Brīnums par maizēm māca atkarību no Dieva. Kristum paēdinot piecus tūkstošus, pārtikas tuvumā nebija. Šķita, ka Viņa rīcībā nebija nekādu līdzekļu. Viņš bija tuksnesī ar pieciem tūkstošiem vīru, neskaitot bērnus un sievietes. Šo pūli Viņš nebija aicinājis sev sekot. Viņi bija atnākuši neaicināti, bez rīkojuma, jo karsti vēlējās būt Jēzus tuvumā; taču Viņš saprata, ka viņi ir izsalkuši un noguruši, visu dienu klausīdamies Viņa pamācības. Viņi atradās tālu no mājām, un tuvojās nakts. Daudziem nebija līdzekļu, lai nopirktu pārtiku. Viņš, kas tuksnesī bija gavējis četrdesmit dienas viņu dēļ, nevarēja pieļaut, ka ļaudis mājup atgrieztos izsalkuši.
Dievs bija vadījis Jēzu uz šo vietu, un Viņš paļāvās uz savu Debesu Tēvu, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. Kad mēs nokļūstam bezizejas situācijā, mums jāpaļaujas uz Dievu. Ikreiz, kad esam kritiskos apstākļos, mums jāmeklē palīdzība no Viņa, kura rīcībā ir nebeidzami krājumi.
Lai veiktu šo brīnumdarbu, Kristus visu saņēma no Tēva; Viņš sniedza mācekļiem, mācekļi ļaudīm, un ļaudis — cits citam. Tā visi, kas atrodas savienībā ar Kristu, saņems no Viņa dzīvības maizi un sniegs to citiem. Viņa mācekļi ir Viņa izraudzītie sazināšanās starpnieki starp Kristu un cilvēkiem.
Dzirdot Jēzus rīkojumu: “Dodiet viņiem ēst,” mācekļiem radās visas šīs grūtības. Viņi jautāja: “Vai tad mums būs jānoiet pirkt maizi?” Bet ko teica Kristus? “Dodiet jūs tiem ēst.” Mācekļi atnesa Jēzum visu, kas tiem bija, bet Viņš neaicināja tos ēst. Viņš mācekļiem lika kalpot ļaudīm. Viņa rokās ēdiens pavairojās, un Pestītājam pastieptās mācekļu rokas vienmēr tika piepildītas. Nelielais krājums bija pietiekams visiem. Jēzus un mācekļi baudīja vērtīgo Debesu sagādāto maizi pēc tam, kad visi ļaudis bija paēduši.
Mūsu sirdis bieži kļūst mazdūšīgas, redzot trūcīgo, neizglītoto un apbēdināto vajadzības. Mēs jautājam: “Kāds labums no mūsu vājajiem spēkiem un necilajiem krājumiem, kad jāapmierina šādas milzīgas vajadzības? Vai nevajadzētu pagaidīt, lai kāds, kam ir lielākas iespējas, vadītu šo darbu vai to uzņemtos kāda organizācija?” Kristus saka: “Dodiet jūs tiem ēst.” Izmantojiet līdzekļus, laiku, iespējas, kas jums ir. Nesiet Jēzum savas miežu maizes.
Lai arī jūsu krājumi nebūtu pietiekami tūkstošu paēdināšanai, to var pietikt viena vajadzībām. Kristus rokās tie var paēdināt daudzus. Tāpat kā mācekļi, dodiet to, kas jums ir. Kristus pavairos šo dāvanu. Viņš atalgos godīgo, vienkāršo uzticēšanos Viņam. Tas, kas likās esam niecīgs krājums, izrādīsies liels mielasts.
“Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (..) Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekami paliek pāri labiem darbiem. Tā, kā ir rakstīts: “Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam.” (2. Kor. 9:6–11)