgi un neatlaidīgi turpiniet iesākto darbu.
Māciet bērnus, kamēr tie vēl ir šūpulī, attīstiet mazā cilvēka pašaizliedzību un savaldību. Māciet priecāties par dabas skaistumu un derīgās nodarbībās sistemātiski vingrināt visus savus fiziskos un garīgos spēkus. Audziniet bērnus tā, lai tiem būtu vesels organisms un teicama morāle, jauks noskaņojums un patīkams garastāvoklis. Iedēstiet bērnu jūtīgajā prātā patiesību, ka Dievs nav gribējis, lai mēs dzīvotu tikai laicīgā apmierinājuma dēļ, bet gan vēlas mūs sagatavot daudz augstākām vērtībām. Māciet, ka padoties kārdinājumam ir vājuma un ļaunuma izpausme, bet pretoties tam — cēli un vīrišķīgi. Šī mācība būs kā labā zemē iesēta sēkla; tā nesīs jūsu sirdi iepriecinošus augļus.
Tomēr svarīgāka par visām citām lietām ir vecāku radītā prieka, laipnības un mīlestības gaisotne. Ģimene, kurā mājo mīlestība, izpauzdamās skatienos, vārdos un darbos, ir vieta, kur patīk atrasties eņģeļiem.
Vecāki, lai mīlestības, prieka un apmierinātības līksmā noskaņa pārņem jūsu sirdis un jūsu ģimenē izplatās tās patīkamā un uzmundrinošā ietekme. Esiet laipni un pacietīgi, rosiniet bērnos to pašu, ieaudziniet viņos visas tās pievilcīgās īpašības, kas ģimenes dzīvi dara gaišu. Šāda vide bērniem būs kā gaiss un saules gaisma augiem, tā veicinās viņu veselību, kā arī prāta un ķermeņa spēku un enerģiju.