Mūsu Kungs Jēzus Kristus ieradās šajā zemē kā nenogurstošs cilvēka vajadzību kalPs. “Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas”, lai ar savas klātbūtnes spēku palīdzētu cilvēcei ikvienā tās vajadzībā. (Mat. 8:17) Viņš atnāca novērst slimību, nelaimju un grēka nastu. Viņa sūtībā ietilpa cilvēku pilnīga atjaunošana. Viņš nāca piešķirt veselību, mieru un rakstura pilnību.
Kristus palīdzības meklētāju apstākļi un vajadzības bija atšķirīgi; Viņš palīdzēja visiem. No Viņa plūda dziedinoša spēka straume, un cilvēki saņēma fizisko, garīgo un dvēseles dziedināšanu.
Pestītāja darbību neierobežoja ne laiks, ne telpa. Viņa žēlastība izpaudās brīvi. Cilvēku dziedināšanu un mācīšanu Viņš izvērsa tik plaši, ka Palestīnā nebija nevienas pietiekami lielas celtnes tām ļaužu masām, kas drūzmējās ap Viņu. Viņš dziedināja gan Galilejas zaļajās kalnu nogāzēs, gan galveno satiksmes ceļu malās, gan jūras krastā, gan sinagogās — katrā vietā, kur vien pie Viņa varēja atvest slimniekus. Viņš uzlika cietējiem savas rokas un dziedināja tos ikkatrā lielākā vai mazākā pilsētā un ciemā, caur kuru Viņš gāja. Visur cilvēku sirdis bija gatavas pieņemt Viņa vēsti, un Viņš tās iepriecināja, apliecinot Debesu Tēva mīlestību. Dienā Viņš kalpoja tiem, kas bija pie Viņa atnākuši, bet vakaros savu uzmanību veltīja tiem, kuriem dienā bija jāstrādā, lai apgādātu ģimeni.
Jēzus nesa cilvēku pestīšanas lielo atbildības smagumu. Viņš saprata, ka visiem būs jāiet bojā, ja cilvēcē nenotiks apņēmīga principu un mērķu maiņa. Tā bija Viņa sirds nasta un neviens nespēja apjaust tās patieso smagumu. Bērnībā, jaunībā un spēka gados Viņš bija vientuļš, tomēr atrasties Viņa klātbūtnē bija liela laime. Diendienā Viņš saskārās ar likstām un izaicinājumiem; diendienā Viņš redzēja ļaunumu un tā varu pār tiem, kurus Viņš centās svētīt un glābt. Tomēr Viņš nekļuva mazdūšīgs un nezaudēja drosmi.
Savas vēlmes visās lietās Viņš īstenoja savas sūtības noteiktajos ietvaros. Pakļaudams visu Tēva gribai, Viņš savai dzīvei darīja godu. Jaunībā, kad māte pēc ilgas meklēšanas Viņu atrada rabīnu skolā un jautāja: “Mans Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis?”, Viņš atbildēja — un Viņa atbilde ir Viņa mūža darba vadmotīvs —: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūk. 2:48,49)
Viņa dzīve bija pastāvīga pašuzupurēšanās. Šajā pasaulē Viņam nebija sava mitekļa; to Viņam kā ceļiniekam sagādāja laipni draugi. Mūsu interesēs Viņš atnāca dzīvot vistrūcīgāko dzīvi un darbojās nabadzīgo un cietēju vidē. Nepazīts un negodāts Viņš nāca un gāja kopā ar ļaudīm, kuru labā darīja tik daudz.
Vienmēr Viņš bija pacietīgs un priecīgs, un sirgstošie Viņu apsveica kā dzīvības un miera vēstnesi. Viņš redzēja vīriešu un sieviešu, bērnu un jauniešu vajadzības un aicināja visus: “Nāciet pie Manis!”
Savā kalpošanā Jēzus vairāk laika veltīja slimo dziedināšanai nekā sludināšanai. Viņa veiktie brīnumi liecināja par Viņa vārdu patiesumu, ka Viņš ir nācis nevis iznīcināt, bet gan pestīt. Visur, kur Viņš gāja, jau bija izplatījusies vēsts par Viņa žēlastību. Pēc Viņa aiziešanas apžēlotie priecājās par savu veselību un izmēģināja atgūtos spēkus. Lai no šo cilvēku lūpām dzirdētu par Kunga veikumu, ap viņiem pulcējās pūlis. Pirmā skaņa, ko daudzi jebkad bija dzirdējuši, bija Viņa balss; pirmais vārds, ko jebkad izrunājuši — Viņa vārds; pirmā seja, kuru jebkad uzlūkojuši — Viņa seja. Kādēļ gan lai viņi nemīlētu Jēzu un necildinātu Viņu? Lielajās un mazajās pilsētās Viņš bija kā vitāla straume, kas izplata dzīvību un prieku.
“Zebulona zeme un Naftaļa zeme
jūrmalā, Aizjordāna,
pagānu Galileja,
ļaudis, kas sēdēja tumsībā,
redz lielu gaišumu,
un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā,
gaisma uzlēkusi.”
(Mat. 4:15,16)
Katra izdziedināšana Pestītājam deva pamatu pārliecināt cilvēku prātus un dvēseles par dievišķajiem principiem. Tas bija Viņa darbības nolūks. Viņš piešķīra laicīgas svētības, lai spētu cilvēku sirdīs radīt vēlēšanos pieņemt Viņa žēlastības Evaņģēliju.
Kristus būtu varējis ieņemt visaugstāko vietu jūdu mācītāju vidū, bet labprātāk izvēlējās vēstīt Evaņģēliju nabadzīgajiem. Viņš devās no vienas vietas uz citu, lai patiesības vārdus dzirdētu tie, kas atradās gan uz lielceļiem, gan sānceļiem. Izskaidrojot Rakstus, Viņa balss bija dzirdama pie jūras, kalnu nogāzēs, pilsētu ielās un sinagogās. Bieži Viņš mācīja dievnama ārējā pagalmā, lai Viņa vārdus dzirdētu arī pagāni.
No rakstu mācītāju un farizeju Rakstu skaidrojumiem Kristus mācība atšķīrās tik ļoti, ka piesaistīja ļaužu uzmanību. Rabīni uzsvēra tradīcijas, cilvēku teorijas un prātojumus. Bieži Rakstus aizstāja ar to, ko par tiem bija mācījuši vai rakstījuši cilvēki. Kristus mācību priekšmets bija Dieva Vārds. Jautātājus Viņš atspēkoja ar vienkāršu “Stāv rakstīts,” “Jo ko saka Raksti?”, “Kā tu tur lasi?” Katrā gadījumā, kad interesi izrādīja vai nu draugs vai nedraugs, Viņš norādīja uz Vārdu. Evaņģēlija vēsti Viņš sludināja skaidri un spēcīgi. Viņa vārdi izgaismoja sentēvu un praviešu mācības, tādēļ Raksti cilvēkiem atklājās jaunā skatījumā. Tādu Dieva Vārda nozīmes dziļumu Viņa klausītāji nekad agrāk nebija ievērojuši.
Kristum līdzīgs evaņģēlists vēl nebija bijis. Viņš bija Debesu Majestāte, bet pats pazemojās, lai pieņemtu mūsu dabu un varētu tikties ar cilvēkiem, kur vien Viņš atradās. Visiem ļaudīm, bagātiem un nabadzīgiem, brīviem un saistītiem, derības Vēstnesis Kristus atnesa ziņu par pestīšanu. Visā Palestīnā izplatījās Viņa kā Lielā Ārsta slava. Uz vietām, kurām Viņš varētu iet garām, devās neveselie lūgt Viņa palīdzību. Šurp nāca arī daudzi, kas ļoti vēlējās dzirdēt Viņa vārdus un just rokas pieskārienu. Tā Viņš, godības Ķēniņš, pieticīga cilvēka tērpā gāja no pilsētas uz pilsētu, sludinādams Evaņģēliju un dziedinādams neveselos.
Viņš apmeklēja tautas lielos gadskārtējos svētkus; pūlim, kas vēroja rituāla ārējās norises, Viņš stāstīja par Debesu lietām, attēlodams ļaužu gara skatam mūžību. Viņš visiem sniedza gudrības dārgumu krātuvē gūtas vērtīgas atziņas. Viņa valoda bija vienkārša, visiem saprotama. Jēzus ar raksturīgajām neparastajām metodēm palīdzēja visiem noskumušajiem un nelaimīgajiem. Sirsnīgā, uzmanīgā labvēlībā Viņš dziedināja un stiprināja grēkojušās, slimās dvēseles.
Viņš, skolotāju Skolotājs, meklēja pieeju cilvēkiem viņu visikdienišķākajās dzīves norisēs. Patiesību Viņš skaidroja tā, lai klausītājiem to vienmēr savītu ar viscēlākajām atziņām un jūtām. Viņš mācīja tā, ka lika cilvēkiem sajust savu pilnīgo saskaņošanos ar viņu interesēm un laimi. Viņa pamācības bija tik tiešas, Viņa piemēri tik atbilstoši, Viņa vārdi tik līdzjūtīgi un uzmundrinoši, ka klausītāji bija patiesi savaldzināti. Vienkāršība un nopietnība, ar kādu Viņš uzrunāja trūkumcietējus, darīja svētu katru vārdu.
Kādu gan spriegu darba dzīvi Jēzus dzīvoja! Diendienā Viņu varēja redzēt ieejam bēdu un nabadzības pilnajos mājokļos, sakām cerīgus vārdus noskumušajiem un sniedzot mierinājumu nelaimīgajiem. Labsirdīgs, laipns un žēlsirdīgs Viņš devās savās gaitās, darot taisnus nomākto stāvus un mierinot skumīgos. Visur sev līdzi Viņš nesa svētības.
Kalpodams nabadzīgajiem, Jēzus centās tikties arī ar turīgajiem. Viņš iepazinās ar bagāto un izglītoto farizeju, ar jūdu augstmani un romiešu virsnieku. Jēzus pieņēma viņu uzaicinājumus, apmeklēja to rīkotos mielastus, iepazina šo ļaužu intereses un nodarbošanos, lai rastu pieeju to sirdīm un atklātu tiem nezūdošās vērtības.
Uz zemi Kristus atnāca, lai pierādītu, ka cilvēks, saņēmis dievišķu spēku, spēj dzīvot neaptraipītu dzīvi. Nenogurstošā pacietībā un līdzjūtīgā izpalīdzībā Viņš tikās ar cilvēkiem viņu postā. Laipnā žēlastības pieskārienā Viņš dvēseles atbrīvoja no nemiera un šaubām, aizstājot ienaidu ar mīlestību, neticību — ar uzticēšanos.
“Seko Man” bija vārdi, kurus Viņš varēja pateikt, kam vien vēlējās, un uzrunātais cēlās un sekoja Viņam. Pasaules burvības valdzinājums bija salauzts. Atskanot Viņa balsij, alkatības un godkāres gars atstāja sirdi, un cilvēki atbrīvoti cēlās, lai sekotu Pestītājam.
Brāļu mīlestība
Kristus neatzina nekādu tautības, sociālā stāvokļa vai ticības atšķirību. Rakstu mācītāji un farizeji vēlējās nodrošināt Debesu dāvanas vienai vietai un vienai tautai, bet izslēgt pārējo Dieva ģimeni pasaulē. Turpretim Kristus nāca iznīcināt jebkuru šķīrējsienu, atklāt, ka Viņa žēlastības un mīlestības dāvanas ir tikpat neierobežotas kā gaiss, gaisma vai zemi atsvaidzinošās lietus lāses.
Kristus dzīve nodibināja reliģiju, kurā nav kārtu, reliģiju, kas jūdu un pagānu, brīvo un nebrīvo savieno kopējā brālībā un Dieva priekšā dara vienlīdzīgus. Viņa darbību neietekmēja nekāda politika. Viņš nešķiroja tuvākos un svešiniekus, draugus un ienaidniekus. Viņa atbalstu saņēma katra pēc dzīvības ūdens slāpstoša dvēsele.
Viņš nepagāja garām nevienam cilvēkam kā mazvērtīgam, bet katrai dvēselei tiecās sniegt dziedināšanu. Lai arī kādā sabiedrībā atrazdamies, Viņš iepazīstināja to ar laikam un apstākļiem atbilstošu mācību. Katra situācija, kad cilvēki nevērīgi vai apvainojoši izturējās cits pret citu, lika Viņam vēl vairāk apzināties, ka tiem vajadzīga Viņa dievišķi cilvēciskā labvēlība. Visrupjākajiem un šķietami neglābjamajiem Viņš centās iedvest cerību, pārliecinādams, ka viņi var kļūt šķīsti un nevainojami, iegūstot Dieva bērnu raksturu.
Bieži Viņš sastapa sātana varā nonākušos, kam trūka spēka pārvarēt tā vilinājumus. Tādam drosmi zaudējušam, slimam, kārdinātam, kritušam cilvēkam Jēzus mēdza teikt vissirsnīgākos līdzjūtības pilnus vārdus, kas tiem bija nepieciešami un saprotami. Citi sastaptie cīnījās ar dvēseļu ienaidnieku tuvcīņā. Šos Viņš iedrošināja nepadoties, apgalvojot, ka viņi uzvarēs, jo Dieva eņģeļi atrodas viņu pusē un palīdzēs gūt uzvaru.
Pie muitnieku galda Viņš sēdēja kā godāts viesis, ar simpātijām un draudzīgu laipnību apliecinādams, ka atzīst cilvēku cieņu, tāpēc ļaudis ilgojās būt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētlaimīgu mieru un dzīvinošu spēku. Modās jaunas ierosmes, un no sabiedrības izstumtajiem atvērās jaunas dzīves iespējamība.
Lai gan Jēzus bija jūds, Viņš brīvi uzturējās samariešu sabiedrībā, ignorējot savas tautas farizejiskās ieražas. Neievērodams aizspriedumus, Viņš pieņēma šo ienīsto cilvēku viesmīlību. Viņš gulēja ar samariešiem zem viena jumta, ēda pie viņu galda, baudīdams viņu roku sagatavoto un pasniegto ēdienu, mācīja viņu ielās un izturējās pret tiem ar vislielāko laipnību un pieklājību. Kad Jēzus ar cilvēciskas līdzjūtības saitēm sev piesaistīja samariešu sirdis, Viņa dievišķā žēlastība atnesa šiem ļaudīm to pestīšanu, ko jūdi atraidīja.